Ideja par vienotu nāciju, vienotu Latvijas tautu ir bijusi klātesoša gan dibinot Latvijas valsti, gan atjaunojot to. Pirms 100 gadiem Satversmes tēvi noteica, ka varas suverēns ir Latvijas tauta.
1990. gada 4. maijā līdztekus Neatkarības deklarācijai tika pieņemts arī cits dokuments - “Aicinājums Latvijas tautai”. Tajā skaidri un nepārprotami ietverti demokrātiski nacionālo attiecību principi: “Latvijas Republikas Augstākā Padome, uzskatīdama neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu de facto par vienīgo ceļu, kas visai Latvijas tautai spēj nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi, par svarīgāko savas darbības principu uzskata Latvijā dzīvojošo nacionālo grupu politisko brīvību, ekonomisko un sociālo tiesību garantēšanu, nacionālo kultūru attīstības nodrošināšanu, ievērojot gan vispārējās cilvēktiesību normas, gan specifiskās mazākumtautību nacionālo kultūru intereses. Latvijas parlaments uzskata par savu uzdevumu turēt svētus Latvijas Republikai raksturīgos demokrātiskos nacionālo attiecību principus. Visdrošākais garants šā mērķa sasniegšanai ir Latvijas nacionālo grupu pārstāvju personiska līdzdalība neatkarīgās Latvijas valsts politisko, ekonomisko un tiesisko pamatu veidošanā. Tikai ejot kopsolī visai Latvijas tautai, mēs spēsim kopīgās interesēs atjaunot neatkarīgu, demokrātisku, eiropeisku Latvijas valsti.”
Partijas “Saskaņa” vēsture aizsākās pirms gandrīz 30 gadiem. Mūs motivēja vienkārša un šķietami pašsaprotama atziņa: veidot stipru valsti, kas veiksmīgi attīstās un nodrošina labklājību, var tikai tad, ja tajā iesaistās VISI valsts iedzīvotāji. Ikviens ir svarīgs, ikviens ir Latvijai vajadzīgs. Ar tādu pašu vīziju, kā savulaik valsti dibinot un atjaunojot.
Diemžēl ceļš uz šo mērķi sākās no pretējā - visi pagātnes aizvainojumi, pāridarījumi un sāpes tika izmantoti par iemeslu, lai sabiedrību sašķeltu. Tā kļuva par apzinātu metodi varas monopola iegūšanai un paturēšanai. “Sarkano līniju” eksistence radīja nemainīgu varas kastu, kurai plaša iedzīvotāju iesaiste valsts pārvaldē ir nevēlama vai pat bīstama. Trešā daļa sabiedrības, kam dzimtā ir krievu valoda, tika iztēloti par “svešajiem”.
Mēs esam veidojuši partiju “Saskaņa” kā dialoga zonu latviešu un citām tautām piederīgo kopīgam darbam; mēs to uztveram kā savu misiju. Tāpēc mums ir īpaši sāpīgi atzīt, ka līdzšinējie sabiedrības saliedēšanas procesi ir bijuši formāli. Tāds kā piesegs, lai iekļautos demokrātisko valstu standartos - formāli, bet ne pēc būtības. Valdošo partiju līmenī ilgstoši valdījis uzskats, ka Latvijā integrēts cilvēks - tas ir latvietībā asimilēts cilvēks. Ka būt krievam, mīlēt savu valodu un kultūru, apzināties savu piederību, dzimtas saknes ir gandrīz vai apkaunojoši. Ka krievs nevar būt Latvijas patriots… Šāda veida “integrācija” ir piedzīvojusi izgāšanos. To tagad spiestas atzīt pat augstākās valsts amatpersonas. Ārlietu ministrs mudina: “Laiks atteikties no novecojušā, sevi izsmēlušā un latviešos un krievvalodīgajos uzticību neraisošajā jēdziena - “sabiedrības integrācija”. Tā vietā jāstiprina un jāveicina politiskās nācijas koncepcija, kas balstās Latvijas Satversmē, Eiropas/Rietumu vērtībās, izpratnē, ka Latvija valstiskums, neatkarība un drošība ir mūsu pamats, kopīga atbildība un pienākums.”
Pašlaik, kad Eiropā norisinās Krievijas varas elites izraisīts karš, kad Ukrainā iet bojā civiliedzīvotāji, mūsu valsts drošības atslēga ir tautas saliedētībā, gatavībā iestāties par savu valsti. Tā, kā to dara ukraiņi - nešķirojot cilvēkus pēc tautības un valodas.
Mums ir jāceļ drošības žogi uz Latvijas ārējām robežām, bet valsts iekšienē žogi ir jānojauc. Jāuzrunā savi līdzpilsoņi - nenoniecinot ne viņu dzimto valodu, ne viņus pašus. Pacietīgi un neatlaidīgi. Mēs nedrīkstam viņus atstāt ārējai, sabiedrību šķeļošai ietekmei.
Politiskās nācijas koncepcijā, kuru mudina veidot ārlietu ministrs, “Saskaņa” kā pirmos trīs atslēgas vārdus aicina ierakstīt: cieņa, saruna, uzticēšanās. Kādi būs jūsējie, Rinkēviča kungs? Un vai vārdiem sekos darbi?
