© Ģirts Ozoliņš/F64

Populāra Latvijas ārste ar Ukrainas saknēm LTV intervijā precīzi raksturoja mūsu sabiedrības attieksmi pret krieviem. Pat ja viņi skaidri un nepārprotami pauduši savu nostāju pret karu Ukrainā, “latviešiem patīk iebakstīt – viņi ne tā protestē, ne tur iet, ne tā stāv, ne tādus karogus tur, ne tādus vārdus pateica…”.

Šajā “bakstīšanā” pēdējā laikā sasniegts vēl nebijis līmenis: izrādās, “viņi” arī ne tajā baznīcā lūdz Dievu.

Atgādināšu, ka Latvijas Pareizticīgās baznīcas metropolīts jau pirmajās dienās nosodīja karu, piedāvāja savu palīdzību bēgļiem, aicināja Latvijas sabiedrību uz vienotību un, tiekoties ar Valsts prezidentu, uzsvēra: “Karš - tas ir bezjēdzīgākais un drausmīgākais grēks. Mūsu uzdevums ir lūgt Dievu, lai tiktu pārtraukts šis karš, un veicināt Latvijas sabiedrības vienotību. Mēs, Latvijas krievi, neesam atbildīgi par to, ko dara citu valstu valdības. Gribu, lai visi mēs esam kopā Dieva priekšā un mūsu dārgās Latvijas priekšā.”

Nupat 4. maija ekumeniskajā dievkalpojumā Pareizticīgās baznīcas Jelgavas bīskaps Jānis aizlūdza par Latviju: “Mēs pateicamies par mūsu Latvijas brīvību un neatkarību. Stiprini, Kungs, mūsu valsti, dod vienotību, neļauj, lai rastos savstarpējas nesaskaņas ļaužu vidū pēc kultūras, tautības vai valodas piederības. Palīdzi ieklausīties citam citā!”

Tomēr atsevišķiem kūdītājiem, kuri īsti netiek galā ar savām ksenofobiskajām nosliecēm miera apstākļos, karš (un vēlēšanu tuvums) ir spēcīgs katalizators arvien jaunām izpausmēm. Viņiem šķiet, ka pareizticīgie “ne tā protestē, ne tādus vārdus pateica”. Latvijas Pareizticīgā baznīca esot “ne tajā” kanoniskajā pakļautībā. Tieslietu un Ārlietu ministrijām esot jāiejaucas! Citādi apdraudēta valsts drošība!!

Valsts drošību visvairāk apdraud tie, kam gribas provocēt pat baznīcā, pat ticībā. Kas Latvijas Satversmē gribētu aizkrāsot 99. pantu: “Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.” Kam nagi niez arvien vairāk, dziļāk un sāpīgāk sašķelt Latvijas sabiedrību. Bet vai tādai sabiedrībai tiks tā svētība, kas pieminēta mūsu valsts himnā?

Cik labāka un daudz spēcīgāka valsts mēs kļūtu, ja beigtu bakstīt, bet sāktu balstīt cits citu!

Svarīgākais