Par "airBaltic" darbinieku sūdzībām saistībā ar darba apstākļiem un uzņēmuma vadības attieksmi pret algoto darbaspēku, par darba ņēmēju stāvokli Latvijā kopumā un nozarēm, kurās tas ir sevišķi smags, par arodbiedrību lomu un streiku kā pēdējo iespēju vai līdzekli, lai cīnītos par savām tiesībām, “nra.lv” saruna ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) valdes priekšsēdētāju Egilu Baldzēnu.
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība ir lielākā nevalstiskā organizācija Latvijā, kura pārstāv 20 dalīborganizācijas un īsteno profesionālu arodbiedrības biedru un darba ņēmēju interešu aizstāvību nozaru un starpnozaru līmenī, pārstāv un aizstāv savu biedru intereses valsts un starptautiskajās institūcijās.
LBAS kopā ar Latvijas valdību un Latvijas Darba devēju konfederāciju (LDDK) veido Nacionālo trīspusējās sadarbības padomi. Sadarbībā ar sociālajiem partneriem LBAS ievēro sociālā dialoga principus.
LBAS piedalās ekonomikas un sociālās attīstības programmu izstrādē, valsts un sociālā budžeta veidošanā, likumprojektu izvērtēšanā, darba grupās par darba apstākļu uzlabošanu, darba samaksu, tarifu politiku, obligāto sociālo apdrošināšanu un sociālo nodrošināšanu, veselības aprūpi, kā arī nodarbinātību, profesionālo izglītību un mūžizglītību.
Kā vērtējat pašreizējo darba ņēmēju stāvokli Latvijā? Varat minēt kādas nozares, uzņēmumus, kur darbiniekiem klājas sevišķi grūti, viņu tiesības netiek ievērotas?
Man godīgi jāpasaka, ka darbiniekiem, īpaši tālāk no reģionu centriem un galvaspilsētas, ir nereti grūti dzīvot ārpus ēnu ekonomikas. Nav viegli arī uzņēmējiem, īpaši mazajiem.
Latvijā uzņēmumu ienākuma nodoklis, kas ir 20% no izņemtās peļņas, ir pats labākais pēc Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas OECD datiem, Latvija ir pasaulē pirmajā vietā, Igaunija otrajā vietā, bet Lietuva - ceturtajā vietā. Sociālās apdrošināšanas iemaksu 23,59% pie mums maksā darba devējs (darba ņēmējs maksā 10,50%), bet Igaunijā darbinieks 1,6% vai 3,6%, bet darba devējs 33,8%! Tāpēc pie vienādas bruto algas neto darba samaksa Igaunijā ir augstāka.
Latvijas darba devējiem ir savas priekšrocības, salīdzinot ar Igaunijas un Lietuvas darba devējiem, un arī Lietuvas uzņēmēji labprāt gribētu mūsu peļņas nodokli. Lietuvā gada laikā uzņēmēji nomaksā 1,5 miljardus eiro, bet Latvijā darba devēji 378 miljonus gada laikā.
Nesen LBAS un nozares arodbiedrība pēc mūsu iniciatīvas kopā ar nozares darba devējiem un premjeres biroja darbiniekiem aktualizēja papildu finansējuma nepieciešamību neatliekamiem darbiem energouzņēmumiem, lai savlaicīgi un veiksmīgi veiktu Latvijas atslēgšanos no Krievijas un Baltkrievijas elektroapgādes tīkla 8. februārī.
Tirdzniecībā darbinieki labprāt nestrādātu sestdienās un svētdienās. Bet, tā kā darba samaksa svētdienās un svētku dienās ir krietni lielāka, viņi ir ieinteresēti strādāt. Jautājums ir par darba samaksas apmēru, un mūsu veikalu darbinieki tā vietā, lai atpūstos kopā ar ģimeni, izvēlas strādāt. Atšķirību mēs jūtam, kad nonākam valstīs, kur labklājības līmenis ir augstāks un darba samaksa kvalitatīvāka.
Pašlaik ļoti smaga situācija, uz ko mēs arī kopā ar dzelzceļnieku arodbiedrību vairākkārt esam norādījuši, ir dzelzceļa nozarē. Tas gan ir sankciju jautājums - kravu apjomi ar Krieviju ir ierobežoti. Šobrīd notiek nelieli pārvadājumi ar Kazahstānu, Azerbaidžānu, Uzbekistānu. Līdz ar to pēdējo divu gadu laikā dzelzceļā zaudēts vairāk nekā 4000 darba vietu. Mūsu valstij būtu svarīgi saglabāt šos speciālistus, lai viņi nemainītu nozari vai nedotos strādāt uz ārzemēm, jo viņi būs vajadzīgi Latvijai.
Būvniecībā situācija ir uzlabojusies, jo panākta vienošanās, un minimālā alga paaugstinājusies par 120 eiro - no 930 uz 1050 eiro. Zemūdens akmens šeit ir ēnu ekonomika, īpaši mazajos uzņēmumos. Latvijā jau vairākkārt ir izskanējusi ideja, ka vajag dot iespēju cilvēkiem, kuri savās mājās vai dzīvokļos veikuši remontu, ieguldīto remontā iekļaut attaisnotajos izdevumos un atgūt kā nodokļu atmaksu. Personīgā ieinteresētība ir laba lieta. Tāpat darba samaksas jautājumi būvniecībā ir sakārtoti tikai pirmās pakāpes apakšuzņēmējiem, taču joprojām ir gadījumi, ka sev pienākošos atalgojumu nesaņem otrās un nākamo pakāpju apakšuzņēmēju darbinieki, bet vajadzētu, lai visi, kas ir godprātīgi strādājuši, un arī darba devēji saņemtu savu naudu. Arī būvatļauju skaits ir jāsamazina vismaz līdz Igaunijas līmenim, t.i., uz pusi.
Esam runājuši par aviosabiedrību "airBaltic", par darbinieku sūdzībām par darba apstākļiem un saņēmām atbildi. Drīz būs ārvalstu investora lēmums, un tad varam runāt par nosacījumu maiņām. Runājām par darbiniekiem ar maziem bērniem un nakts darbu "airBaltic", to, kā darba devējs varētu nākt pretī darbiniekiem, bet nevajadzētu būt tā, ka darbinieki tiek biedēti ar koplīguma normu neattiecināšanu uz viņiem, ja viņi iestājas par savām un bērnu tiesībām. Protams, ārkārtas situācijā katram ir jānāk pretim uzņēmuma interesēm, bet šīs situācijas nedrīkst pārvērst par iknedēļas praksi. Ja koplīgumā kas ir ierakstīts un apstiprināts, tad tas ir spēkā. Tas attiecas uz visiem. Divas no arodbiedrībām ir pateikušas, ka šobrīd neatbalsta streiku. Manuprāt, šeit jautājumam ir jāpieiet no salīdzinoši pragmatiskas pozīcijas, jo darba devējs reti kad piekāpsies visam, ko prasa arodbiedrības. Izmaiņas bieži vien ir pakāpeniskas un lēzenas, un es nenoliedzu vajadzību streikot, ja streiks ir nepieciešams, bet tam nav jāatvieto sociālais dialogs. Šeit gan darba devēju puse apzināti klibo ar abām kājām, uzņēmuma vadība nevar sistemātiski slēpties aiz vidējā līmeņa menedžeriem... Streiks ir galējais līdzeklis, un par to ir jānobalso vismaz 50% darbinieku.
Varbūt darbiniekiem tieši vajag vairāk streikot, lai panāktu augstāku darba samaksu un citu savu prasību izpildi?
Ja streiku būtu vairāk, spiediens lielāks, tad taisnīgāka peļņas daļa nonāktu pie darbiniekiem. Var jau teikt, ka streikiem Latvijā būtu jābūt biežākiem, nekā tie ir notikuši, bet nevar teikt: streikam ir jābūt, bet es pats nestreikošu. Mums Latvijā jau streiki bija. Ir streikojuši mediķi, pedagogi un citu profesiju pārstāvji. Jautājums ir par darbinieku ienākumiem streika laikā, arī par streika fondiem. Reti kurai arodbiedrībai Latvijā tie ir. Ja, piemēram, "airBaltic" darbinieki nolemtu streikot, vai viņiem būtu jāatsakās no darba samaksas divas nedēļas vai mēnesi? Varbūt varam streikot kā Vācijā, kur visi no rīta sanāk pie rūpnīcas vārtiem un nolemj, ka šodien mēs streikosim. Bet prasībām ir jābūt dzelžaini korektām un pamatotām. Likums mums to šobrīd neļauj. Vai arī kā Zviedrijā, kur darbinieki paši ir iemaksājuši streiku fondā un var streikot gadiem, jo ir uzkrāti līdzekļi. Lai arī labāk tomēr ir vienoties nekā kopā zaudēt miljonus.
Protams, pastāv iespēja vienoties ar darba devēju, bet iespējams veikt arī izmaiņas likumos. Kā ir Latvijā? Vai, jūsuprāt, Streiku likumā vai Darba likumā būtu nepieciešams veikt kādas izmaiņas?
Streiku rosināšana ir apgrūtināta. Darba devējs var apstrīdēt streika uzsākšanu, tiesa var pateikt, ka streiku neatļauj. Ir nozares, kur streikot ir aizliegts - enerģētika, neatliekamā palīdzība, policija, armija, ugunsdzēsēji.
Streikam vajadzētu būt vieglāk organizējamam, jo to nosaka demokrātisks vairākuma lēmums, kas darba devējam nav ignorējams. Reizēm tikai ar runāšanu un pārliecināšanu neko nevar panākt, kāds var prasības apzināti ignorēt, un streiks ir normāls process, bet normāla arodbiedrība nekad pēc streika nealkst, bet vēlas panākt pamatotu, loģisku prasību ievērošanu.
Ir sastopamas likumu interpretācijas, un tās var būt daudzas un dažādas. Mūsu arodbiedrība risina jautājumus, kad darba devējs arodbiedrības biedru nepamatoti atlaiž no darba. Mēs izvērtējam šos gadījumus, un apmēram 50% gadījumu izrādās, ka atlaišana ir pamatota. 50% gadījumu mēs nepiekrītam, sākas tiesvedība, un tad ir tiesu lēmumi. 70-80% gadījumu apstiprinās fakti, ka arodbiedrībai ir bijusi taisnība, tie ir bijuši objektīvi arodbiedrības lēmumi.
Streika organizēšanas peripetijas taču nav vienīgās problēmas Latvijā. Ir citas neatliekamākas?
Administrēšanas izmaksu slogs darba devējiem. Latvijā izsniegtas 197 būvniecības atļaujas, Igaunijā - 103, bet es domāju, ka mums arī pietiktu ar 103. Lai uzceltu jaunu rūpnīcu, lielākos sadārdzinājumus rada administratīvais slogs, energoresursu cenas, pieslēgumu cenas, ne tik daudz darbinieku izmaksas. Un, ja citur nekur uzņēmējs nevar nogriezt, tad nogriezīs no plānotajām darba algām, bet mēs visi gribētu, lai algas "uz rokas" būtu lielākas un paliktu cilvēkiem un ģimenēm.
Ja rēķinām darbaspēka izmaksas, cik izmaksā viena virsstunda un astoņas stundas Baltijas valstīs, tad mēs esam vislētākie. Latvijā tie vidēji ir 114,43 eiro, Lietuvā 117,29, bet Igaunijā - 140,28 eiro. Nodokļi mazajiem un vidējiem uzņēmējiem nevar būt tādi paši kā lielajiem, jo lielie uzņēmumi dod 93-95% no IKP vidēji pa gadiem, bet pārējie uzņēmumi 5-7% no IKP un pabaro sevi, tāpēc nodokļu politikai jābūt saprātīgai.
Kur ņemt investīcijas? Pašlaik mums Latvijā 87% no 2. līmeņa pensiju fondā ieguldītajiem līdzekļiem aiziet projām no valsts. Bet varbūt mēs varam darīt kā Slovēnijā, tos ieguldīt savā valstī? Piemēram, pabeigt dzelzceļa posma būvniecību no Rīgas centra līdz lidostai? Tas būtu rentabls posms. Kāpēc mēs nevarētu būt pretimnākoši un dot to īstenot mūsu pensiju fondiem? Nopelnīsim vairāk par labu mūsu cilvēku nākotnei. Tāpat no "Latvijas mobilā telefona" (LMT), kur daļa akciju pieder valstij, izpirkt no zviedriem viņu daļu, ieguldīt un pelnīt. Mums ir jāmācās ieguldīt naudu, kas tagad aiziet kā investīcijas uz citām zemēm. Tās ir mūsu iekšējās rezerves. Tie ir astoņi miljardi eiro!
Ko būtisku Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība ir paveikusi savas darbības laikā?
Vēsturiski mēs bijām tie, kas 1990. gadā tieši un skaidri pateica, ka nostājamies Tautas frontes pusē, nebūsim kopā ar Padomju Savienības Komunistisko partiju (PSKP), bet iestājamies par brīvu un demokrātisku Latvijas valsti. Savu organizāciju veidojām uz jauniem pamatiem no biedriem, kas jau bija.
Piedalījāmies 1991. gada augusta puča pretstāvē, saņēmu zvanu no Zviedrijas trimdas sociāldemokrātiem, un vēstījums sastāvēja no trim vārdiem: "Gorbačovs gāzts, apvērsums." Modinājām Augstākās Padomes deputātus, iestājāmies par Latvijas konstitucionālo varu, pretēji mērķiem, kurus centās realizēt Interfronte un Latvijas Komunistiskā partija.
Bijām tie, kas organizēja "Rīgas satiksmes" streiku, kad agri brīvdienas rītā maršrutos neizbrauca sabiedriskais transports, tādējādi dezorganizējot un daļēji liedzot Interfrontes atbalstītājiem nokļūt šīs organizācijas iecerētajos pasākumos. Šis streiks varbūt bija sasteigti organizēts, bet tas bija pirmais, ko mēs kā arodbiedrības vienojoša organizācija rīkojām. Protams, pāreja no Padomju Savienības plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku nebija viegla, jo virkne ražotņu, zūdot saiknei ar PSRS, beidza pastāvēt, un tad cilvēki palika bez darba.
Kopš 1994. gada kopā ar Latvijas Darba devēju konfederāciju esam valdības sociālie partneri, analizējam situāciju, iesniedzam priekšlikumus. LBAS kopā ar valdību - premjeri, ministriem - un LDDK veido Nacionālo trīspusējās sadarbības padomi, kur īsteno trīspusēju sociālo dialogu.
LBAS strādā arī nozaru, uzņēmumu, pašvaldību, Latvijas, Baltijas valstu, Eiropas un pasaules līmenī.
Ko LBAS ir izdevies paveikt, realizējot šo trīspusējo sadarbību, sociālo dialogu? Kādi ieguvumi no paveiktā ir Latvijas iedzīvotājiem?
Smags bija dialogs ar valdību un darba devējiem par minimālās darba algas paaugstināšanu, par neapliekamo minimumu, nodokļu politiku. Mēs diskutējam ar valdību, dodam savus ieteikumus. Kopīgi panācām, ka neapliekamais minimums tagad ir visiem vienāds - 510 eiro. Šogad ieguvēji ir visi, kuriem darba samaksa ir līdz 4000 eiro mēnesī. Minimālā alga, neapliekamais mums pieaugs katru gadu. Šogad tā pieauga no 700 uz 740 eiro, bet jāņem vērā viss neto pieaugums, arī no neapliekamā minimuma. Lietuvā minimālās alga ir 1038 eiro, pieaugums par 114 eiro, mums - 40 eiro plus neapliekamais minimums.
Uzskatu, ka mums Latvijā vajadzētu ne tik daudz cīnīties par minimālo algas kāpumu, bet domāt, kā straujāk paaugstināt vidējo darba samaksu. Protams, minimālajai algai jābūt tādai, par kuru var nodrošināt ģimenes ikdienas vajadzības, neieslīgstot nabadzībā.
Mēs kā arodbiedrība nepiekritām pievienotās vērtības (PVN) un nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) paaugstināšanai, piemēram, Igaunijā PVN pieauga. Mums tas bija pilnīgi nepieņemami.
Daži šādu minimālās algas kāpumu varbūt neuzskata par izcilu panākumu, bet ir jāskatās perspektīvā. Tas izmaksās 450 miljonus eiro gadā, bet mēs turējām pozīciju, šīs izmaksas sadalīt uz diviem gadiem, un tad mēs varētu arī izdalīt papildu naudu ģimenēm ar bērniem, veselības aprūpei, izglītībai.
Valdības izpratne - šogad varam, bet citādi nevaram, taču šos divus gadus vajadzētu, lai neizdarītu finansiālu spiedienu, jo attiecīgs procents no IKP ir nepieciešams valsts aizsardzībai. Varējām palielināt visus kopīgos ieņēmumus. Bet pietrūka finansējums veselības aprūpei, izglītībai un ģimenēm ar bērniem.
Arodbiedrībām un darba devējiem izdevās panākt vienīgi atbalsta palielināšanu ģimenēm ar bērniem no 50% uz 75% vecāku pabalsta saņēmējam, kurš ir nodarbināts un neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai arī bērna kopšanas laikā gūst ienākumus kā pašnodarbinātais.
Sociālie partneri un valdība iestājās ne tikai par darbiniekiem, bet arī par pensionāriem, arī strādājošiem, un tagad pensionāru ienākumi ar nodokli netiek aplikti līdz 1000 eiro, kas, manuprāt, ir labs kāpums, no valdības puses šajā jautājumā bija ļoti godprātīga nostāja. Arodbiedrība bieži akcentē būtiskas lietas. Viens no lielākajiem mūsu panākumiem ir tas, ka mēs noturējām līdzšinējā līmenī slimības lapu apmaksu gan par bērnu slimošanu, gan darbiniekiem. Darba devēji piedāvāja samazināt apmaksāto slimības dienu skaitu un apmēru un neņēma vērā, ka Igaunijā vispār nav B slimības lapu, kuras apmaksā valsts, tur tās apmaksā darba devēji no savām sociālajām iemaksām.
