Sestdien apritēs 20 gadu, kopš Bosnijas serbu spēki, izmantojot ANO zilo ķiveru kontingenta bezpalīdzību, iebruka musulmaņu apdzīvotajā Srebreņicas pilsētā un pāris dienu laikā noslepkavoja aptuveni 8000 cilvēku – visus notvertos vīriešus. Asinspirts gadadienas priekšvakarā ANO Drošības padome (DP) nav spējusi pieņemt rezolūciju, kurā slaktiņš nosaukts par genocīdu, Serbijas amatpersonas atteikušās «uzņemties kolektīvo atbildību», bet upuru tuvinieki joprojām nesekmīgi cenšas panākt, lai sodīti tiktu arī tie, kuru dēļ ANO deklarētā drošā zona pārvērtās masu kapos.
Serbijai un Bosnijas serbiem tradicionāli draudzīgā Krievija otrdien piedraudējusi uzlikt savu veto Lielbritānijas izstrādātajam DP rezolūcijas projektam, kurā Srebreņicas slaktiņš nosaukts par genocīdu.
AP vēsta, ka šā iemesla dēļ balsojums divas reizes pārcelts uz vēlāku laiku, un vakar pievakarē Drošības padome Ņujorkā atkal bija paredzējusi atgriezties pie rezolūcijas apspriešanas. Tomēr cerības, ka tā tiks pieņemta, ir nelielas, jo Krievijas sūtņa ANO vietnieks Pjotrs Iļjičevs skaidri paziņojis, ka negrasās balsot par «antiserbisku rezolūciju», kas tikai uzkurināšot domstarpības starp Bosnijas un Hercegovinas iedzīvotājiem – serbiem, bosniešiem (bosņakiem) un horvātiem.
Viens no rezolūcijas autoriem, Lielbritānijas vēstnieks ANO Metjū Raikrofts uzsvēris, ka nekā antiserbiska rezolūcijā nav, atgādinot – pirms 20 gadiem notikušās masu slepkavības par genocīdu 2004. gadā atzina Starptautiskais kriminālais tribunāls bijušās Dienvidslāvijas jautājumos (tā dēvētais Hāgas tribunāls), bet 2007. gadā arī Starptautiskā krimināltiesa. «Tas nav politisks paziņojums, bet gan juridisks fakts. Srebreņicā tika pastrādāts lielākais noziegums Eiropā kopš Otrā pasaules kara,» viņa sacīto citē AP. Toreizējam Bosnijas serbu spēku komandierim Mladko Radičam, prāva pret kuru turpinās Hāgā, cita starpā izvirzītas arī apsūdzības genocīdā, kas attiecas tieši uz Srebreņicas notikumiem.
Tomēr šāds traktējums neapmierina nedz Bosnijas serbus, nedz Serbijas amatpersonas. Nesenās intervijās Bosnijas serbu prezidents Milorads Dodiks apšaubījis Srebreņicā bojā gājušo skaitu (lai gan masu kapos atrastās cilvēku mirstīgās atliekas lielas šaubas nerada) un pat nosaucis vispārzināmos faktus par slaktiņa apstākļiem par «lielāko XX gadsimta krāpšanu», vēsta Reuters. AFP norāda, ka intervijās vietējiem medijiem viņš skaidrojis – nav pareizi, ka visa uzmanība tiek pievērsta vien no 1992. līdz 1995. gadam ilgušā kara beidzamajiem mēnešiem, bet netiekot apspriests tas, kā horvātu un bosņaku kaujinieki slepkavojuši serbu civiliedzīvotājus. M. Dodiks ir ļoti sašutis arī par nesen Šveices pieņemto lēmumu jūnijā aizturēto Bosnijas musulmaņu kaujinieku līderi Naseru Oriču izdot tiesāšanai nevis Serbijas, bet gan Bosnijas un Hercegovinas varas iestādēm. 2006. gadā N. Oriču Hāgas tribunāls atzina var vainīgu kara noziegumos, taču pēc diviem gadiem tika apmierināta viņa apelācija. Pagājušā gada sākumā Serbija izdeva viņa starptautisko aresta orderi, bet jau pēc pāris mēnešiem līdzīgi rīkojās arī Bosnija un Hercegovina, lai nepieļautu sava pilsoņa tiesāšanu kaimiņvalstī. M. Dodiks uzskata, ka N. Oriča saukšana pie atbildības Serbijā ļautu pienācīgāk izmeklēt pret serbiem pastrādātos noziegumus, vēsta ziņu aģentūra Srna.
Pēc otrdienas vakarā notikušās Serbijas valdības sēdes šīs valsts premjers Aleksandrs Vučičs paziņojis, ka ir gatavs doties uz Srebreņicu, lai piedalītos 11. jūlijā paredzētajā ceremonijā un godinātu bojāgājušo piemiņu – taču tikai tādā gadījumā, ja ANO Drošības padomē netiks pieņemta rezolūcija, kurā pieminēts genocīds. «Es pārstāvēšu Serbiju, kas spēj atzīt, ka atsevišķas personas ir pastrādājušas noziegumus. Mēs nosodām visus šos noziegumus un esam gatavi sodīt visus noziedzniekus, taču nekādas [serbu] kolektīvās vainas nav,» A. Vučičs sacījis, uzrunājot iedzīvotājus valsts televīzijā. Reuters atgādina, ka Serbija vēl 2010. gadā nosodīja Srebreņicā notikušo slaktiņu, atzīstot to par noziegumu, taču allaž izvairījusies no genocīda atzīšanas. Pirms pieciem gadiem Srebreņicas slaktiņa piemiņas pasākumus apmeklēja Serbijas prezidents Boriss Tadičs, taču pašreizējais valsts vadītājs Tomislavs Nikoličs aprobežojies ar to, ka vēstulē Vladimiram Putinam lūdzis Krieviju izmantot savas veto tiesības, lai bloķētu ANO Drošības padomes rezolūciju, kurā pieminēts genocīds.
AFP atgādina, ka daļa Srebreņicas upuru tuvinieku joprojām tiesas ceļā mēģina panākt, lai atbildību par slaktiņu uzņemas arī Nīderlandes valdība. Tieši aptuveni 400 karavīriem no šīs valsts, kas dienēja ANO Aizsardzības spēku (UNPROFOR) misijā, bija uzdots aizsargāt Srebreņicas iedzīvotājus, jo 1993. gada aprīlī ANO pasludināja musulmaņu apdzīvoto anklāvu par «drošu teritoriju».
Taču, kad serbu spēki devās uzbrukumā, nīderlandieši karavīri viņiem neizrādīja nekādu pretošanos, vien noraugoties, kā tūkstošiem musulmaņu vīriešu tiek nošķirti no ģimenēm un kravas automašīnās vai autobusos aizgādāti uz nomaļām vietām, kur notika masu slepkavības. Vēl vairāk – daļu civiliedzīvotāju, arī tos, kuri palīdzēja misijai, karavīri paši nodevuši serbu kaujinieku rokās. To pērn atzinusi Hāgas tiesa, vienlaikus gan nospriežot, ka valsts par to nekādu atbildību nevar uzņemties, un šo lēmumu tagad pārsūdzējuši vairāk nekā 6000 upuru tuvinieku pārstāvošie juristi. Tikai jūnijā Nīderlandes valdība pirmo reizi oficiāli atvainojās par notikušo, un arī tad – vien triju misijā strādājošu cilvēku tuviniekiem. Savukārt Joriss Vorhēve, kurš 1995. gadā bija Nīderlandes aizsardzības ministrs, sarunā ar AP kārtējo reizi taisnojies, ka Dutchbat karavīri, kuri bijuši tikai viegli bruņoti, nav spējuši pretoties serbu spēkiem. Savukārt viņu lūgums pēc aviācijas palīdzības, lai apturētu serbu uzbrukumu un dotu iespēju evakuēt Srebreņicas iedzīvotājus, noraidīts, jo lielvaras nolēmušas, ka gaisa triecieni apdraudēs tos miera spēku karavīrus, kas jau bija nonākuši R. Mladičam pakļauto kaujinieku gūstā.