Bijušais ministru prezidents (1994–1995) Māris Gailis, tagad – uzņēmējs, Riharda Vāgnera biedrības valdes priekšsēdētājs, šodien ir visvairāk sašutis par birokrātijas “mazināšanas” pasākumiem, kas jau sākotnēji izskatās pēc nepārdomātas klaunādes. Bet vai latvieši spēj sacelties pret varu, ja tā ir aprobežota un netalantīga? Un ko Māris Gailis darītu pirmām kārtām, ja būtu premjers? Par šīm un citām tēmām “Neatkarīgā” runā ar Māri Gaili.
Kādā politiskās attīstības stadijā patlaban atrodas Latvija?
Esam nonākuši birokrātu valsts stadijā. Birokrāti ir pārņēmuši varu. Daudzi man saka: bet tu taču pats tur esi pie vainas. Skaidrs, bez ierēdņiem - birokrātiem arī nevar iztikt. Tomēr šobrīd esam aizgājuši neefektīvā situācijā. Mēs taču redzam, cik strauji atpaliekam no kaimiņvalstīm - Igaunijas un Lietuvas. Tur, protams, arī ir birokrātija, bet pie mums šī “šķira” ir sanākusi pilnīgi greizi.
Nu bet paga, premjere Evika Siliņa (JV) oficiāli izdeva rīkojumu par rīcības grupas izveidi birokrātijas mazināšanai. Grupa ar pirmajām sanāksmēm savu darbu esot sākusi jau pirms pāris nedēļām. Tas taču būs efektīvs gājiens!
Tas izklausās pēc birokrātijas apkarošanas ar birokrātijas palīdzību. Tas neizklausās īpaši loģiski. Tomēr ir saprasts: kaut kas nav kārtībā.
Varbūt tāpēc, ka visi par to kliedz?
Jā, visi kliedz, un tagad viens otrs izliekas, ka kaut kas tiek darīts. Tas, ko dara Argentīnas prezidents Havjers Milejs, šķiet, ir vienīgais variants, kā lietas mainīt: samazināt birokrātijas slāni par 30 procentiem.
Es premjerei Siliņai nesen uzrakstīju vēstuli. Bija tā. Man piezvanīja no Kultūras ministrijas un pateica, ka ir traki. Ekonomikas ministrijai esot uzdots samazināt birokrātiju būvniecībā - tā ir tēma, ko es pārzinu. Tāpēc ir iecerēts likvidēt autoruzraudzību. Esot darba grupa, kurā piedalās arī uzņēmēji. Bet varbūt Arhitektu savienība kaut ko var iebilst? Nē, tajā neviens neieklausīsies, tāpēc raksti Siliņai.
Nu tad es uzrakstīju. Pamatideja: arhitektu uzraudzība par savu radošo darbu galīgi neesot vēlama. Tā, izrādās, būtu tā birokrātija. Pirmkārt, arhitekti nav birokrāti vai ierēdņi, viņi ir uzņēmēji, radoši cilvēki. Otrkārt, nereti gadās, ka uzbūvē mēslus, ko nav uzraudzījuši arhitekti - tā sacīt, pa lēto uzbūvējuši. Kultūras ministrija tomēr ir par to, ka uzraudzība jāsaglabā. Nu, neteiksim, ka ikvienai būdiņai, bet vismaz sabiedriskajām būvēm, un pilnīgi droši - vēsturiskajā centrā.
Attīstītāji gribēja panākt, ka vēsturiskajā centrā, jebko būvējot vai rekonstruējot, nevajag rīkot konkursus. Šo vēlmi “noairēja”. Vēstulē attiecībā uz birokrātiju es uzrakstīju, ka jāpaņem ārējais izpildītājs - nevis ierēdņi, bet neatkarīgs vērtētājs, kurš izrevidē funkcijas, kas ir pilnīgi liekas. Proti, nav vajadzīgas šādas vai tādas pārbaudes, un kad ir pilnīgi skaidrs - kāpēc nevajag, šīs iestādes likvidē un atlaiž cilvēkus. Tie ir izglītoti, pieredzējuši cilvēki, kuri ienāk darba tirgū, jo mums taču trūkst darbinieku, vai ne? Viņi var veidot savus startapus, strādāt pie citiem uzņēmējiem. Un tad būtu desmitiem tūkstošu kvalificētu darbinieku, mums nevajadzētu importēt picu pārvadātājus.
Atbildi uz šo vēstuli saņēmi?
Saņēmu pieklājīgu atbildi no tās vēstuļu pārvaldes…
No Valsts kancelejas?
Jā. Bet jēgas no tā visa nebija nekādas. Premjere Siliņa pateica, ka cilvēkus atbrīvot nevar. Taču - kā var samazināt birokrātisko aparātu, ja netiek atbrīvoti cilvēki? Jā, kaut kādu birokrātijas samazināšanas orgānu vajadzēja veidot, bet tam vajadzēja būt tikai un vienīgi politiskam. Birokrāti paši sevi samazināt nevar nu nekādi.
Manuprāt, tas viss šo lietu padarīs vēl bezcerīgāku. Grāmatveži sūdzas: no viņiem tiek prasīts viss, kas tik ienāk prātā. Katra iestāde prasa vienu un to pašu, notiek dublēšanās. Vienā iestādē sēž čupām ierēdņu, otrā vietā - arī čupām ierēdņu, visi prasa vienu un to pašu. Uzņēmēji tikai raksta un raksta. Tērē laiku un tērē naudu.
Vai esi pamanījis kādu nevēlamu tendenci sabiedrībā, kaut ko tādu, ko pat nav iespējams novērst?
Padomju domāšana nekur nav zudusi… Sliktākais ir tas, ka tā atjaunojas jaunajā paaudzē. Paskaties uz jaunkomunistiem, kuri paši sev devuši nosaukumu “progresīvie”, tas ir diezgan šausmīgi. Domāju, ka ir daudz cilvēku, kuri joprojām atceras padomju laiku stulbības, bet šodien tās pašas idejas tiek liktas uz galda, lai tās realizētu.
Vai Latvijā ir iespējams dumpis? Beigu beigās - ir taču jāprotestē pret dažādu stulbu ideju realizāciju.
Grūti iedomāties, ka Latvijā varētu notikt dumpis… Mēs, latvieši, esam ārkārtīgi mierīgi, neesam dienvidnieki. Piemēram, franči jau sen būtu uz barikādēm. Savulaik, kad “Banka Baltija” gāja pa burbuli, man arī bija bail: tur bija tik daudz cilvēku, kuriem tur pazudusi nauda, tāpēc arī domājām: kas notiks?! Bet nenotika nekas. Bija tā dēvētā lietussargu revolūcija, tā, šķiet, bija vienīgā sacelšanās.
Saproti, nav jau nekas tik ļoti katastrofāls, mēs vienkārši mīcāmies purvā, uz priekšu neejam un neattīstāmies. Stagnācija! Mēs visi sakām: slikti, slikti! Bet kad kādam personīgi pavaicā: kā tev iet? Man jau viss ok, viņš atbild. Es par sevi arī tā varu teikt.
Vienīgais, par ko mēs skaidri un skarbi varam runāt, ir politiskā atbildība. “Jaunā vienotība” ir savārījusi tik daudz ziepju, ka skatīsimies: kā viņiem ies vēlēšanās? Iespējams, ka viņi maksās atbilstošo cenu. Par to paslaucīja zem tepiķa, piemēram, Kariņa lidojumu skandālu. Veikala “Maxima” sabrukšanā atrada vienu nabadziņu, tad to arī notiesāja, Kariņa lidojumu gadījumā, domāju, būs līdzīgi. Valsts kancelejas vadītāju vainot par lidmašīnas izvēlēm? Nu, nē, skaidrs taču, ka premjers un viņa birojs nosaka - kā un ar ko mēs lidosim. Varbūt sāksim tagad vainot arī taksometra šoferi?
Ja tu būtu premjers, kādi būt tavi pirmie lēmumi?
Es sāktu ar valsts pārvaldes reformu. Savulaik jau esmu to darījis. Sāktu no nulles: būtu nulles budžets, pamatīgs audits, ko uzticētu neatkarīgiem speciālistiem, katrā gadījumā - ne ierēdņiem. To visu vajadzētu izlemt politiski. Ja koalīcijai pietiktu politiskā spēka, tad varētu daudz ko izdarīt. Dažās valstīs notiek pārmaiņas, piemēram, Argentīnā un Amerikā, kur ir prezidentāla vara, un, ja prezidents tā ir nolēmis, var ļoti daudz ko izdarīt. Pie mums vajadzīgs Saeimas vairākums.
Vai tu redzi mūsu sabiedrībā personības, kuras kopā ar tevi varētu veikt šādas reformas?
Esmu par to domājis. Ja atrastos tāda personība kā, piemēram, frančiem Makrons… Mums ir bijuši vairāki varianti, bet tie nekad nav realizējušies. Tāds bija Andris Šķēle, tāds bija Einārs Repše. Bija cerība uz Uldi Pīlēnu. Izcila personība, veiksmīgs uzņēmējs, inteliģents cilvēks. Ja viņš būtu gājis par premjeru, tad, domāju, viss notiktu. Bet viņš gribēja būt prezidents. Viņam pietrūka. Var jau būt, ka gadīsies kāds, kurš izlasīs mūsu interviju un sapratīs: man ir tas krampis, un es tagad iešu. Taču tur jābūt kombinācijai: jābūt pieredzei, izglītībai, inteliģencei, enerģijai. Un veiksmei arī.
Bet vēl viens aspekts ir drošība. Daudzi domā: šeit vairs nav droši, te var iebrukt krievi, ko vairs censties.
Jā, ir arī tādas noskaņas. Viens otrs domā: uz kurieni laisties? Teikšu pilnīgi atklāti: nevaru iedomāties, ka krievi varētu mums uzbrukt. Neticu, ka NATO varētu sabrukt, neticu, ka 5. pantu neievērotu. Divi mūsu tuvākie kaimiņi - Somija un Zviedrija - iestājās NATO. Nē, es savā galvā nezīmēju apokalipsi un netaisos mukt.
