Partijas “Progresīvie” līdzpriekšsēdētājs Andris Šuvajevs pirmdien tviterī izplatīja paziņojumu, kurā partijas vārdā norobežojas no savas partijas biedres, Rīgas domes deputātes Zanes Pūpolas. Pirms tam Pūpola turpat tviterī bija publicējusi ierakstu, kurā Izraēla nosaukta par teroristisku valsti un pielīdzināta Krievijai.
Pēc šīs Šuvajeva “norobežošanās” no partijas izstājušās vai apturējušas tajā darbību trīs redzamas šīs partijas figūras. Jau minētā Pūpola, progresīvo jaunatnes vidū populārā Selma Levrence un Linda Ārende. Cits pazīstams “Progresīvo” aktīvists Niks Derums publicējis savu ierakstu, kurā savukārt “norobežojas” jau no šī Šuvajeva paziņojuma.
Šo iekšpartejisko ķīviņu varētu uzskatīt par it kā sīku, maznozīmīgu epizodi nebeidzamajā izrādē, kas notiek uz mūsu politiskās skatuves, ja ne tā principiālais raksturs. Kad pēdējo reizi redzēts, ka politiķis aiziet no partijas skaidru idejisku apsvērumu dēļ, nevis tāpēc, ka paša partijā palicis nenovērtēts (savās paša acīs) un nevar cerēt uz augstu vietu vēlēšanu sarakstā?
Partija “Progresīvie” iepriekšējās Rīgas domes un Saeimas vēlēšanās uznāca uz skatuves ar tādu jauneklīgu enerģiju, kādu mūsu politiskā teātra vērotāji nebija pieredzējuši kopš 2007. gada februāra “Visu Latvijai!” puišu demonstrācijas ar kailajiem augumiem pie Saeimas nama un Valda Zatlera iniciētajiem “oligarhu kapusvētkiem” 2011. gada vasarā.
Ne velti pieminu abus šos uznācienus, jo tagad ar atpakaļejošu datumu varam konstatēt, kāds ir bijis politiskās evolūcijas ceļš šiem kādreiz dedzīgajiem un principiālajiem cīnītājiem “par visu labo, pret visu slikto”. Gan “Visu Latvijai!” jauniešiem, gan tiem karjeristiem, kuriem izdevās īstajā brīdī uzrausties uz Zatlera čupra un tādējādi iejāt “lielajā politikā” .
Respektīvi, lai kāds būtu politisko partiju starta impulss, tās visas (pagaidām bez izņēmuma) 1) kļūst rāmas un pieradinātas; 2) pēc kāda laika izjūk, tās redzamākajiem biedriem aizejot uz citiem sarakstiem; 3) paliek kā šauras nišas partijas, kuras vēlēšanās cīnās par lielāku ciparu aiz nulles un komata.
Pagaidām neviena partija, kura stingri un nelokāmi turētos pie saviem sākotnēji deklarētajiem principiem, nav noturējusies Latvijas politiskās skatuves priekšplānā. Pilnīgi visas partijas, kuras reiz tikušas pie varas, tiklīdz bijis jāizšķiras: principi vai vieta pie galda (siles), vienmēr izvēlējušās otro variantu. Tā gan Latvijas politikā nekad nav bijusi grūta izvēle, jo kā aksioma valdījis uzskats: politika esot kompromisu māksla. Šī aksioma nekad nav tikusi nopietni apšaubīta. Tā kļuvusi par mūžīgi lietojamu instrumentu, ja nepieciešams attaisnot kādu bezprincipialitāti vai pat idejisko nodevību.
Ieilgusī ebreju - palestīniešu militārā pretstāve, kas aizvien izplešas un tagad jau pārsviedusies uz Libānu, “Progresīvos” jau no sākta gala nostādīja visai kutelīgā situācijā. Rietumos mūsu “Progresīvo” idejiskie domubiedri ieņem nepārprotami propalestīnisku pozīciju, kas viegli izskaidrojama. No marksisma pozīcijām skatoties, Izraēla šajā konfliktā ir apspiedējs, palestīnieši - apspiestie. Līdz ar to, izejot no šīs vienkāršās shēmas, ir absolūti skaidrs, kurā pusē jābūt un kuram tur taisnība.
Bet kā tad 2023. gada 7. oktobra teroristiskais “Hamās” kaujinieku iebrukums Izraēlā, viņu pastrādātās zvērības un sagūstītie ķīlnieki? Nu jā, mēs vardarbību neatbalstām un šādus teroristiskus uzbrukumus ne tik, bet... Un te tad arī sākas visi šie “bet”, kuri, jāatzīst, nebūt nav gluži bez pamata.
Izraēla ir okupējusi lielu daļu teritorijas, kura pēc visiem starptautisko tiesību aktiem (svaigākais ir 2024. gada 19. jūlija Starptautiskās tiesas atzinums), un tos atzīst arī Latvijas valsts, ir iedalīta palestīniešiem Palestīnas valsts izveidei. Kāpēc Palestīnas valsts joprojām nav izveidota, tas jau ir cits jautājums, un to šeit sīkāk neaplūkosim, jo tas nav šī raksta mērķis.
Ar to vienīgi gribu teikt, ka situācija Tuvajos Austrumos ap Izraēlas valsti un tās realizēto politiku (nemaz nerunājot par karadarbības metodēm) nav viennozīmīga. Uzstāju tieši uz šo vārdu, lai kā tas nepatiktu dažiem valodas dogmatiķiem. Taču no marksistiskā pasaules redzējuma skatu punkta tur viss ir nepārprotami skaidrs - Izraēla apspiedējs (tātad sliktā), palestīnieši un citi, kas cieš no “apspiedēja”, apspiestie, kuri jāaizstāv (pat ja nav īsti labie).
Atbilstoši šai loģikai, Izraēlas gaisa triecieni, kuros iet bojā liels skaits civiliedzīvotāju, vērtējami kā teroristiski, savukārt Izraēlas valsts kā teroristiska valsts, kas savās metodēs pielīdzināma Krievijai. Tā vai apmēram tā spriež Pūpola, Levrence un viņas atbalstīji progresistu kustībā (ne tikai līdzīga nosaukuma partijā).
Latvijas sabiedriskā doma jau no konflikta akūtās fāzes sākuma pērnā gada 7. oktobrī ieņēma Izraēlu atbalstošo pusi un šo pozīciju tikpat kā nav mainījusi. Neraugoties uz Izraēlas rīcību šajā laikā un sabiedriskās domas izmaiņām citās attīstītajās Rietumu valstīs. “Progresīvo” principiālā spārna pozīcija bija izteikti nepopulāra jau uzreiz pēc krīzes sākuma, un tā ārpus “Progresīvo” loka ir tāda palikusi joprojām.
Apzinoties šīs principiālās pozīcijas marginālo raksturu Latvijas politiskajā vidē, pie varas galda sēdošie “Progresīvo” līderi ir spiesti norobežoties no šiem neapvaldāmajiem “ko gribu, to saku” biedriem. Līdz ar to varam teikt, ka ir sācies “Progresīvo” politiskās nobriešanas, pieaugšanas laiks, ko gan tikpat labi var nosaukt arī par pieradināšanas vai “iejāšanas” (kad jaunu, neiejātu kumeļu apvalda, uzliek seglus un mutē iebāž iemauktus) laiku.
Līdz ar to var teikt, ka ar šo Šuvajeva politiski nopietno “norobežošanos” ir noslēdzies “Progresīvo” jaunības trakuma laiks, kad pašiem šķiet, ka var darīt visu, kas ienāk prātā, un tāpat viss vienmēr beigsies laimīgi. Ar šo savu, vēlreiz uzsveru, politiski nopietno “norobežošanos” Šuvajevs pasaka, ka bezatbildīgu ākstību, sevis izrādīšanas laiks Grētas Tūnbergas stilā partijā ir beidzies.
Ir sācies nopietnāks dzīves posms pie lemjošā galda. Sācies darbs ar reāli lielu naudu, amatiem, ietekmi “nopietno cilvēku” aprindās, kam maz kas kopīgs ar daudzkrāsainu karodziņu vicināšanu uz ielām un neviennozīmīgi vērtējamiem ierakstiem sociālajos tīklos.
Laiks pieaugt, Šuvajevs saka bezbēdīgajām, mūžīgā bērnībā palikt gribošajām “trakās Grietas” sekotājām un sekotājiem. Visām Selmām Levrencēm un visiem Nikiem Derumiem.
