6.lapa
Jauniešu koris «Balsis» aicina uz piemiņas koncertu Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskajā baznīcā - otrdien, 23. augustā, pulksten 20.
Klausītājiem būs iespēja piedzīvot Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša vēsturiskās kantātes «Dievs, Tava zeme deg» atskaņojumu, šajā dienā pieminot staļinisma un nacisma upurus.
Koncertā piedalīsies ērģelnieks Aigars Reinis, baritons Rihards Mačanovskis, tenors Viesturs Jansons, jauniešu koris «Balsis» (attēlā), mākslinieciskais vadītājs Ints Teterovskis un diriģente Kamila Siliņa.
Koncerts notiks Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskajā baznīcā, kur noticis arī kantātes vēsturiskais pirmatskaņojums 1944. gada 15. martā. Kantāte, ko tā laika prese dēvēja par «Latviešu lūgšanu Dievam», arī «Latviešu lūgšanu», pirmo reizi tika atskaņota teju pirms 80 gadiem un ieguva klausītāju un kritikas atzinību, lai gan pēdējie neiztika bez aizrādījumiem. Tolaik jaunās paaudzes latviešu mūzikas pārstāve Lūcija Garūta Andreja Eglīša tekstu ietvēra kora skaņās (pirmatskaņojumā Reitera koris), divās solo balsīs - tenoram un baritonam, ko pirmatskaņojumā dziedāja Mariss Vētra un Ādolfs Kaktiņš, pavadot ērģelēm, kuras 15. martā Lūcijai Garūtai nācās spēlēt pašai, jo Alfrēds Kalniņš pēkšņi saslima. Pēc pirmatskaņojuma, kas vēsta par latviešu pārdzīvojumiem nopietnā vēstures brīdī, kantāte atskaņota vairākos dievnamos, sniedzot klausītājiem patiesu un nemākslotu līdzpārdzīvojumu. Dvēseliskums un ideālisms kantātē pasvītro lūdzēju tautas vienprātību un pārliecināto stāju. Iespējams, tādēļ tā kļūst par vienu no svarīgākajiem darbiem latviešu mūzikā arī šodien.
«Atcerēsimies pirmuzveduma dienu. Toreiz pulcējušies pārpilnā baznīcā, nesdami sevī kādu smeldzi, mēs bijībā pūlējāmies pacelt acis uz to, kas neizdibināms, bet augstāks un labāks par visiem. Toreiz mums līdz ar dziesmu skaņām galvas pacēlās un nolaidās, pirksti sakrustojās lūgšanā un daudzas mutes klusi, klusi čukstēja svētvārdus līdzi. Lai mūsu mūziķi piedod, ja viņus tobrīd it kā piemirsām. Mēs laikam gan negriezām vērību ne uz Vētras balss dzidro, sirsnīgo plūsmu, ne Kaktiņa samtaino vīrišķību, ne uz viņu abu smalkjūtīgajiem tulkojumiem. Nepamanījām arī T. Reitera kvēles, ne viņa kora pacilāto spēku, ne gaišo apgaroto vieglumu. Visi viņi, arī pati meistare un dzejnieks bija tikai mūsu pārstāvji, kas izteica mūsu domas. Viņi bija it kā mēs paši.» /Edmunds Šmits. «Baznīcas Ziņas», Nr. 22 (21.05.1944.)/
Ieeja bez maksas.
