Izraēlas vēstniece: Izraēlas vēlme – demokrātiski, stabili un turīgi kaimiņi
Konflikts Sīrijā un joprojām neatrisinātās domstarpības par kodolieroču izstrādes programmu, ko realizē Irāna, turpina raisīt bažas par to, ka Tuvajos Austrumos atkal var izcelties plaša karadarbība.
Par to, kā šo situāciju uztver viens no reģionālajiem līderiem – Izraēla, sarunā ar Neatkarīgo stāsta šīs valsts vēstniece Latvijā un Lietuvā Hagita BenJākova. Saruna notiek pirms novembrī paredzētās laikraksta viesošanās Izraēlā un tikšanās ar šīs valsts amatpersonām kopā ar NVS valstu, Ukrainas, Gruzijas un Baltijas valstu galveno redaktoru klubu.
– Kā jūs īsumā raksturotu šībrīža situāciju Tuvo Austrumu reģionā?
– No Izraēlas skatu punkta situācija ir nestabila, un tas noved pie neziņas un nedrošības. Tuvajos Austrumos pašlaik plosās daudz konfliktu. Sīrija, Libāna, Irāka – mēs uzskatām, ka šiem konfliktiem ir arī reliģiski aspekti, notiek dažādu sektu, islāma atzaru cīņa par varu, taču vienlaikus tie raksturojami kā minoritāšu centieni izdzīvot. Mūsu eksperti nereti dēvē reģionu par Haosa pusmēnesi, jo pašlaik Tuvie Austrumi ir pasaulē niknāko cīņu un kauju arēna, kurā iesaistītas gan reģiona valstis, gan lielvalstis. No vienas puses ir Krievija, kas piegādā ieročus Sīrijas valdībai, no otras – Rietumi, kas atbalsta nemierniekus. Un, protams, Irāna, kas iesaistās visur, arī Persijas līča valstis. Un tas viss notiek samērā nelielā teritorijā. Runājot par Ziemeļāfriku – arī tur notiek cīņa, taču tā ir atšķirīga no Tuvo Austrumu konfliktiem. Tur konfliktā iesaistīti ne tikai dažādi islāma atzari, bet arī sekulārie spēki. Visskaidrāk tas redzams Ēģiptē – kad pie varas nāca Musulmaņu brālība, bija gana daudz islāmistu spēku, kas ar to nebija apmierināti, bet valdība tika gāzta pēc bruņoto spēku iniciatīvas.
– Vai šiem konfliktiem ir reliģisks pamats?
– Viss ir ļoti sarežģīti, jo notiek cīņa starp dažādiem islāma atzariem. Piemēram, tie paši palestīnieši – ir gan Palestīnas pašpārvalde, gan HAMĀS, gan Islāma džihāds, kuri konkurē savā starpā. Vai arī Irāna, kas mūsu darba kārtībā ieņem pirmo vietu. Tā atbalsta šiītus Irākā, šiītus visā pasaulē, taču tajā pašā laikā tā atbalsta teroristu grupējumu HAMĀS, kas ir sunnīti. Tāpēc grūti sacīt, ka cīņai Tuvajos Austrumos ir reliģisks pamats – tajā iesaistīts pārāk daudz varu un spēlētāju.
Vēlētos arī uzsvērt to, ka pašreizējie konflikti sākās ar tā dēvēto Arābu pavasari, un mums šķiet, ka tā sākuma posmā Eiropa, cerot, ka tas novedīs pie reģiona demokratizācijas, bija patiešām naiva. Otrais posms bija politiskā islāma nonākšana pie varas, ko apstrīdēja sekulāras grupas, vislabāk tas bija novērojams Ziemeļāfrikā. Eiropā tas radīja zināmu apmulsumu. Tā tiešām domāja, ka demokrātija gūs uzvaru, ka jaunie spēki atnesīs demokrātiju. Taču nācās konstatēt, ka Musulmaņu brālība, nākot pie varas Ēģiptē, par demokrātiju vairs nedomā. Mainījās spēles noteikumi, un vienlīdzīgas tiesības vairs netika piešķirtas pat atsevišķai musulmaņu daļai. Eiropa diemžēl ir vīlusies un attālinājusies no problēmu risināšanas, un tas ir slikti. Ir nepieciešams, lai Eiropa iesaistītos un atbalstītu pozitīvos, demokrātiskos spēkus, kas šajā sabiedrībā ir atrodami. Pēc mūsu domām, Eiropa spēj un tai būtu jāatbalsta demokrātiskas institūcijas.
– Vai Izraēla izjūt draudus no kaimiņvalstu puses?
– Galvenie draudi ir terora draudi. Izraēlas kaimiņvalstīs valda nestabilitāte, to valdības nespēj kontrolēt situāciju. Taču pasaulē nekur nepastāv vakuums, šīs valstis pārņem dažādi ārzemju spēki, un diemžēl tie ir radikāli spēki. Islāma džihāds, Al Qaeda, salafītu grupējumi – tie visi ir nopietni radikāli spēki, teroristi. Mēs esam sarežģītā situācijā, jo šo spēku koncentrācija noved pie tā, ka Izraēlas sabiedriskā doma kļūst daudz konservatīvāka. Izraēlieši ir spiesti uzdot sev jautājumu – vai spēkā paliks visi tie līgumi, kas ir parakstīti ar šīm valstīm?
Un, protams, es atkal, atkal un atkal atgādināšanu par Irānu, kas pašlaik ir iesaistījusies visos konfliktos. Sīrijā dominējošas pozīcijas ir Irānas atbalstītajam grupējumam Hezbollah, Irānas ieroči pārpludina Sīriju, to arsenāli aizvien vairāk tuvojas Izraēlas robežām. Kādam nolūkam? Ne jau miera nodrošināšanai! Irāna allaž ir atbalstījusi terorismu pret Izraēlu, un mēs neredzam nekādas izmaiņas. Notiekošais Sīrijā un Libānā var radīt mums draudus, un mums, protams, ir savas sarkanās līnijas. Irāna arī atbalsta HAMĀS un Islāma džihādu, nemaz nerunājot par tās kodolieroču izstrādāšanas programmu, kurā arī nekādas izmaiņas nav notikušas.
– Jaunais Irānas prezidents Hasans Rouhani uzsvēris, ka viņa valsts neplāno izstrādāt kodolieročus, un paudis gatavību sarunām par šīs problēmas risināšanu. Jau notikusi bezprecedenta telefonsaruna starp viņu un ASV prezidentu Baraku Obamu. Izraēla gan, šķiet, viņam neuzticas – premjers Benjamins Netanjahu, uzstājoties ANO Ģenerālajā asamblejā, paziņojis, ka Izraēla darīs visu iespējamo, lai nepieļautu, lai Irānas rokās nonāk kodolieroči, nepieciešamības gadījumā tā esot gatava rīkoties arī vienatnē. Kas Rouhani un Irānai būtu jādara, lai pārliecinātu Izraēlu, ka nerada tai draudus?
– Pašlaik šajā jautājumā valda tāda kā «smaidu diplomātija». Mēs nenoliedzam, ka sarunas ir svarīgas, taču nepieciešams no Irānas prasīt konkrētu rīcību: pārtraukt urāna bagātināšanu; pārtraukt kodolieroču izstrādes programmu; pārtraukt terorisma atbalstīšanu; darīt to nekavējoties. Viņiem ir jāpārtrauc runāt un kaut kas jādara, turklāt tagad, nevis pēc kādiem desmit gadiem. Irānai arī jāpārtrauc atbalstīt Hezbollah un Sīrijas valdošo režīmu –
tie ir tie konkrētie soļi, kādi starptautiskajai sabiedrībai jāpieprasa no Irānas. Rouhani un Obamas saruna ir pozitīva zīme, un mēs, protams, atbalstām sarunas, taču tām jābūt rezultatīvām sarunām, nevis sarunām sarunu pēc, kā to ieradusi darīt Irāna. Un gribētu arī atgādināt, ka Rouhani nav nekāds jauns spēlētājs uz Irānas politiskās skatuves, viņš pārstāv to pašu veco komandu, un internetā nav grūti atrast informāciju, ko viņš darīja pirms 20 vai 10 gadiem. Atgriežoties pie Irānas – mēs neuzskatām, ka problēmu iespējams atrisināt tikai militārā ceļā, ir iespējams panākt rezultātus arī ar stingru sankciju palīdzību. Vēlreiz atgādināšu, ka, pēc mūsu domām, Irāna lielā mērā vainojama tajā nestabilitātē, kas ir reģionā.
– Pašlaik aktuālākais šķiet Sīrijas konflikts. Vai jūs uzskatāt, ka vienošanās par šīs valsts ķīmisko ieroču iznīcināšanu ir izpildāma?
– Izraēla atbalsta šo ANO Drošības padomes lēmumu, protams, mūsu interesēs ir, lai Sīrijai nebūtu ķīmisko ieroču. Ne mazāk svarīgi ir tas, ka starptautiskā sabiedrība vienprātīgi atzinusi – ķīmiskos un citus nekonvenciālos ieročus lietot nedrīkst. Ir šausmīgi, kad iedomājamies – Sīrijas prezidenta Bašara Asada režīms ir iesaistīts tik daudzu civiliedzīvotāju, arī sieviešu un bērnu, slepkavībās.
– Izraēla ir pārliecināta, ka ķīmiskos ieročus Sīrijā lietoja Asada režīms?
– Konflikta sākuma posmā šo ieroču lietošanu kļūdas pēc atzina arī vairāki Asada valdības pārstāvji. Bet, protams, ir ļoti svarīgi, lai starptautiskie inspektori noskaidrotu, kas un kādos apstākļos lietojis ķīmiskos ieročus, kontrolētu, kas ar tiem notiek. Ir, piemēram, informācija, ka šādi ieroči jau varētu būt nonākuši Hezbollah rīcībā. Arī Sīrijas opozīciju nevar nosaukt par miermīlīgu, tās pusē ir lieli islāma radikāļu spēki.
– Izraēla atšķirībā no vairākām Eiropas valstīm nav mudinājusi uz militāru iejaukšanos Sīrijas konfliktā, uz palīdzības sniegšanu opozīcijai un Asada gāšanu...
– Jā, jo situācija tur ir ļoti sarežģīta. Mēs uzskatām, ka šis konflikts ir Sīrijas iekšējā lieta, kurā mēs nevēlamies iejaukties – tāda pati principiāla nostāja Izraēlai ir attiecībā uz notiekošo Ziemeļāfrikas valstīs vai Libānā.
– Tātad neatbalstāt Lielbritānijas premjera Deivida Kamerona un Francijas prezidenta Fransuā Olanda viedokli, ka Asada režī mu nepieciešams vājināt ar militāru triecienu palīdzību?
– Mēs nekomentējam šādas idejas. Reģionā jau tāpat ir gana problēmu, un mēs vēlamies, lai tiktu atrasts stabils risinājums – iespējams, ar starptautiskās sabiedrības palīdzību. Izraēla ir piederīga šim reģionam, no tajā notiekošā atkarīga arī Izraēlas drošība. Protams, ja uz mums šaus raķetes, mēs atbildēsim, bet ceram, ka ar starptautiskās sabiedrības palīdzību tiks atrasts risinājums.
– Jūs vairākkārt pieminējāt «starptautisko sabiedrību». Ko jūs saprotat ar šo jēdzienu – ANO Drošības padomi vai, piemēram, tādas lielvalstis kā ASV vai Krieviju?
– Tuvajos Austrumos notiekošajā ir iesaistītas daudzas valstis. Tā kā esmu vēstniece Latvijā, tad ar starptautisko sabiedrību domāju arī Eiropas Savienību. Mūsdienu pasaule nav vienpolāra, ir daudzi spēka poli – Krievija, ASV, ES. Tāpēc, kā jau teicu, tik svarīga ir vienprātība, kādu beidzot izdevies panākt ANO Drošības padomē.
– Kā Izraēla vērtē varas maiņu Ēģiptē, kur Musulmaņu brālības valdību nomainījusi faktiski sekulārās armijas vadības kontrolēta valdība? Vai tai būs pa spēkam apkarot džihādistus un bandītus, kuri daļējā kontrolē pārņēmuši Sīnāja pussalu?
– Mums ar Ēģipti ir noslēgts miera līgums, kuru abas puses ievēro – tas arī ir pats svarīgākais. Lai gan, protams, mums ir ļoti svarīgi, kādas attiecības Ēģiptei tagad būs ar kustību HAMĀS, kas ir pie varas Gazas joslā. Mēs esam ieinteresēti, lai situācija Ēģiptē būtu stabila, un redzam, ka tās varas iestādes jau rīkojas, lai apkarotu islāmistu radikāļus.
– 1979. gada Kempdeividas vienošanās liedz Ēģiptei dislocēt būtiskus militāros spēkus Sīnāja pussalā. Vai Izraēla ir gatava kādiem izņēmumiem cīņas pret terorismu vārdā?
– Jā, šādi izņēmumi jau ir. Pāris pēdējo gadu laikā Izraēlas valdība tādus vairākkārt pieļāvusi, mēs šajā ziņā sadarbojamies ar Ēģipti, jo tas ir abu valstu interesēs.
– Kā vērtējat Ēģiptes valdības nostāju attiecībā uz Gazas joslu, Kairas un HAMĀS attiecības?
– Ēģipte šos kaujiniekus neatbalsta, ja precīzāk, tā neļauj HAMĀS darīt visu, kas tai ienāk prātā. Mēs esam gandarīti, kad Ēģiptei izdodas novērst HAMĀS plānotos uzbrukumus Izraēlai, kad tā nepieļauj detonatoru un raķešu nogādāšanu Gazas joslā. Taču Gazā, tāpat kā visā reģionā, situācija nav tik vienkārša, ir vairāki spēki – ne tikai HAMĀS, bet arī Islāma džihāds, kuru atbalsta Irāna. Mēs patiešām vēlamies panākt principiālu saprašanos ar palestīniešiem un saprotam, ka mums ir jāatbalsta tās palestīniešu institūcijas, kas ilgtermiņā varētu nodrošināt stabilu demokrātiju. Tas ir mūsu ilgtermiņa mērķis – mēs vēlamies, lai mūsu kaimiņi būtu demokrātiski, stabili, turīgi, lai viņu ekonomikas būtu spēcīgas.
– Ar Turciju Izraēlai nav kopīgas robežas, taču tā tiek uzskatīta par ļoti nopietnu spēlētāju reģionā. Mēreno islāmistu premjera Redžepa Tajipa Erdogana valdīšanas gados Turcijas un Izraēlas attiecības kļuvušas samērā saspīlētas. Vai tās uzlabojas?
– Tā ir ļoti svarīga valsts, un mēs esam ieinteresēti ar to uzturēt labas attiecības. Ir dažādi saziņas kanāli, kas tiek izmantoti, un ceru, ka soli pa solim mūsu attiecības izdosies uzlabot – tam ir visi nepieciešamie priekšnosacījumi.
– Beidzamajos gados, pateicoties finanšu resursiem, sevi aizvien skaļāk piesaka tādas Persijas līča monarhijas kā Katara un Apvienotie Arābu Emirāti, nerunājot nemaz par Saūda Arābiju. Vai Izraēlu nesatrauc to politiskās, ekonomiskās un militārās intereses, piemēram, tajā pašā Sīrijā?
– Atkārtošu vēlreiz – Sīrijas un Libānas konfliktos ir iesaistīti visi, ne tikai Persijas līča valstis. Mēs tās neuzskatām par draudu, drīzāk gan par jaunām iespējām, kuras ceram realizēt. Šīs valstis labi apzinās tos draudus, kurus rada Irāna, un šajā ziņā mūsu intereses sakrīt.
– Vai tad Katara, kas vēlas eksportēt dabasgāzi uz Eiropu, šajā ziņā nav Izraēlas sāncense – Izraēla taču arī gatavojas eksportēt Vidusjūras atradnēs iegūto gāzi?
– Viena no Izraēlas raksturīgākajām pozitīvajām iezīmēm ir tā, ka mēs jebkurā situācijā cenšamies saskatīt iespējas. Mēs neskatāmies, vai runa ir par sāncenšiem, bet radoši raugāmies uz situāciju, lai varētu to izmantot. Gāzes ieguve ir pavisam jauna industrija Izraēlā, pagaidām mēs domājam tikai par vietējo patēriņu, taču ar laiku, protams, dibināsim sakarus.
– Vai Eiropas Savienība pareizi izprot Izraēlas ārpolitiskās nostādnes?
– Domāju, ka Eiropas Savienība jau ir izpratusi manis pieminētās kļūdas, ko tā pieļāva Arābu pavasara vērtējumā. Mums ir lieliskas divpusējās attiecības, kuras ceram saglabāt. Arī šeit mēs saskatām iespējas.
– Atsevišķas Eiroparlamenta grupas neslēpj savu īpašo atbalstu palestīniešiem. Atkal ir aktualizēts jautājums, lai atšķirīgi marķētu tās preces, kas ražotas Izraēlas apmetnēs okupētajās teritorijās – Jordānas upes rietumkrastā un Austrumjeruzālemē. Kāda ir Izraēlas attieksme pret to?
– Teikšu atklāti – tas ir solis atpakaļ, nevis uz priekšu. Turklāt tas nodara ļaunumu Izraēlas sarunām ar palestīniešiem, kas pašlaik notiek. Sarunu ceļā paredzēts izlemt apmetņu nākotni un šo teritoriju piederību. Bet, ja tagad tiks uzspiesti marķējumi precēm, kas, pēc Eiropas domām, ražotas palestīniešu teritorijās, neraugoties uz to, ka Izraēla tās uzskata par savējām – mums jāsaprot, ka vēlāk būs grūti iespējamās kļūdas labot. Vienošanās par to, kā tiek marķēti šie produkti, starp Izraēlu un ES tika panākta, šķiet, vēl 2005. gadā, un līdz šim tā visus apmierinājusi. Šīs idejas aktualizēšana ir politisks solis, kas nodarīs ļaunumu pašlaik noritošajiem procesiem, nodarīs ļaunumu ES tēlam izraēliešu acīs. Parlamentārieši, kas to ierosinājuši, uzskata, ka šādā veidā palīdz palestīniešiem, taču patiesībā tas nenotiek – lai palīdzētu palestīniešiem, ir jāatbalsta sarunas un politiska risinājuma panākšana. Ja kāds iedomājas, ka, boikotējot Izraēlu, palīdzēs palestīniešiem, viņš kļūdās.
– Vai Izraēlas iekšpolitiskā situācija šobrīd nodrošina dažādu etnisko un reliģisko grupu mierīgu līdzāspastāvēšanu?
– Izraēlu nav iespējams salīdzināt ar citām valstīm, jo tā no pašiem pirmsākumiem bijusi imigrantu sabiedrība. Kopš valsts izveidošanas brīža mums bijis jāmācās sadzīvot, jo Izraēlā dzīvo ļaudis, kas ieceļoja no Austrumeiropas, Ziemeļāfrikas, Dienvidāfrikas, ASV, no daudzām mentalitātes ziņā pilnīgi atšķirīgām valstīm. Mums visiem bija nepieciešams mierīgi sadzīvot, un mēs to darām jau daudz gadu. 65 gadu laikā kopš Izraēlas dibināšanas mēs esam atraduši instrumentus, ar kuru palīdzību sakausēt šīs dažādās mentalitātes. Viens no tiem, piemēram, ir Izraēlas bruņotie spēki, kuros tiek iesaukti visi, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu, un visi šie cilvēki neatkarīgi no viņu izglītības, sociālās izcelsmes, valsts, no kurienes ieradušies, ir absolūti vienādās starta pozīcijās, visi sāk no nulles, un no katra paša atkarīgs, ko viņš spēs sasniegt.
– Kādu lomu Izraēlas sabiedrībā spēlē ieceļotāji no bijušās PSRS?
– O, par šo tēmu man patīk runāt (smejas). Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Izraēlā ieradās aptuveni miljons cilvēku no bijušajām PSRS republikām, un viņi deva ļoti milzīgu ieguldījumu kultūrai, izglītībai, zinātnei, visām dzīves sfērām. Viņi bagātināja mūsu sabiedrību, padarot to daudz spēcīgāku. Tie bija cilvēki ar lielisku izglītību, profesionāli izglītoti, un Izraēlas pašreizējie sasniegumi noteikti ir saistīti ar viņu ieguldījumu. Es uzaugu Bērševas pilsētā, kas tolaik bija ļoti maziņa, bet, pateicoties ieceļotājiem no bijušās PSRS, tajā uzplauka kultūras dzīve – mūzika, teātris.
– Vai šie ieceļotāji neveido savu izolētu grupu, vai viņiem izdevies pilnībā integrēties sabiedrībā?
– Kultūras ziņā varbūt, ir, piemēram, televīzijas kanāls, kas raida krievu valodā, avīzes. Taču pats svarīgākais ir tas, ka viņi atbalsta Izraēlas valsti, piedalās tās celtniecībā.
– Jūs pildāt Izraēlas vēstnieces pienākumus ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā. Vai jūtat atšķirīgu attieksmi pret Izraēlu šajās divās valstīs?
– Atbilde ir ļoti vienkārša – abās valstīs attieksme ir ļoti pozitīva, un mums ir labas divpusējās attiecības gan ar Latviju, gan Lietuvu. Protams, Latvija no Lietuvas atšķiras, man to nereti nākas stāstīt tautiešiem – atšķiras cilvēki, viņu mentalitāte.
– Vai Latvijas sabiedrības noraidošā nostāja ebreju īpašumu restitūcijas jautājumā Izraēlai šķiet aizvainojoša? Vai šī problēma ietekmē abu valstu attiecības?
– Kāda problēma?!!! Pirmkārt, tas nav Izraēlas un Latvijas valstisko attiecību jautājums – tas jārisina Latvijas valstij un ebreju kopienai, mēs to uzskatām par iekšpolitisku jautājumu. Gluži tāpat kā šis jautājums tika atrisināts Lietuvā, arī šeit viss tiek darīts pareizi, kopiena runā ar valdību ar parlamentu un meklē risinājumu. Paskaidrošu, kādēļ ar to nenodarbojas Izraēlas valsts. Tie, kuri izdzīvoja holokaustā, viņu tuvinieki, tāpat kā bojāgājušo tuvinieki, ir izkliedēti pa visu pasauli, viņi dzīvo gan ASV, gan Kanādā, gan DĀR, gan citās valstīs, ne tikai Izraēlā. Otrkārt, es negribētu piekrist tam, ko jūs sakāt par sabiedrības nostāju – man šeit ir ļoti daudz draugu, kuri izprot šo jautājumu, pilnīgi piekrīt, ka restitūcijai ir jānotiek. Viņi saprot, ka runa ir par īpašumu, kas piederējis kādam citam. Tāpēc es nevarētu sacīt, ka Latvijas sabiedrība ir noskaņota negatīvi, ka tā ir pret restitūciju. Es tā nedomāju. Medijos gan reizēm dominē tie, kuri pauž savu negatīvo nostāju.
– Lai Latvijā pietiekami godā holokausta upuru piemiņu?
– Jā, Latvijā tiek cienīta šī piemiņa. 4. jūlijā, kad tiek pieminēti holokausta upuri, pasākumos piedalās valdības pārstāvji, parlamentārieši, prezidents. Tas ir ļoti svarīgi, jo sabiedrībai tiek sūtīts pareizs signāls. Protams, allaž ir iespējams darīt vairāk. Piemēram, vairāk amatpersonu varētu apmeklēt novembrī notiekošo ceremoniju pie Rumbulas memoriāla, jo cilvēkiem jāzina, kas tur notika. Latviešiem jāsaprot, ka Latvijā dzīvojošo ebreju vēsture nav nošķirama no Latvijas vēstures. Mēs taču runājam par Latvijas pilsoņiem, kurus brutāli noslepkavoja nacistu spēki un diemžēl daži vietējie kolaboracionisti.
– Ko varat pastāstīt par Latvijas un Izraēlas sadarbību kultūras, izglītības, zinātnes jomā?
– Cik stundu jūs esat gatavi mani uzklausīt? (Smejas.) Man pat grūti saskaitīt, cik mākslinieku no Izraēlas ieradās tikai jūlijā vien, tajā pašā mēnesī, kad notika Izraēlas prezidenta Šimona Peresa vizīte Latvijā. Mēs atbalstām neticami daudz pasākumu kultūras jomā. Taču es vēlētos uzsvērt kādu projektu, kas ir ļoti svarīgs gan mums, gan Latvijas sabiedrībai. Tas ir Dr. Klauns – īsts veiksmes stāsts, kurā Izraēla izvēlēta par modeli, un mēs jau divus gadus palīdzam šī projekta realizēšanā. Mēs ar gandarījumu vērojam, kāda saikne izveidojusies starp šā projekta Izraēlas komandu un Latvijas komandu.
– Un visbeidzot. Vasarā mēs Rīgā redzam daudz izraēliešu tūristu. Vai ceļotāji no Latvijas tikpat aktīvi apmeklē Izraēlu?
– Izraēlieši uz Latviju brauc ne tikai vasarās, bet arī tagad. Jā, tūrisms ir viens no tiem aspektiem, kuram būtu jāpievērš lielāka uzmanība. Izraēlai ir ļoti daudz ko piedāvāt – sākot ar medicīnisko tūrismu, turpinot ar Bībeles vietu apmeklēšanu. Izraēla ir ļoti maza, tai cauri var izbraukt deviņās stundās, taču šajā laikā iespējams redzēt visdažādākās ainavas, sākot ar sniegu ziemeļos un beidzot ar tuksnesi dienvidos. Izraēlā pat akmeņi runā, un varu pilnīgi objektīvi sacīt – ikviens, kurš apmeklē Izraēlu, iemīl šo valsti. Ja man būtu iespēja, es ikvienam apmaksātu ceļojumu uz Izraēlu, taču tādas nav, tāpēc aicinu Latvijas iedzīvotājus aukstajās ziemas dienās ņemt atvaļinājumu un doties izbaudīt Izraēlu.