9.lapa
Svētdien, 19. decembrī, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris skatītājus gaida uz iestudējuma «Stepančikovas ciems» otro izrādi. Režisors - Sergejs Golomazovs.
Iestudējums tapis pēc Fjodora Dostojevska garstāsta «Stepančikovas ciems un tā iedzīvotāji», un autors 11. novembrī svinēja 200 gadu jubileju.
Šim ironiskajam stāstam par uztveres paradoksiem, manipulāciju visvarenību un savaldzināšanas augsto mākslu Čehova teātris pievēršas trešo reizi, un 1932. gada 25. novembrī domas un dvēseļu valdnieka Fomas Opiskina lomā uz skatuves kāpa pats Mihails Čehovs, uzvezdams izrādi, kuru kritiķi nodēvēja par vienu no spilgtākajiem sezonas notikumiem. Tagad šajā lomā iejutīsies aktieris Jakovs Rafalsons, kurš novembrī svinēja savu 75. dzimšanas dienu. Tas ir arī 30. Fjodora Dostojevska darbu iestudējums Mihaila Čehova teātra vēsturē.
Garstāsts «Stepančikovas ciems un tā iedzīvotāji» pirmo reizi tika publicēts žurnālā «Dzimtenes pieraksti» 1859. gadā. Pēc Konstantīna Staņislavska pirmā dramatizējuma par garstāstu sāka interesēties daudzi teātri - vispirms Krievijā un pēc tam arī ārzemēs. Pirmais uzvedums notika tieši pirms 130 gadiem - 1891. gadā.
1917. gadā «Stepančikovas ciems» parādījās uz MHT (Maskavas Dailes teātris) afišas, un tieši pēc šīs izrādes apmeklējuma Mihailam Čehovam radījās vēlme kaut kad nospēlēt Fomas Fomiča Opiskina lomu. Kā jau tika minēts, tas viņam izdevās Rīgā 1932. gadā uz Krievu teātra skatuves.
«Tā sādža, kur Jevgeņijs skuma, bij’ nostūris patiešām jauks…» Patiesībā ne sādža, bet ciems, un nevis Jevgeņijs, bet Sergejs, un skumt tur jaunajam cilvēkam nemaz nenācās. Noslēpumainā vēstule no mīļotā tēvoča ar piedāvājumu, kas krustdēla romantiskajā būtnē izraisa satraukumu, noved mūsu varoni atvaļinātā pulkveža Rostaņeva īpašumā, kuru pārvalda viens no skolotākajiem, talantīgākajiem un ar visām iespējami lieliskākajām īpašībām apveltītais vīrs Foma Fomičs Opiskins, kurš nepaguris rūpējas par apkārtējo labklājību un garīgo izaugsmi. Pilnveidoties atsakās vien pulkveža meita un atraitņa Rostaņeva ģimenē dzīvojošā guvernante, bet tas, bez šaubām, aiz jaunības un aiz muļķības. Lai gan, ja tā ieskatās, daži viesi, kas aizkavējušies zem dāsnā un vientiesīgā pulkveža jumta, arī ir koncentrējušies nepavisam ne uz garīgo izaugsmi, bet vistiešākajā veidā uz materiālajām vērtībām. Jo vairāk - viņi ir gatavi rīkoties noteikti un izaicinoši! Kas tad galu galā notiek? Intrigas, skandāli, nolaupīšana, izdzīšana, salīgšana un kāzas! Tas viss, kā tas krievu klasiķiem mēdz būt, netālu no apriņķa pilsētas N. Lai gan ko tur slēpt? Stepančikovas ciems, iespējams, atrodas pavisam tuvu.
«Šī izrāde ir par valdzinājuma mehānismiem. Tie, lai cik dīvaini tas nebūtu, ir mūžīgi, tie praktiski nemainās, un bez visa tā bieži ir arī neizskaidrojami efektīgi. Mēs esam raduši spriest par harizmu, saistot to ar ārējo pievilcību, taču tas nebūt nav obligāts nosacījums. Jā, reklāma itin bieži ir iedarbīga, pateicoties smukai bildītei, taču Foma Fomičs iedarbojas uz prātiem ar citiem paņēmieniem un gūst panākumus. Mani interesē, kā un kāpēc «karnevāla karalis», kā šo personāžu nodēvējis Mihails Bahtins, valda pār Stepančikovas ciema pasauli,» piebilst dramatizējuma autors un režisors Sergejs Golomazovs.
