Līdz jūlija nogalei laika vēl ir daudz, tāpēc Eiropas Savienības valstis nesteidz nākt klajā ar saviem piedāvājumiem, cik lielu skaitu bēgļu būtu gatavas uzņemt tuvāko divu gadu laikā. Rīt Luksemburgā paredzētajā iekšlietu ministru sanāksmē konkrētu skaitli bez Latvijas, kuras valdība paziņojusi par 250 bēgļu uzņemšanu, iespējams, nosauks vien Čehija, jo šodien šo jautājumu iecerēts apspriest tās parlamentā.
Plašo neapmierinātību izraisījusī Eiropas Komisijas vadītāja Žana Kloda Junkera ierosinātā obligāto kvotu sistēma pašlaik Eiropas mērogā ir noraidīta – tā vietā līdz mēneša beigām katrai dalībvalstij jāinformē, cik patvēruma meklētāju tā gatava uzņemt. Pēc tam koleģiāli jāmēģina vienoties, kā šo skaitu sadalīt tā, lai Grieķiju un Itāliju varētu atstāt pa 20 000 bēgļu, bet vēl 20 000 tiktu uzņemti no Āfrikā un Tuvajos Austrumos esošajām bēgļu nometnēm – šādu apņemšanos īsi pēc Jāņiem notikušajā samitā pauduši ES valstu vadītāji. Sarežģītā uzdevuma risināšana pašlaik ir ES valstu iekšlietu ministru ziņā, taču pagaidām nekas neliecina, ka dalībvalstu atsaucība būs tik liela, lai bēgļus no karadarbības zonām Tuvajos Austrumos un Āfrikā izdotos sadalīt godīgi. Reuters atgādina, ka pret Ž. K. Junkera rosināto obligāto kvotu sistēmu iebilda 21 no 27 ES dalībvalstīm (uz Lielbritāniju, Dāniju un Īriju tā vispār neattiecas), un nav nekāda pamata cerēt, ka kaut viena no šīm valstīm izteiks gatavību uzņemt vismaz tik daudz bēgļu, cik paredzēja kvotas. Un, ja tā, tad ļoti iespējams, ka nāksies atgriezties pie Ž. K. Junkera plāna, kuru aizstāv tādas valstis kā Itālija, Grieķija un Malta, kas visvairāk cieš no nelegālo ieceļotāju pieplūduma.
Tā vietā, lai uzsvaru liktu uz ES ārējo robežu sargāšanu un imigrantu nogādāšanu atpakaļ uz valstīm, no kurienes tie izceļojuši labākas dzīves meklējumos, Eiropas Komisija vēlas sadalīt bēgļus pa visām ES dalībvalstīm. Oficiāli šis process tiek dēvēts par solidaritātes izpausmi, lai palīdzētu tām ES dienvidu valstīm, kas cieš no lielākā imigrantu pieplūduma – šī gada laikā vien Vidusjūru šķērsojuši vairāk nekā 135 000 patvēruma meklētāju no Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu valstīm. Taču tā vietā, lai ieceļotājus sūtītu atpakaļ uz izcelsmes valstīm, piemēram, to pašu Lībiju, kurā ar ES lielvaru militāru palīdzību tika gāzts par diktatoru dēvētais Muammars Kadāfi un radīti priekšnoteikumi demokrātiskai attīstībai – Eiropa demonstrē pārprastu humānismu un acīmredzamu pašiznīcināšanās instinktu, vēloties izmitināt un nodrošināt visus, kuriem dzimtenē palicis par šauru. Oficiāli gan tiek apgalvots, ka patvērumu saņems vien tie, kuriem atgriešanās dzimtenē rada briesmas, taču nevienam nav noslēpums, ka liela daļa ieceļotāju, cilvēku kontrabandistu mudināti, ir iznīcinājuši savus dokumentus, un ir teju vai neiespējami konstatēt, no kuras valsts viņi ieradušies. Tāpat nav skaidrs, kādā veidā Brisele gatavojas realizēt savus plānus par ekonomisko bēgļu atgriešanu dzimtenē – pirms tā dēvētā arābu pavasara sākšanās patiešām darbojās ar Ziemeļāfrikas valstīm noslēgtās vienošanās par nelegāļu deportāciju, taču pašlaik tās vairs nav aktuālas.
ES valstis tikmēr nesteidzas deklarēt, cik lielu skaitu bēgļu varētu uzņemt, acīmredzot uzskatot, ka liekas iniciatīvas izrādīšana šajā jautājumā var novest pie negatīvām sekām. Ziņu aģentūra ČTK vēsta, ka šodien šo jautājumu iecerējis apspriest Čehijas parlaments, taču jau tagad ir skaidrs – tas noraidīs Ž. K. Junkera ideju par vismaz 1800 bēgļu uzņemšanu. «Daži simti šajā gadā un vēl daži simti nākamajā» – tā Čehijas nostāju skaidrojis iekšlietu ministrs Milans Hovanecs, uzsverot, ka vairāk patvēruma meklētāju šī valsts nemaz nespēj uzņemt. Tāpat kā vairāku citu Austrumeiropas un Centrālreiropas valstu pārstāvji, viņš norādījis, ka Čehija bēgļiem nešķiet pievilcīga, jo tajā nav dāsno Rietumeiropas pabalstu. Un tas nozīmē vienu no diviem – vai nu lielus resursus nāksies tērēt, lai novērstu brīvprātīgi izmitināto bēgļu došanos tālāk uz Rietumiem, vai arī viņus nodrošināt ar tādām sociālām garantijām, kas vietējiem iedzīvotājiem pat sapņos nerādās.