Ziemassvētku dāvana Vācijai – valdība
Šodien, gandrīz trīs mēnešus pēc 22. septembrī notikušajām Vācijas bundestāga vēlēšanām, parlaments pulcēsies, lai trešo reizi valdības vadītājas jeb kancleres amatā apstiprinātu Angelu Merkeli.
Gluži tāpat kā viņas valdīšanas pirmajā termiņā (no 2005. līdz 2009. gadam), A. Merkeles Kristīgo demokrātu savienība (CDU) valdošajā koalīcijā būs pārstāvēta kopā ar Bavārijas Kristīgo sociālistu savienību (CSU) un sociāldemokrātiem (SPD). Lielākā atšķirība ir tā, ka šoreiz sociāldemokrātiem izdevies labāk aizstāvēt savas intereses sarunās par koalīcijas līguma noslēgšanu, kā arī iegūt kontroli pār vairākām ministrijām, kurās būs jāveic pārmaiņas, lai pildītu vēlētājiem dotos solījumus.
Euronews atgādina, ka sociāldemokrātu aprindās, atminoties iepriekšējās lielās koalīcijas laikus, valdījusi samērā liela skepse par nepieciešamību piedalīties konservatīvo vadītā valdībā. No 2005. līdz 2009. gadam sociāldemokrātiem bija atvēlēta izteikta koalīcijas jaunākā partnera loma (pat neraugoties uz to, ka vēlēšanās viņu zaudējums bija ar dažiem procentpunktiem mērāms). Rezultātā vēlētāji sodīja partiju 2009. gada vēlēšanās, kad tā piedzīvoja grandiozu sakāvi. Pašreizējais SPD līderis Zigmārs Gabriels no pagātnes kļūdām bija izdarījis pareizos secinājumus. Pirmkārt, partija ieturēja stingru pozīciju sarunās par koalīcijas līgumu, kompromisa vārdā atsakoties tikai no dažiem saviem priekšvēlēšanu solījumiem, piemēram, nodokļu paaugstināšanas turīgākajiem valsts iedzīvotājiem. Otrkārt, saskaņotais, bet ne parakstītais koalīcijas līguma projekts tika nodots balsojumam partijas biedriem, un šajā savdabīgajā referendumā piedalījās gandrīz 370 000 cilvēku. Lai gan pastāvēja nelielas bažas, ka sociāldemokrātu vairākums varētu iebilst pret lielo koalīciju, tādējādi novedot valsti uz politis kās krīzes sliekšņa, atbalsts tai izrādījās vairāk nekā pārliecinošs – 76% no balsojušajiem.
Saskaņā ar koalīcijas līgumu CDU un CSU būs kanclera un desmit ministru portfeļi, bet sociāldemokrātu pārziņā nonācis vicekanclera amats un sešas ministrijas. Pirms SPD biedru balsojuma par posteņu sadali oficiāli nekas netika ziņots, taču ir skaidrs, ka tā cītīgi apspriesta – svētdienas pēcpusdienā savus ministrus nosauca sociāldemokrāti, vēlāk CSU, bet vēlā vakara stundā valdības galīgā sastāva aprises iezīmēja A. Merkele. Euronews norāda, ka lielākais pārsteigums jaunajā valdībā ir 55 gadus vecās septiņu bērnu māmiņas Urzulas fon der Leijenas nonākšana aizsardzības ministra amatā – iepriekš Vācijā šajā postenī nekad nav tikusi iecelta sieviete. Jo negaidītāk tas ir tādēļ, ka iepriekš U. fon der Leijena sevi bija apliecinājusi sociālajā jomā, vadot Ģimenes lietu ministriju un Darba ministriju. Deutsche Welle arī atgādina, ka šīs Lejassaksijas federālās zemes politiķe pazīstama kā viena no partijas konservatīvā spārna līderēm, kura neslēpj savas ambīcijas.
Pavasarī viņai bija itin asa vārdu apmaiņa ar A. Merkeli jautājumā par sieviešu tiesību ievērošanu, un vācu laikraksti abas dāmas dēvējuši par sāncensēm. AFP norāda, ka atbildīgā un publiskā amata piešķiršana U. fon der Leijenai paaugstinājusi viņas statusu partijas rindās, un pašlaik šo politiķi jau iespējams uzskatīt par «kroņprincesi» jeb ticamāko A. Merkeles pēcteci. Līdz ar daudzsološās politiķes iecelšanu aizsardzības ministra amatā, to nācies atstāt daudz kritizētajam Tomasam de Mezjēram, kurš atgriezies savulaik jau iesildītajā iekšlietu ministra krēslā.
Par vienu no A. Merkeles lielākajiem panākumiem var uzskatīt to, ka finanšu ministra amatu saglabās Volfgangs Šoible. Tas nozīmē, ka attiecībās ar eirozonas valstīm Vācijas līdzšinējā politika īpaši nemainīsies un grūtībās nokļuvušajiem būs jārēķinās ar notācijām no Berlīnes par pārāk lielu izšķērdību un aizrādījumiem, ka ekonomiskās problēmas katram jārisina pašam. Tiesa, šo nostāju zināmā mērā varētu līdzsvarot jaunais ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmaiers, kurš šajā amatā aizstās Gvido Vestervelli (viņa Brīvo demokrātu partija nespēja pārvarēt 5% slieksni un neiekļuva parlamentā). F. V. Šteinmaiers ārlietu ministra pienākumus pildīja pirmajā lielās koalīcijas valdībā un palicis atmiņā ar to, ka atšķirībā no A. Merkeles vēlējās uzturēt pragmatiskas attiecības ar Krieviju, kas praksē nereti nozīmēja nepamatotu piekāpšanos Maskavai. Vienu no redzamākajiem, bet vienlaikus arī grūtākajiem amatiem valdībā būs jāpilda SPD līderim Z. Gabrielam, kurš vadīs apvienoto Ekonomikas un enerģētikas ministriju, kas Vācijā jau iedēvēta par superministriju. Tieši Z. Gabriela uzdevums būs nodrošināt iespējami nesāpīgu pāreju uz atjaunojamās enerģijas resursiem, un šis process solās būt ļoti sarežģīts, ja atceras, ka Vācija nolēmusi atteikties no atomenerģijas izmantošanas. Daudzi politologi uzskata, ka šā posteņa uzticēšana Z. Gabrielam ir rūpīgi pārdomāts solis, kas balstās uz cerībām, ka viņam neizdosies sasniegt cerētos rezultātus un sociāldemokrātu līderis vairs nebūs nopietns pretinieks nākamajās vēlēšanās.