Akciju sabiedrības “SAF Tehnika” valdes priekšsēdētājs Normunds Bergs tīmeklī publicējis sašutuma pilnu ierakstu par birokrātiskajām nejēdzībām, ar kurām dāsni bagāta Eiropas Savienība. “Šobrīd SAF kvalitātes vadītāja prioritāte ir: avio komandējumu CO2 izmešu aprēķināšana. Tas ir info, kas jāiekļauj ilgtspējas ziņojumā. Tiešām bez tā nevar iztikt? Varbūt komisija var ieviest kaut nedaudz veselā saprāta tajā zaļajā trakumā?” Par veselo saprātu un citām fantastiskām lietām – “Neatkarīgās” saruna ar uzņēmēju Normundu Bergu.
Kādā veidā jūs un jūsu uzņēmumu skar “zaļais trakums”?
Pirmā lieta, ko vērts pateikt pašā sākumā: uzskatu, ka klimata pārmaiņas ir īstas, zinātnieki nemelo un mūs nākotnē gaida lielas ziepes. No šī skatu punkta: problēma ir īsta. Taču ir pietiekami daudz politiķu, kuri šo problēmu izmanto no nelietīgās puses.
Jautājums ir par to, ar kādām metodēm ES politiķi mēģina sasniegt pašu nospraustos mērķus. Tur, manuprāt, ir daudz šķību lietu, un viena no tām ir tā dēvētie ilgtspējas ziņojumi. Ilgtspējas ziņojums ir formāls dokuments, par ko tika apgalvots, ka tas būtiski atvieglošot birokrātiju un ka šie ziņojumi būs jāpilda tikai tiem uzņēmumiem, kuros ir nodarbināti vairāk nekā tūkstotis cilvēku un pārdošanas rādītāji ir virs 50 miljoniem eiro. Tas nozīmē, ka aptuveni 80% no uzņēmumiem šā ilgtspējas ziņojuma prasības būtu jāpilda jau šobrīd, tostarp no nākamā gada arī mūsu uzņēmumam - “SAF Tehnika”. Tagad mēs ļoti ceram, ka tomēr tiksim atpestīti no šī pienākuma.
Tātad - kas īsti būtu jādara, lai pildītu šo ilgtspējas ziņojumu?
Tā ir izteikti birokrātiska lieta, kur ir ārkārtīgi detalizēti jāskaita, kādā veidā tu dedzini to oglekli: cik bieži un cik tālu ir lidojuši mūsu darbinieki un cik daudz oglekli viņi lidojot ir nodedzinājuši. Šādi un līdzīgi pietupieni tiek pieprasīti šajā ilgtspējas ziņojumā. Tev jāveido kaut kādi oglekļa plāni un jādomā, kā tos plānus samazināt…
It kā jēdzīga mērķa vārdā ne tiem cilvēkiem tiek uzdoti ne tie jautājumi. Šādas un līdzīgas statistikas prasības var novērot gan ES, gan Latvijas politiķu “sniegumā”. Bet neviens no viņiem neatbildēs uz jautājumu: kāpēc tas jādara? Ir skaidrs, ka, uzņēmumiem uzliekot pienākumus, kas nav saistīti ar to pamatdarbību, proti, radīt produktu un to pārdot sabiedrībai, kādam nāksies par to samaksāt. Ja tu to ieliec cenā, tev ir nepieciešami papildu cilvēki, un tas viss kopā veido konkurētspēju. Uzņēmumi tiek padarīti pārāk “smagi”, jo mums jau tāpat ir sadaļas par kiberdrošību, par darba aizsardzību un par daudz ko citu, un visam ir vajadzīgi speciālisti un nepieciešamas atskaites. Beigās sanāk tā, ka tu ar savu uzņēmumu paliec nekonkurētspējīgs. Tu nespēj konkurēt tirgū ar tiem pašiem ASV vai - vēl jo vairāk - Āzijas uzņēmumiem, kuriem nav jādomā par nepārtrauktām atskaitēm. Beigās tavs uzņēmums var atstiept kājas…
Kam šie ziņojumi jāsniedz?
Ir dažādi. Tie jāsniedz Latvijas valdībai, kas tos acīmredzot pēc tam iesniedz Briselei. Es šobrīd vairāk “putojos” kā uzņēmējs: kaut kas tāds man ir sakritis virsū, un auditori nopietnām sejām man stāsta, kā mani no nākamā gada auditēs. Tas manī rada dusmas. Tie nav īsti mērķi! Ko tad man tagad teikt, ka uz Ameriku es ar laivu peldēšu? Vai uz Viļņu iešu kājām?
Nujā, tad tā oglekļa pēda noteikti samazināsies…
Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka ir citi paņēmieni: ja grib, lai patērē mazāk fosilo degvielu, aplieciet to ar nodokļiem. Tas ir veids, kā izmainīt iedzīvotāju paradumus. Vienu lietu - aplikt ar nodokļiem, citu - subsidēt. Labā ziņa ir tā, ka Valdis Dombrovskis to ir sadzirdējis.
Protams, jāatzīst, ka klimats mainās, pat ja Dombrovskis kaut ko ir sadzirdējis. Bet mēs tur neko nevaram iespaidot.
Varam. Mēs varam fosilo degvielu patērēt mazāk. Un par to es diezgan stingri stāvēšu: mēs varam un mums vajag mainīt savus paradumus. To mēs esam parādā nākamajām paaudzēm. Jautājums ir tikai tāds: ar kādām metodēm mēs to panāksim? Valstīm ir grūti savstarpēji vienoties, un tas šo procesu pamatīgi palēnina tāpat kā Krievijas karš Ukrainā.
Piemēram, tev ir jātaisa remontējamas iekārtas. Tas ir īsts zaļais kurss, ja tu pats vari saremontēt savu automašīnu, ledusskapi vai gludekli. Tas pats attiecas uz fosilo kurināmo: samazinot tā lietojumu, tas ir veids, kā mainīt cilvēces paradumus.
Labi, samazināsim fosilās degvielas un kurināmā izmantošanu. Ar ko aizvietosim?
Ar atomenerģiju aizvietosim. Eiropā tas lielā mērā bija Krievijas gāzes lobijs, kas “aizvēra” atomenerģiju. Šis lobijs, izmantojot visādas zaļās kustības, gadu desmitos iedzina cilvēkos nepamatotas bailes no atomenerģētikas. Tas viss gan tagad nāk atpakaļ, un pāris gadus domas jau ir gluži citas.
Bet kāpēc tad Latvijā vesela gūzma uzņēmēju ir gatavi būvēt vēja ventilatorus, kamēr, piemēram, Zviedrijā jau ir atzīts, ka tie ir nerentabli un dabu kropļojoši?
Domāju, ka tas ir pārspīlēti. Skandināvijā joprojām būvē šīs vējdzirnavas. Labā ziņa par saules paneļiem un vēja ģeneratoriem ir tā, ka kopumā tas ir lēti. Atomstaciju var uzbūvēt milzīgs uzņēmums, bet visbiežāk - valsts. Ja mēs šobrīd pilnā nopietnībā pielemtu, ka Latvijas valdībai jāsāk domāt par atomstacijas būvniecību, mēs varētu gaidīt, ka atomstacija tiktu uzbūvēta pēc 20 gadiem. Bet tos 20 gadus vēl vajag nodzīvot. Tā faktiski ir viena paaudze. Un šo laiku var aizpildīt ar vēja un saules stacijām, kā arī ar enerģijas uzkrāšanu. Visdažādākās akumulatoru sistēmas paliek arvien lētākas.
Lai kā es saprastu cilvēku sašutumu īpaši par vējdzirnavām, tas mani īpaši nepārliecina. Nu, kādreiz taču arī cēla vējdzirnavas, kas griezās un čīkstēja, bet tas šodienas vaidēšanas dziļums… Nu, nav tas nopietni. Un skaidrs, ka tās šodienas vējdzirnavas - tās 15 gadus nostrādās, un tās nojauks.
Kādā veidā tās tiks utilizētas?
Stiklaplastu var dažādi izmantot. Piemēram, uzbūvējiet bērniem nojumi. Sadrāziet skaidās un ierullējiet ceļa segumā. Tas ir parasts cietais materiāls. Kur tiek likti, piemēram, ķieģeļi? Tos arī sadrāž skaidās un kaut kur iebetonē, piemēram, būvējot ceļu pāri purvainai vietai. Tās ir tikai tehniskas problēmas.
