Vai latvietim jākļūst turīgam; kāpēc Polijā ir modernas automaģistrāles, ātri moderni vilcieni, bet pie mums nekā no tā nav; vai ir labi latviešus salīdzināt ar igauņiem un lietuviešiem; vai patiesi mēs pārāk daudz čīkstam; cik ticami, ka Putins ar Trampu pārdalīs Eiropu, vai turpmāk pār pasauli valdīs Masks ar Tīlu – intervijas turpinājums ar kādreizējo mākslas kritiķi un žurnālistu, tagad vienkārši procesu vērotāju Pēteri Bankovski.
Intervijas sākums šeit.
To es nemaz nezinu. Mūsdienās mēs it kā varam spriest par kādiem noskaņojumiem un kurš ko uzver vai neuztver tajos pašos sociālajos tīklos, kur izsakās katrs, kam nav slinkums, un pauž arī visādas domas, kuras var ņemt vērā vai neņemt, kas dominē vai nedominē. Nezinu, vai par šo tēmu ir izvērtusies kāda diskusija.
Iespējams.
(Domā) Es nesaprotu, kāpēc ekonomiskā dzīve darbojas tā, kā tā darbojas. Es nesaprotu.
Tajā pašā laikā ir priekšstats, ka poļi varbūt ir alkatīgāki un savtīgāki indivīdi nekā latvieši. Mēs sakām, jā, te zog pa labi un pa kreisi. It kā nosacīti zog. Parasti jau tā nav taisni zagšana, bet kaut kā... Man liekas, ka vairākas lietas ir nepareizas. Viena no tām ir valsts un pašvaldību iepirkumu sistēma. Tur kaut kas nav pareizi. Ārprātīgā birokrātija. Tā lielā papīru čabināšana nenormāli paildzina un padārdzina jebko, kas te notiek. Tur, kur ir vērojama birokrātija, tur vērojama arī tās izaugsme.
Tā vienmēr visur notiek. Un tad ir Argentīnas gadījums, kad nāk radikāls prezidents un vienā dienā atlaiž tūkstošiem ierēdņu. Es nezinu, vai tas viņiem kaut ko ir devis. Iespējams, ka ir devis. Maz mēs lasām un maz ko zinām par Argentīnu. Cilvēki stāsta, ka Igaunijā formalitātes ir vieglāk nokārtot nekā Latvijā. Lietuvā arī vieglāk. Kāpēc tā ir?
Iespējams, ka manis pieminētajā Argentīnā bija tieši tāpat. Ja arī īstenotu ko tādu, tūkstošiem ierēdņu vienā dienā atlaistu, varbūt tā lieta nostrādātu. Ja Latvijā atlaistu 1000 ierēdņu, man liekas, ka tiesu sistēma netiktu galā ar viņu sūdzībām, tiesu sistēma "aizrītos".
To vienmēr salīdzina ar Igauniju, cik tur strādā.
Ik pa brīdim parādās tādi salīdzinājumi ar Igauniju, tieši šajās birokrātisko papīru lietās.
Protams. Bet otra ir tāda mentāla lieta. Latvijā ir tas, kā varbūt nav ne Igaunijā, ne Lietuvā. Tā ir čīkstēšana.
Man ir aizdomas, ka jā.
(Smejas) Es kaut kur lasīju, kāds izteicās, ka, dzirdot, kā latvietis žēli dīc "bēdu manu, lielu bēdu", tā vien griboties izskriet no istabas ārā un ieelpot svaigu gaisu. Igauņiem vienkārši nav tādas dziesmas. Skolā mums bija jāmācās par Raiņa bērnību, nu, Raiņa biogrāfiju. Būdams zēns, mazais Žaniņš esot sēdējis pie pieguļnieku ugunskura un klausījies baltkrievu plostnieku žēli skumjajās dziesmās (smejas). Acīmredzot viņš tās uzņēma sevī.
Latviešiem ir raksturīgas tās žēli skumjās dziesmas: “Es, dzīvi nicinot, pilns kaislību un bēdu, starp zagļiem, slepkavām un ielas meitām sēdu.” Tā dziedāja mans tēvs, kad bija iereibis.
Jā.
Droši vien. Es nevaru identificēties ar vidējo igauni vai lietuvieti, nu nekā. Man liekas, ka vienmēr tā ir bijis, jau vairākkārtējo Polijas sadalīšanu drastiskajos laikmetos, ka poļos ir tāds kareivīgums, kāda igauņos un latviešos nekad nav bijis un nav arī tagad. Igauņi gan arī var būt riebīgi pēc dabas. Paskaties, kā 1919. gadā viņi Latvijai gribēja nošņāpt veselu gabalu Ziemeļvidzemē. Kā viņi postīja, laupīja, dedzināja, atbrīvojot Ziemeļlatviju no "sarkanajiem".
Es nezinu. Anglija atbrīvojās no šīm alkām, pateicoties Otrajam pasaules karam.
Tieši tā. Krievijai tāls ceļš ejams. Turklāt Krievija atpaliek no citiem. Jau cara laikos nenormāli atpalika. Tai vēl simtiem gadu ir ko attīstīties.
To taču mēs redzam. Ar ļoti retiem izņēmumiem pat visinteliģentākie un augstu izglītotākie krievu profesori tomēr turas pie domas, ka Krievija ir īpaša lielvalsts, kurai viss pienākas.
Jātur acis vaļā.
Patlaban nevaru iedomāties, kā tā varētu izķepuroties kā valsts.
Baltkrieviem ir tik maz cilvēku, kas sevi izjūt kā baltkrievus. Īstenībā jau baltkrievi vairāk ir baltu cilšu un mazāk slāvu veidojums, taču viņi ir aizgājuši tālu krieviskumā. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā mēs bieži esam iedomājušies, kā būtu, ja Krievija pēkšņi sabruktu gabalos. Labi, tur ir atomieroči, bet tos tagad atmetam, nespriedīsim par tiem. Kas tad tās būtu par valstīm? Es iedomājos, milzīgā Jakutija. Vai visi sāktu pēkšņi runāt un rakstīt jakutu valodā? Viņi ir tik nenormāli iedzīti pārliecībā, ka viņu identitāte ir sīkums salīdzinājumā ar iespējām, ko viņiem dod pāridentificēšanās par krieviem. Paaudzēm viņiem ir rādīts un stāstīts, ka kārtīgu izglītību var iegūt tikai krievu valodā un piedevām, vēlams, Maskavā. Var jau teikt, ka latviešu nacionālā ideja 19. gadsimtā bija ieriebt kakla kungiem vāciešiem, un tā arī ļoti stipri orientējās uz Krieviju. Tas ir nenoliedzams fakts, un tā bija. Taču, ne jau pateicoties Krievijai, latviešiem radās rakstība, literatūra un vispār kultūra. Par to varam pateikties latviešu dzīvotgribai un lielā mērā tiem apspiedējiem, kuri turēja mūs “700 gadu jūgā”, nagu maucējiem vāciešiem.
Pretējā gadījumā, ja nebūtu sācies pēdējais krusta karš, tad slāvu pareizticīgie, kas nāca gar Daugavu, būtu šeit arī atnākuši. Ko viņi darīja? Ko visas maztautas tolaik, iebruka, savāca laupījumu, aizgāja, dažviet, ja izdevās, ievāca meslus, bet bija tikai sākums. Daudzi uzskata, ka ja nebūtu te ieradušies bruņinieki no vācu zemēm, slāvi te būtu ienākuši pavisam un latviešu valodas šodien nemaz nebūtu. Mēs visi runātu krieviski.
To neviens nezina. Žurnālisti spriež, tā saucamie analītiķi un pētnieki. Visi spriež kūpošām galvām, bet nav vienotas domas.
50:50. Tramps, kā no malas izskatās, sarunā kaut ko vienu brīdi tā, bet otru citādi. Neviens neko nesaprot. Par viņu tiek izteikti visādi spriedumi. Veltīgi. Spriedumus varēs sākt izteikt tad, kad Tramps būs inaugurēts un reāli pieņems kaut vai vienu lēmumu. Tad tikai varēs kaut ko spriest.
Šobrīd viņš var runāt, ko viņš grib. Turklāt ārkārtīgi interesanta ir tā ideja, ko attīsta daži, ka viņš ir tikai marionete, un nepavisam ne Kremļa rokās, bet gan Amerikas lielo IT dūžu rokās, kuru sapnis ir pilnīgi cits, nevis sociālisms vai kapitālisms tādā izpausmē, kā tas ir, bet pilnīgi cita iekārta, kur ar lielo datu palīdzību valda pasauli lielās IT korporācijas kopā ar mākslīgā intelekta izstrādēm un visu pārējo. Un pasaules publika ir tikai knariņi.
To saista ar Pīteru Tīlu, kurš it kā esot “uztaisījis” eventuālo Amerikas vadītāju, viceprezidenta kandidātu Džei Dī Vensu. Pīters Tīls kopā ar Īlonu Masku ir "PayPal" dibinātājs. Atšķirībā no Maska viņš ir sistemātisks un ļoti pragmatisks. Un tad saliekas kopā visas tās posthumānisma idejas, kas visu laiku ir bijušas aktuālas attiecīgās aprindās Kalifornijas Silīcija ielejā. Tas ir posthumānisms, postindustriālisms, mākslīgā intelekta drudžainā attīstība, kas sanāk kopā un vainagojas ar elites izlidošanu uz citām planētām un pārējo atstāšana likteņa varā. Tā ir fantastika. It kā fantastika. Tā ir interesanta doma.
Protams. Un līdz ar to, paskatoties tādā rakursā, valstiskumam, nacionālām etniskām kopienām, protams, nav nekādas nozīmes.
Kam no ierastā vispār ir nozīme, un kas vispār ir nozīme? Ir pietiekami daudz cilvēku, kuri kopš seniem laikiem ir sapņojuši, kaut pienāktu laiki, kad visa cilvēce, neraugoties uz ādas krāsu, acu formu un visu pārējo, būtu draudzīga un vienlīdzīga. Nekad jau nav bijis tā, ka tiktu kurināts viens vienīgs naids un nepatika. Vienmēr ir bijuši ideālisti, kas domājuši, kaut tā nebūtu. Un faktiski tā arī būtu pareizi. Mums, cilvēkiem, 92%, varbūt vēl vairāk, gēnu ir kopīgi ar banānu. Tad ko te spirināties? Visi pār vienu kārti metami.
Bet mēs jau katrs diemžēl nespējam atteikties no tā subjektīvā, tā mazā kunkuļa, kas mēs esam, un tad mēs kaut kā neskatāmies tik plaši. Mēs skatāmies uz krūzīti. Melna. Kāpēc melna? Man gribētos baltu. Ak tā! Tu man nedosi balto krūzīti? Dosi melno? Nu, tad es tev ar bomi pa galvu! Tas ir tas, kā mēs ikdienā skatāmies. Faktiski jau var teikt, ka cilvēks pēc savas dabas, no vienas puses, ir iekšēji vērsts ar skatu tālumā, ja vien viņš kaut drusciņ kaut ko domā. No otras puses, viņš nemitīgi tiek atrauts atpakaļ atgādinājumā, ka ir sīks knislis, un tajās peripetijās mēs arī kūņojamies.
Parasti aizejam uz baznīcu. Jā, tad dievnams ir ļaužu pārpildīts un gaiss ļoti biezs salīdzinājumā ar ikdienu. Bet tas Adventa laiks, tu līdz ar miljoniem citu eiropeiskajai kultūrai piederīgo parakņājies savu pārdomu atvilktnēs par to, vai un kā eksistē lielais pasaules radītājs, vai tas dzimst katru gadu vai nedzimst. Aizdedzini svecīti un padomā! Ziemassvētki kā Ziemassvētki - eglīte, klusums, miers.
