Aptuveni 9600 kilometru – tāds ir attālums, kuru četru līdz sešu mēnešu laikā airu laivā plānojusi veikt amerikāniete Sonja Baumšteina. Turklāt ne jau kādā rāmā airēšanas kanālā, bet nevaldāmā un neprognozējamā Klusā okeāna plašumos, iztiekot bez palīgiem, kuri kritiskā brīdī varētu lieti noderēt. Ja 30 gadus vecajai S. Baumšteinai izdosies iecerētais, viņa kļūs par pirmo sievieti, kura spējusi vienatnē pārairēties pāri Klusajam okeānam – līdz šim tas izdevies vien diviem stiprā dzimuma pārstāvjiem.
Papildus jauna rekorda uzstādīšanai S. Baumšteina vēlas dot arī savu ieguldījumu globālo klimata izmaiņu pētījumos. Ar mērierīcēm, kas uzstādītas uz viņas laivas, regulāri tiks reģistrēti laika apstākļi, okeāna temperatūra, straumju virziens un ātrums, un visus šos datus pa satelīttelefonu nekavējoties noraidīs uz vienu no pētniecības laboratorijām.
Jāairē līdz 16 stundām diennaktī
Starp citu, tieši ekoloģiskais aspekts bijis viens no iemesliem, kādēļ S. Baumšteina izlēmusi riskēt un braucienā no Čjoši (Japānas austrumos) uz Sanfrancisko (ASV Rietumu piekrastē) doties absolūti viena, bez eskorta kuģa, kas kritiskā gadījumā varētu viņu uzņemt. «Tas nozīmēja ne tikai papildu izdevumus, kas man nav pa kabatai, bet arī peldlīdzekli, kas pilnīgi bezjēdzīgi tērēs degvielu un piesārņos okeānu,» savus zaļās domāšanas principus sarunā ar AP atklājusi pārdrošniece.
Dodoties ceļā, viņa prognozējusi, ka Sanfrancisko varētu sasniegt pēc četriem līdz sešiem mēnešiem – atkarībā no tā, kādi būs laika apstākļi. Ik dienas pie airiem S. Baumšteina plāno pavadīt 14 līdz 16 stundas. Ideālais ritms būtu aptuveni 3 stundas ilga airēšana un divas stundas ilga atpūta, pēc tam ciklu atkārtojot atkal un atkal, taču savas korekcijas, protams, var ieviest laika apstākļi. «Okeāns jau nu pavisam noteikti nav tā vieta, kur viss notiek ideāli,» viņa smejas sarunā ar CNN.
S. Baumšteina ir pieredzējusi ceļotāja, kura reiz jau šķērsojusi Atlantijas okeānu (tiesa, airētāju grupas sastāvā, nevis vienatnē) un labi apzinās, ka var arī piedzīvot neveiksmi. Okeāna airētāju biedrības (ORS) interneta mājaslapa atgādina, ka pārdrošnieki vienatnē mēģinājuši Kluso okeānu airu laivās šķērsot 16 reižu, bet tikai divi no šiem mēģinājumiem bijuši veiksmīgi. 1991. gadā francūzim Žerāram d’Ebovilam okeāna šķērsošana prasīja 134 dienas, bet 2005. gadā viņa tautietis Emanuels Koindre šo rezultātu uzlaboja par piecām dienām. Vienīgā sieviete, kura mēģinājusi paveikt ko līdzīgu, turklāt divas reizes, ir Lielbritānijas pilsone Sāra Outena. Viņas pirmais mēģinājums beidzās, pat īsti nesācies, jo netālu no Japānas krastiem airētājas ceļojumu pārtrauca spēcīgs taifūns. Savukārt 2013. gadā viņas laivu okeāna straumes un vējš ievērojami novirzīja no kursa, un pēc 149 dienām viņa ceļojumu beidza Aleutu salās.
Bez motora un buras
Sarunā ar AP S. Baumšteina stāsta, ka šim piedzīvojumam gatavojusies trīs gadus. Ideja par Klusā okeāna šķērsošanu viņai ienākusi prātā 2012. gada vasarā, kad viņa kopā ar vairākiem draugiem ar velosipēdiem apceļojusi ASV Klusā okeāna piekrasti – no Meksikas līdz pat Kanādai. Pusgadu iepriekš S. Baumšteinai jau bija izdevies airu laivā šķērsot lielāko daļu Atlantijas okeāna. Pēc tam viņa labu laiku jūras vai okeānus vispār nav vēlējusies redzēt, taču nu pēkšņi sailgojusies pēc līdzīga piedzīvojuma.
No Čjoši uz Sanfrancisko viņa devusies speciāli būvētā laivā, kas ir septiņus metrus gara un sver tikai nedaudz vairāk par 300 kilogramiem. S. Baumšteina neatklāj, cik izmaksājusi laivas izgatavošana (tai līdzekļus piešķīruši arī sponsori), taču zīmīgi izteikusies intervijā NBC. Uz jautājumu, kas šajā ceļojumā ir pats biedējošākais, viņa atbildējusi: «Visvairāk es baidos zaudēt laivu, jo tās būvei esmu veltījusi trīs gadus.» Spilgtajam salātzaļajam peldlīdzeklim dots nosaukums Icha, kas okinaviešu dialektā ir saīsinājums no frāzes Kad sastopamies, tad esam ģimene.
Laivai nav nedz motora, nedz buras, un tas, uz kuru pusi un cik ātri tā peldēs, nu atkarīgs tikai no pašas airētājas. Piedzīvojumu meklētāja stāstījusi, ka arī airi darināti no īpaši izturīga materiāla, taču drošības labad līdzi paņemti vēl divi airu komplekti. Intervijā AP S. Baumšteina skaidrojusi, ka, uznākot vētrai, plāno ievilkt un nostiprināt airus, rūpīgi piesiet visus priekšmetus, kas atrodas uz laivas klāja, un meklēt patvērumu nelielajā kajītē, ko iespējams noslēgt tikpat kā hermētiski. Pašam sliktākajam gadījumam, viņai ir sagatavota glābšanas veste un neliela piepūšamā gumijas laiva. Savukārt uz Icha izvietotās elektroniskās ierīces, ja laiva apgāztos, automātiski nosūtīs SOS signālu ar precīzām avārijas vietas koordinātām. Lai gan S. Baumšteina ar satelīttālruņa palīdzību regulāri saņems informāciju par gaidāmajiem laika apstākļiem, viņa labi apzinās, ka airu laivā aizbēgt no vētras nespēs. Tai ir jāsagatavojas, bet pēc tam – kas notiks, tas notiks.
Par 18 kilogramiem smagāka
Interesanti, ka pirms ceļojuma S. Baumšteina ne tikai trenējusies un audzējusi muskuļu masu, bet arī apzināti pieņēmusies svarā par 18 kilogramiem. Airēšana prasa ļoti lielu enerģijas patēriņu, un viņa pati lēš, ka ik dienas zaudēs aptuveni 10 000 kilokaloriju. Lai kompensētu šos enerģijas zudumus, līdzi ir ņemta speciāli sagatavota pārtika ar augstu enerģijas saturu. Laivā iekrauts vairāk nekā 540 kilogramu pārtikas, turklāt tās ir jau sagatavotas maltītes, kuras tikai jāizšķīdina ūdenī.
Starp citu, līdzi S. Baumšteina ņēmusi tikai 60 litrus dzeramā ūdens, un arī tas ir paredzēts ārkārtas gadījumiem. Ikdienā viņa plāno darbināt elektrisko ūdens atsāļošanas ierīci, kas diennaktī var saražot aptuveni 30 litrus dzeramā ūdens. Šo ierīci, tāpat kā visas citas, kas atrodas uz borta, darbinās enerģija, kas iegūta no saules bateriju paneļiem. Tiesa, nekādas rezerves sistēmas S. Baumšteinai nav, un tas nozīmē, ka gadījumā, ja sabojājas enerģijas ģenerators vai kaut kas notiek ar ūdens atsāļošanas ierīci, viņai savu ceļojumu nāksies pārtraukt.
Sarunā ar AP ceļotāja lieki par sliktākajiem scenārijiem nerunā, vien teic, ka viskaitinošākais šādu piedzīvojumu laikā ir tas, ka visu laiku jāatrodas slapjumā vai vismaz mitrumā. Turklāt sāļais okeāna ūdens pavisam īsā laikā visas drēbes padarot pretīgi lipīgas, bet iespējas kārtīgi nomazgāties dušā, protams, neesot. Vēl esot ļoti nepatīkami airēt vējainās naktīs, kad nespīd mēness, jo tad neesot iespējams saprast, no kuras puses veļas viļņi, un cik lieli tie ir. «Tas patiešām kaitina – šķiet, ka viļņi veļas virsū no visām pusēm vienlaikus un tīko izraut no rokām airi un iebliezt ar to pa ķermeni,» viņa stāstījusi. Savukārt ideālas ir rāmas un mierīgas naktis, kad airējot var tīksmināties par Piena Ceļu, viņa stāsta.
Zinātniskā programma
Kā jau tipiska 21. gadsimta pārstāve S. Baumšteina elektroniskajās ierīcēs lejuplādējusi gan audiogrāmatas, gan mūziku, gan dažādas lekcijas vaļas brīžiem. Tomēr daudz laika atpūsties viņai nebūs. Lai gan ceļotāja pēc izglītības ir vēsturniece, regulārie piedzīvojumi viņai likuši interesēties par globālajām klimata izmaiņām, kuru ietekmi S. Baumšteina ne reizi vien izjutusi pati. Šī brauciena laikā viņa vāks informāciju, kas lieti noderēs NASA Zemes un kosmosa izpētes programmai Aquarius, vēsta CNN.
Uz Icha uzstādītas kompāniju Sontek YSI un Liquid Robotics izstrādātas mērierīces, ar kurām noskaidros ūdens temperatūru un sāļuma pakāpi, pētīs okeāna straumju virzienu un ātrumu, bet dati tiks salīdzināti ar iepriekš iegūtajiem. Informācijas vākšana un nosūtīšana uz ASV esošo laboratoriju notiks automātiskā režīmā, taču S. Baumšteinai tomēr vajadzēs uzraudzīt, vai mērierīces darbojas. «Mana laiva, gluži tāpat kā šī ceļojuma ātrums, ir ideāli piemērota precīzu datu vākšanai,» ne bez gandarījuma saka ceļotāja. Starp citu, okeānu straumes viņu interesē arī pavisam praktisku iemeslu dēļ. Ceļojuma sākuma posmā Icha izmantos Kurosio straumi, kas vēlāk pāriet Klusā okeāna ziemeļu straumē, un palīdzēs laivai ātrāk sasniegt ASV piekrasti.
SONJA BAUMŠTEINA
Avoti: CNN, sonyabaumstein.com, expeditionpacific.com