Šodien Azerbaidžānā notiek prezidenta vēlēšanas, taču, neraugoties uz desmit kandidātu līdzdalību, tās neslēpj sevī nekādu intrigu – pārliecinoša uzvara jau balsošanas pirmajā kārtā tiek prognozēta pašreizējam prezidentam Ilhamam Alijevam, kurš tādējādi vēl par pieciem gadiem pagarinās savas ģimenes valdīšanu.
No energoresursu tirdzniecības iegūtā peļņa, daļa no kuras nonāk arī līdz ierindas azerbaidžāņiem, kā arī izdevīgais stratēģiskais stāvoklis, kura dēļ labās attiecībās ar Baku varas iestādēm ieinteresēta gan Krievija, gan Eiropas Savienība, gan ASV – tie ir galvenie iemesli, kādēļ pašlaik I. Alijevam nav alternatīvas.
«Es skatījos pārējo kandidātu debates televīzijā, taču redzēju tikai savstarpējus apvainojumus un uzbrukumus, viņiem nebija nekādas valsts attīstības programmas. Tāpēc es balsošu par stabilitāti,» sarunā ar AP saka 47 gadus vecā mājsaimniece Gulnara Samedova. Stabilitāte viņas un, kā liecina socioloģiskās aptaujas, pārliecinoši lielākā vairākuma no aptuveni 5 miljoniem balsstiesīgo uztverē ir 51 gadu vecais I. Alijevs, kurš prezidenta posteni ieņem kopš 2003. gada. Jāatgādina, ka no 1969. līdz 1982. gadam toreizējās Azerbaidžānas PSR faktiskais saimnieks bija viņa tēvs, komunistiskās partijas funkcionārs Heidars Alijevs, kurš pēc valsts militārā zaudējuma Kalnu Karabahas konfliktā un faktiska ekonomiskā sabrukuma triumfējoši atgriezās 1993. gadā un īsi pirms savas nāves paspēja nodrošināt varas pāreju dēla rokās.
«Ar naftu bagātā Azerbaidžāna turpina uzplaukt, un daļa šīs bagātības, lai gan nelielā strūkliņā, tomēr sasniedz arī tās nabadzīgākos iedzīvotājus,» norāda AP. 2003. gadā, kad I. Alijevs nāca pie varas, iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju bija 850 dolāru, bet pērn tas sasniedzis 7850 dolāru, savukārt uzkrājumi Valsts Naftas fondā ir jau 34 miljardi dolāru. Protams, lielākā daļa šīs naudas palikusi I. Alijevam pietuvinātu politiķu un uzņēmēju kabatās, ne mazums līdzekļu ieguldīti, lai faktiski no jauna uzceltu Baku, kas tagad greznības un ērtības ziņā var konkurēt ar Persijas līča monarhiju pilsētām. Tomēr prezidents nav aizmirsis tēva mācīto, regulāri rūpējoties arī par to, lai tiktu paaugstinātas algas un pensijas, lai būvētu jaunas, modernas skolas un slimnīcas. Oktobra sākumā publicētie amerikāņu socioloģisko pētījumu kompānijas AJG dati liecināja, ka I. Alijevu atbalsta 90,5% valsts iedzīvotāju. Šādos apstākļos viņš varēja atļauties ne tikai nepiedalīties kandidātu debatēs, bet arī vispār atteikties no jebkādas priekšvēlēšanu cīņas – 23 dienās (tik ilga oficiāli bija priekšvēlēšanu kampaņa) I. Alijevs nav uzstājies nevienu reizi, aprobežojoties ar ierašanos uz skolu vai jaunu naftas un gāzes ieguves objektu atklāšanu. Par to, ka viņš piedalās vēlēšanās, liecina tikai pieticīgi priekšvēlēšanu plakāti, kuros prezidenta fotogrāfija nav lielāka par viņa konkurentu fotogrāfijām.
Vēl vairāk – Azerbaidžānas varas iestādes, kas līdz šim nereti tika apsūdzētas autoritārā valdīšanas stilā un politisko pretinieku vajāšanā, pat varēja atļauties palaist vaļīgāk grožus un nelikt šķēršļus opozīcijas priekšvēlēšanu mītiņiem. Tādi bijuši vairāki, taču ne uz vienu no šiem pasākumiem nav ieradies vairāk par pāris tūkstošiem cilvēku – tas daiļrunīgi liecina, ar cik lielu atbalstu balsošanā var rēķināties Nacionālās opozīcijas padomes (tā apvieno 15 politiskos spēkus, kuru vidū ir kādreiz ietekmīgā partija Musavat un Azerbaidžānas Tautas fronte) kandidāts, vēsturnieks Džamils Hasanli. RIA Novosti norāda, ka Azerbaidžānas opozīcijai pirmo reizi gandrīz 20 gadu laikā izdevies vienoties par kandidātu, kuru atbalsta visi, no islāmistiem līdz liberāļiem un nacionālistiem, taču arī šoreiz nav iztikts bez pārpratumiem. Sākotnēji opozīcija par savu kandidātu pēc ilgām diskusijām izvirzīja pazīstamo kulta filmas Baltā tuksneša saule scenārija autoru Rustamu Ibrahimbekovu. Taču brīdī, kad viņš iesniedza dokumentus, noskaidrojās, ka opozīcijas līderi pat nebija papūlējušies izlasīt vēlēšanu likumu – R. Ibrahimbekovam bez Azerbaidžānas pilsonības ir arī Krievijas pilsonība, kas nozīmēja, ka viņam nav atļauts kandidēt prezidenta vēlēšanās. Sarunas nācās sākt faktiski no jauna, par savu kandidātu opozīcija vienojās pēdējā brīdī, un laiks jau bija zaudēts.
«Ja es kļūšu par prezidentu, tad izpurināšu no ministriem naudu un izdalīšu viņu kapitālu jums,» – šāds bijis opozīcijas kandidāta galvenais priekšvēlēšanu kampaņas moto, tāpat viņš solījis uzsākt asu cīņu pret korupciju un izskaust sociālo nevienlīdzību. Opozīcija nepārtraukti žēlojusies par naudas trūkumu, apelējusi pie starptautiskās sabiedrības, ka I. Alijevam nemaz nav tiesību kandidēt uz trešo termiņu (grozījumus konstitūcijā, kas atļauj prezidenta amatā palikt neierobežotu skaitu termiņu, 2009. gada referendumā atbalstīja gandrīz 88% vēlētāju), atgādinājusi par vairāk nekā 140 politieslodzītajiem, kuri atrodas cietumos. «Tik liela aktīvistu skaita ieslodzīšana atstājusi savu iespaidu uz vēlēšanu procesu,» skaidrojis Musavat līderis, opozīcijas veterāns Isa Gambars. Viņa minētos skaitļus un faktus apstiprinājusi bijusī amerikāņu diplomāte Rebeka Vinsenta, kura pašlaik vada Baku Cilvēktiesību klubu. «Šogad Azerbaidžānas varas iestādes izvērtušas bezprecedenta aktivitātes, lai apklusinātu visus kritiķus,» viņa paziņojusi.
Taču neliekas, ka šīs žēlabas atstājušas kādu iespaidu, piemēram, uz amerikāņu politiķiem. Azerbaidžāna viņu uztverē ir kaut kas līdzīgs Saūda Arābijai – draudzīga valdība, uzticams partneris, kura iekšējās lietās nebūtu vēlams jaukties. Ziņu aģentūra AP atgādina, ka Azerbaidžāna deleģējusi savus karavīrus uz Afganistānas un Irākas misijām, tā ir viens no galvenajiem posmiem kravu tranzītā uz un no Afganistānas, Baku atbalsta ASV vēlmi apturēt Irānas kodolprogrammu, cieši sadarbojas ar ASV un Izraēlu drošības jomā, šajā valstī ar labu peļņu darbojas starpnacionālās naftas ieguves kompānijas. Zīmīgs ir arī virsraksts, kādu savam pirmdienas rakstam par gaidāmajām vēlēšanām licis laikraksts The Washington Times – Azerbaidžāna: amerikāņu sabiedrotais draudu jūrā.
Arī Eiropas Savienība Azerbaidžānu, kas tai kļuvusi par izdevīgu naftas un gāzes krānu, nesteidz salīdzināt ar Baltkrieviju. Eiropas Parlaments, piemēram, pat nav uzskatījis par nepieciešamu deleģēt novērotājus uz vēlēšanām, bet EDSO novērotāji iepriekšējās vēlēšanas raksturojuši kā demokrātiskas un godīgas, tiesa, ar atsevišķiem nelieliem trūkumiem. Vienlaikus I. Alijevam ir izdevies saglabāt arī konstruktīvas partnerattiecības ar Krieviju, kas lieku reizi tika apliecinātas augustā, kad vizītē Baku ieradās Krievijas līderis Vladimirs Putins. Līdz ar to opozīcijai nav nekādas jēgas mēģināt apstrīdēt vēlēšanu rezultātus, jo uz atbalstu no ārzemēm tā nevar cerēt.