Latvijā un reģionā kopumā ģenerējošas jaudas strauji pieaug – kā tas ietekmēs elektroenerģijas cenu; kā veidojas elektroenerģijas cena un kā strādā birža, kurā tirgo elektrību – “nra.lv” saruna ar Latvijas elektroenerģētiķu un elektrobūvnieku asociācijas (LEEA) izpilddirektoru Ivaru Zariņu.
Kas notiks ar elektrības cenām - vai tās turpinās pieaugt vai samazināsies? Kam jāpievērš uzmanība? Ko mājsaimniecības un uzņēmēji sagaidīs nākamajā gadā?
Lai saprastu, kādas būs cenu tendences, jāskatās ne tikai tas, kas notiek mūsu tirgū Latvijā, bet plašākā kontekstā - vismaz visas Baltijas reģiona kontekstā.
Jo mūsu cena veidojas elektroenerģijas biržā, kurā atrodas Baltijas un Skandināvijas valstis. Cena veidojas no pieprasījuma un piedāvājuma balansa, kāds tas kurā brīdī ir. Elektroenerģijas sistēmas specifikas dēļ šī pieprasījuma un piedāvājuma balansa veidošanās var veidot būtiskas elektroenerģijas tirgus cenas svārstības, jo elektroenerģijas patēriņam un ģenerācijai ir jābūt līdzsvarā jebkurā laika brīdī, vienalga cik tas maksātu. Palielinoties elektroenerģijas daudzumam, ko ražo no atjaunojamiem resursiem, pieaug cenas svārstības, jo liela daļa šādas ģenerācijas nav dispečerizējama - to nevar vadīt. Vēja parki ražo elektroenerģiju tikai tad, kad vējš pūš, un tikai tik daudz, cik tas pūš. Ja vēja nav, tad nav starpības, vai uzstādīti ir 1000 megavati vai viens megavats. Tieši tāpat ir ar sauli.
Un problēma ir tā, ka vējš pūš ne vienmēr, un tāpat arī saule ne vienmēr spīd, kad tas ir vajadzīgs. Rezultātā rodas piedāvājuma svārstības, kuras neatbilst pieprasījumam.
Caur biržas mehānismu tas tiek salāgots - birža ir izveidota tā, lai lētākā elektroenerģija izspiestu dārgāko, nodrošinot tieši tik daudz elektroenerģijas, cik mums tās ir nepieciešams.
Kāpēc Latvijai šajā biržā vajag atrasties?
Birža mums nodrošina, ka elektroenerģija mums būs vajadzīgajā apjomā visu laiku un ka no visa šī biržas tirdzniecības apgabala mēs varam paņemt sev pašus izdevīgākos piedāvājumus, kādi nu tie fiziski mums ir pieejami katrā konkrētā brīdī.
Kā šī sistēma darbojas?
Elektroenerģijas tirgus darbojas nedaudz savādāk nekā mūsu ierastais tirgus, kurā ikdienā iepērkamies. Ja mēs tirgū gribam nopirkt sev vajadzīgo daudzumu kartupeļu, teiksim, 3 kg - bet tikai 1 kilograms tajā ir nopērkams par 1 eiro, vēl viens kilograms ir nopērkams par 2 eiro, pārējie visi prasa 3 eiro vai vēl dārgāk, tad atlikušais kilograms mums būs jāpērk par 3 eiro, kā rezultātā būsim nopirkuši 3 kilogramus par 6 eiro, un sanāks, ka kopumā kartupeļi mums būs izmaksājuši 2 eiro kilogramā.
Bet ar elektroenerģijas cenas veidošanos ir citādi. Elektroenerģijas biržā katru dienu notiek tirgi - tirgus dalībnieki iesniedz savus pirkšanas un pārdošanas priekšlikumus. Biržas operators nosaka patēriņam vajadzīgo apjomu un tad liek rindā iesniegtos ražotāju priekšlikumus cenu dārdzības kārtībā - vispirms pašu lētāko, pēc tam nākamo lētāko un tā uz priekšu, kamēr tiek sasniegts patēriņam vajadzīgais apjoms. Un šī patēriņa nosegšanai nepieciešamā pēdējā ražotāja cena nosaka elektroenerģijas tirgus cenu. Piemēram, ar kartupeļiem tie būtu trīs eiro par kilogramu.
Ar kartupeļiem skaidrs, bet kā tas ir ar elektroenerģiju?
Piemēram, lai nosegtu nepieciešamo tirgus patēriņu, ir nepieciešami trīs ražotāju piedāvājumi - vislētākais ir 100 eiro/megavatstunda, nākamais lētākais 200 eiro/megavatstunda, nākamais 300 eiro/megavatstunda. Tad tirgus cena tiks noteikta tāda, kāda tā ir “pēdējam” ražotājam, kurš vēl ir nepieciešams, lai savāktu visu patēriņam nepieciešamo apjomu - šajā gadījumā 300 eiro. Un šī cena tiks maksāta visiem ražotājiem.
Kādam šāds risinājums var likties dīvains, pat netaisnīgs - kāpēc visiem maksāt tādu cenu?
Piekrītu, lai ieraudzītu šī mehānisma loģiku, tas ir jāskatās plašāk - lai nopelnītu šo cenu, ražotājam ir jābūt starp lētākajiem - lai iekļūtu tirgū ar savu piedāvājumu, tātad jāsacenšas ar zemāko cenu. Rezultātā arī iegūtā tirgus cena var sanākt zemāka. Turklāt, ja noslēdzošā ražotāja cena ir augstāka, nekā to varētu nodrošināt ar citiem risinājumiem, tas rada tirgus motivāciju investēt jaunās efektīvākās ražošanas jaudās, tādējādi izveidotais tirgus mehānisms - jo efektīvāks ražotājs, jo vairāk vari nopelnīt - rada motivāciju tirgus dalībniekiem kļūt efektīvākiem. Tas ilgtermiņā nodrošinās zemākās iespējamās elektroenerģijas cenas un stabilāku tirgus darbību. Lai gan īstermiņā var šķist tieši otrādi, un dažreiz tā arī sanāk.
Jo sevišķi pie pieaugošā nestabilā ģenerācijas īpatsvara no atjaunojamajiem resursiem būtu pamatoti laikus padomāt par esošā elektroenerģijas tirgus modeļa modificēšanu atbilstīgi jaunajiem izaicinājumiem - paredzot, kas ir tās tirgus situācijas, svārstības, kuras būtu pieļaujams segt caur šādu elektroenerģijas tirgus mehānismu. Un kuras situācijas būtu pareizāk risināt citādi - piemēram, caur sistēmas drošuma pakalpojumu, kad nepieciešamā jauda tiek nopirkta ārpus elektroenerģijas tirgus, lai tas neietekmētu visu elektroenerģijas tirgus cenu, bet pērkot to kā sistēmas pakalpojumu - caur sistēmas pakalpojumu tirgu. Šī augstā cena tiktu samaksāta tikai konkrētajam ražotājam, nevis visam elektroenerģijas tirgum.
Iepriekš aprakstītais tirgus mehānisms pietiekami efektīvi regulē tirgu vairumā situāciju, kad ir iespējams nodrošināt tirgus līdzsvaru ar tirgū puslīdz efektīvi strādājošām ģenerācijas jaudām. Taču atsevišķās situācijās, kad veidojas izteikts pieprasījuma un piedāvājuma disbalanss, tas var nesamērīgi un nepamatoti sadārdzināt elektroenerģijas tirgus cenu, kas jāmaksā visiem lietotājam. Piemēram, iestājoties, tā saucamajam bada stabules periodam, kad reģionā nokrītas “tradicionālo jaudu” ģenerācijas apjomi, jo sevišķi tas attiecas uz ģenerāciju no atjaunojamajiem energoresursiem - nepūš vējš, nespīd saule, maza ūdens pietece, lai nosegtu nepieciešamo patēriņu, var rasties nepieciešamība iepirkt elektroenerģiju no ražotājiem, kas varbūt pat gadiem nav ražojuši, jo vienkārši nav tik efektīvi, lai darbotos tirgū - piemēram, kāda veca gāzes vai ogļu stacija. Šādas stacijas ražošanas izmaksas var būt reizes desmit augstākas nekā tirgū efektīvi strādājošai stacijai.
Esošajā tirgus modelī šādā situācijā tirgus cena būs šī “pēdējā” ražotāja cena, kas var būt desmit reizes augstāka nekā tirgus cena, kura būtu, ja šis apjoms tiktu iepirkts ārpus elektroenerģijas tirgus, kā pakalpojums sistēmas drošumam - tādējādi šī augstā cena tiktu samaksāta tikai šim pakalpojuma sniedzējam, nevis visiem tirgū. Un šajā situācijā tas būtu gan taisnīgi, gan ekonomiski pamatoti - dodot visiem pareizi pamatotus tirgus signālus.
Šādas situācijas ar cenu pīķiem mēs jau šogad pieredzējām, kad tirgus cena par megavatstundu bija tūkstošos (!), lai gan, pareizi strukturējot tirgus darbību, tā varēja būt reizes desmit zemāka.
Skaidrs, ka tirgus dalībnieki paši šādas izmaiņas tirgus mehānismā neiniciēs, jo tas atņems tiem “superbingo” iespēju - šeit iniciatīvai būtu jānāk no politikas veidotājiem.
Par to būtu vērts aizdomāties laikus, jo nedispečerizējamu jaudu (saule, vējš) īpatsvars nākotnē sistēmā pieaugs būtiski. Šīs jaudas izspiedīs no tirgus pārējos ražotājus, kuru jaudas ir dispečerizējamas (piemēram, gāzes stacijas), jo saule un vējš (atšķirībā no gāzes) ir pieejams bez maksas, līdz ar to šo staciju tekošās ražošanas izmaksas būs zemākas, kas dos tiem iespēju strādāt tirgū un pelnīt ar zemāku cenu. Šajos laika periodos mēs kā patērētāji varam baudīt zemākas elektroenerģijas cenas. Taču “bada stabules” brīžos mums elektroenerģija būs jāiepērk no stacijām, kuras saule un vējš bija izspiedis no tirgus un kuras centīsies to kompensēt ar saviem cenu pīķiem. Tāpēc ļoti svarīgi parūpēties par pareizu tirgus modeli, kas strādā adekvāti šiem jaunajiem apstākļiem - nodrošinot ekonomiski pamatotu un taisnīgu cenas veidošanas mehānismu visās situācijās.
Šāds tirgus modelis ar esošajām tirgus tendencēm mums nodrošinās ilgstošu un stabilu elektroenerģijas tirgus vidējās cenas samazināšanos.
