Šajās dienās aprit 60. gadskārta kopš bijušās Padomju Savienības komunistiskās partijas (PSKP) XX kongresa, kura slēgtajā sēdē naktī uz 25. februāri partijas vadītājs Ņikita Hruščovs uzstājās ar daudziem komunistiem negaidītu ziņojumu, kritizējot Josifa Staļina personības kultu un pirmo reizi publiski paziņojot to, ka viņa valdīšanas gados represēti miljoniem cilvēku.
Mūsdienās vēsturnieku vairākums atzīst, ka tolaik, trīs gadus pēc Staļina nāves, ziņojums izskanējis drosmīgi, taču Hruščovs un viņa kolēģi partijas vadībā bijuši pietiekami piesardzīgi, lai neatzītu, ka staļinisms un tā noziegumi bija iespējami tieši padomju sistēmas īpatnību dēļ.
Zīmīgi, ka tipiskā padomju stilā ziņojums tika noslepenots un apspriests vien slēgtās partijas un komjaunatnes aktīva sanāksmēs. No GULAG nometnēm gan tika atbrīvoti desmitiem tūkstošu ieslodzīto, bet daudziem no viņiem priekšā bija gara cīņa par reabilitācijas panākšanu. Par «Staļina piemiņas zaimošanu» joprojām draudēja sods, bet paša Tautu tēva mūmiju no Sarkanā laukuma Mauzoleja aizvāca vien 1961. gadā – piecus gadus pēc kongresa. Pasaulē runāja par Hruščova atkusni, taču tā paša 1956. gada oktobrī Polijas un novembrī Ungārijas iedzīvotājiem, kuri bija tam noticējuši, ar militāra spēka palīdzību atgādināja, ka nekādas liberalizācijas nebūs.
6 miljoni arestēto
Bijušais ziņu aģentūras Reuters korespondents Maskavā Džons Retijs sarunā ar The Observer atceras, kā kopā ar citiem ārvalstu korespondentiem atspoguļojis PSKP XX kongresa darbu. Kongress sākās 1956. gada 14. februārī, bet 24. februārī tika pasludināts par slēgtu, un Maskavu pamazām sāka pamest ārzemnieki – žurnālisti un brālīgo komunistisko partiju delegāti. «Taču naktī pēc kongresa slēgšanas partijas Centrālkomitejas ēka mudžēja kā satraukts bišu strops, gaisma tās logos dega līdz agrai rīta stundai. Mēs brīnījāmies, kāpēc tāda rosība, ja reiz kongress ir beidzies,» atceras Dž. Retijs. Jā, kongress formāli bija beidzies, taču tā galvenais notikums – slēgtā sēde un Hruščova ziņojums – vēl bija priekšā.
«Savulaik tika uzskatīts, ka Hruščovs kongresā uzstājies, nevienu iepriekš par to neinformējot. Taču tā nav patiesība. Ziņojums tika ilgi gatavots un apspriests Centrālkomitejas prezidijā,» žurnālā Ogoņok raksta vēsturnieks Leonīds Mļečins, kurš izpētījis arhīvos pieejamos dokumentus par PSKP XX kongresa plānošanu. Viņš atgādina, ka jau neilgi pēc Staļina nāves toreizējais iekšlietu ministrs Lavrentijs Berija partijas vadītājus iepazīstināja ar dokumentiem, kuri ļāva spriest par valstī notikušo represiju mērogiem. Beriju gan tas neglāba, un 1953. gada jūnijā, kad Hruščovs faktiski veica apvērsumu, Beriju arestēja, staļiniskā manierē apsūdzēja valsts nodevībā un pēc simboliskas tiesas prāvas decembrī nošāva.
Kā uzsver Krievijas Valsts sociālās un politiskās vēstures arhīva direktors Andrejs Sorokins, pēc Staļina nāves «augstākā politiskā vadība vienojās atteikties no represīvās politikas pārmērībām». Tika pārtraukta izmeklēšana vairākās skaļās lietas, piemēram, tā sauktajā ārstu lietā. Tomēr līdz pat 1955. gada novembrim Centrālkomitejas prezidijā nepieciešamība formulēt attieksmi pret Staļinu netika apspriesta. Tikai 5. novembrī Hruščovs (tobrīd jau PSKP CK pirmais sekretārs) ierosinājis iztikt bez tradicionālajām svinīgajām sapulcēm Staļina dzimšanas dienā – 21. novembrī. Savukārt pašā Jaungada priekšvakarā viņš pamudinājis uzsākt izmeklēšanu, lai noskaidrotu, vai valsts drošības dienestu darbinieki patiešām bijuši iejaukti Ļeņingradas partijas organizācijas vadītāja Sergeja Kirova slepkavībā 1934. gadā, tāpat Hruščovu interesēja, cik daudz partijas biedru represēti Staļina valdīšanas gados.
Ziņojumu par šo jautājumu uzdeva sagatavot PSKP CK sekretāram Pjotram Pospelovam. 1. februārī viņš informēja savus kolēģus, ka no 1921. līdz 1953. gadam drošības dienesti par kontrrevolucionāru darbību vien arestējuši 5 951 364 cilvēkus, no kuriem 4 600 306 notiesāti, turklāt 799 455 cilvēkiem piespriests nāvessods. Dokumentā bija minēti arī atsevišķi piemēri, kā čekisti spīdzinājuši cilvēkus, pret kuriem faktiski nav bijis nekādu pierādījumu, kā fabricētas lietas, kā notikusi sacensība, kurš likvidēs pēc iespējas vairāk tautas ienaidnieku, šādā veidā izkalpojoties Staļina priekšā.
Svarīgi pašu krēsli
Vēsturnieks L. Mļečins uzsver, ka tieši šīs detaļas pamudinājušas Centrālkomitejas locekļus sākt diskusijas par to, vai nepieciešams ar uzzinātajiem faktiem iepazīstināt partijas biedrus, kaut vai gaidāmā kongresa delegātus. «Čekistu spīdzināšanu un ņirgāšanās iekšējā virtuve šiem cilvēkiem tomēr bija nepazīstama. Staļina laikos viņi bija devuši piekrišanu arestiem un nāvessodu izpildei, taču savām acīm nebija redzējuši, kas notiek ar cilvēkiem, kuri nonāk čekistu rokās,» raksta L. Mļečins.
Jautājums par to, kā rīkoties, apspriests 9. februārī notikušajā CK prezidija sēdē, un tās stenogramma liecina, ka ne jau Hruščovs bijis vienīgais, kurš vēlējies vismaz daļai tautas pasacīt patiesību, turklāt ne viņš bijis galvenais iniciators. «Biedri Hruščov, vai mums pietiks vīrišķības pateikt patiesību?» – tā diskusiju uzsācis PSKP CK sekretārs Averkijs Aristovs, kam vēlāk tika uzticēts kopā ar P. Pospelovu sagatavot Hruščova runas projektu. Valdības vadītājs Nikolajs Bulgaņins norādījis: «Ja mēs kongresam neko neteiksim, ļaudis runās, ka esam nobijušies.» Bet viņa vietnieks Maksims Saburovs pat apšaubījis, vai vispār ir vērts runāt par komunismu, ja notikušas šādas lietas. Pat vēlākais partijas galvenais ideologs Mihails Suslovs sacījis: «Pēdējos mēnešos mēs esam uzzinājuši šausmīgas lietas. Tās nav attaisnojamas. Personības kults nodara lielu ļaunumu. Delegātiem ir viss jāpastāsta. Mēs te runājam par kolektīvo vadību, taču vai tiešām gribam apmānīt kongresu?»
Tikai pēc savu kolēģu uzklausīšanas Hruščovs apņēmīgi paziņojis, ka nepieciešams informēt kongresa delegātus, taču to nolemts darīt slēgtā sēdē jau pēc oficiālās kongresa slēgšanas. Kādēļ tā, diskusiju laikā lieliski pateicis PSRS Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs maršals Kļims Vorošilovs: «Delegāti taču būs šokā, un pēc šāda ziņojuma mūs vairs Centrālkomitejā neievēlēs.» Citiem vārdiem sakot – Staļina laiku noziegumu atmaskošana ir svarīga, bet ne mazāk svarīgi ir arī pašu krēsli.
Dienu pirms kongresa atklāšanas, 13. februārī, ziņojuma projekts tika izsūtīts visiem partijas augstākā līmeņa vadītājiem, kuri piedāvāja dažādus labojumus, līdz 19. februārī tika saskaņots ziņojuma galīgais teksts. A. Sorokins gan uzsver, ka, uzstājoties kongresa slēgtajā sēdē, Hruščovs «daudz improvizējis», atkāpjoties no šī teksta. Taču ziņojuma vēstījums palicis nemainīgs: represīvo mašīnu, par kuras upuriem kļuva tik daudz cilvēku, vadījis pats Staļins, bet viņa pavēles īstenojuši drošības iestāžu darbinieki.
Aculiecinieku atmiņas par to, kā delegāti uztvēruši Hruščova runu (tā netika stenografēta) ir atšķirīgas, – vieni stāsta, ka tā uzklausīta kapa klusumā un pat tad, kad orators atstājis tribīni, atskanējuši vien šķidri aplausi, citi apgalvo, ka Hruščovam aplaudēts arī runas laikā, un zālē valdījusi murdoņa, partijas biedriem apspriežot dzirdēto. Taču visi ar atvieglojumu uztvēruši Bulgaņina ierosinājumu debates par ziņojumu neuzsākt, jo bijis jāapdomā dzirdētais.
Vārdiem neseko darbi
Bijušais PSKP CK ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs, kurš pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados uzsāka tā saukto pārbūvi vai pārkārtošanos, kas zināma arī kā perestroika, pirms 10 gadiem avīzē The Guardian rakstīja: «Hruščova runa XX kongresā un tālākās reformas bija pirmais trieciens šķietami neiedragājamajai totalitārajai sistēmai. Perestroika turpināja to, ko bija aizsācis XX kongress, tā centās atgriezt sociālismam Staļina sagrauto cilvēcisko seju.»
Tomēr vēsturnieki uzskata, ka Gorbačovs, kā ierasts, pārspīlējis. Hruščova uzstāšanās, protams, bija ļoti nozīmīga, taču tās nozīmīgumu būtiski diskreditēja tālākie notikumi. Proti, 5. martā no jauna izrediģētais runas variants, papildināts ar Ļeņina un Marksa citātiem, tika apstiprināts PSKP CK prezidijā, bet pēc tam izdots brošūrās (tirāža – vairāki desmiti tūkstošu eksemplāru), kas stingrā uzskaites kārtībā nonāca partijas reģionālo vadītāju rokās – viņiem tika uzdots šo runu nolasīt slēgtās partijas un komjaunatnes biedru sapulcēs, kas steidzami tika sasauktas darba kolektīvos. Paradoksāli, bet valsts vadītāja runa tika apspriesta gluži kā kāda pretpadomju literatūra, bet sapulču dalībniekus nozvērināja par dzirdēto lieki nepļāpāt. Faktiski – lai ziņas par staļinisma noziegumiem neizplatītos pārāk plaši, tika izmantoti kritizētā staļinisma paņēmieni. Pēc aktīvistu iepazīstināšanas ar runas saturu vietējiem partijas līderiem brošūras 36 stundu laikā bija jānosūta atpakaļ uz Maskavu, un zināms vismaz viens gadījums (Penzā), kad partijas sekretārs, kurš kaut kur bija nozaudējis svarīgo dokumentu, tika atcelts no amata.
L. Mļečins žurnālā Ogoņok raksta, ka ziņojuma apspriešana ne vienmēr noritējusi tā, kā to bija iecerējusi partijas vadība. Daudzās partijas šūniņās ļaudis nav spējuši samierināties ar to, ka viņu dievinātais Staļins apsūdzēts nevainīgu cilvēku vajāšanā, bet citur komunisti uzdevuši loģisku, Centrālkomitejai ļoti nepatīkamu jautājumu – ko tad šajos gados darījuši Staļina tagadējie atmaskotāji, kuri viņa vadībā veidojuši tik veiksmīgas karjeras? Nedēļraksts Soveršenno Sekretno, atsaucoties uz arhīvos uzietiem dokumentiem, raksta, ka PSRS reģionos turpinājušās represijas pret tām amatpersonām, kuras pēc iepazīšanās ar Hruščova runu no saviem kabinetiem aizvākušas Staļina krūšutēlus vai portretus, jo nekāda nepārprotama rīkojuma no partijas vadības puses taču nebija.
Vēl vairāk – neraugoties uz Staļinu atmaskojošo runu kongresā, Hruščovs Kremlī sarīkotajās 1957. gada sagaidīšanas svinībās uzsauca tostu par godu Staļinam. Bet 1957. gada 6. novembrī PSRS AP sesijā par godu oktobra apvērsuma 40. gadadienai paziņoja: «Kritizējot Staļina rīcības nepareizos aspektus, partija ir cīnījusies un cīnīsies pret tiem, kuri apmelos Staļinu, kuri, aizbildinoties ar personības kulta kritiku, nepareizi un izkropļoti attēlos visu to mūsu partijas darbības vēsturisko periodu, kad Centrālo komiteju vadīja Staļins. Kā pārliecināts marksistsļeņinists un nelokāms revolucionārs Staļins ieņems cienīgu vietu vēsturē. Mūsu partija un padomju tauta atcerēsies Staļinu un novērtēs viņa nopelnus.»
Hruščovs sargāja sistēmu
Rietumu vēsturnieku publikācijās nereti izteikta versija, ka Hruščovam nācies «ieslēgt atpakaļgaitu», jo viņu uz to piespiedis partijas konservatīvais spārns. Jau pieminētais Reuters korespondents Dž. Retijs, kam informāciju par Hruščova ziņojuma saturu jau marta sākumā piespēlēja kāds, šķiet, ar PSRS drošības dienestiem saistīts cilvēks, uzskata, ka padomju līdera galvenā uzticības persona Anastass Mikojans centies darīt visu iespējamo, lai Ungārijā pie varas noturētos Imres Naģa valdība, kas bija pasludinājusi izstāšanos no Varšavas bloka.
Tomēr kolēģi Krievijā šādam izskaidrojumam kategoriski nepiekrīt. A. Sorokins intervijā Rossijskaja gazeta uzsver: «Slavenais atkusnis nebija Hruščova plānos, tas bija tikai viņa politikas blakusefekts, kā rezultātā daļa padomju inteliģences to uztvēra kā daļu no jaunā kursa. Hruščovs tam nebija gatavs, un daudzreiz atkārtoja, ka «atkusnis nav mūsu lozungs».» Uzsākot staļinisma represiju atmaskošanu, Hruščovs centies panākt vien to, lai nākotnē šādi noziegumi nebūtu iespējami, nevis to, ka tiktu sodīti visi vainīgie. Kā mēdz sacīt šādos gadījumos, rokas līdz elkoņiem asinīs bijušas ne tikai tiešajiem Staļina rīkojumu izpildītājiem, bet arī faktiski visiem partijas līderiem, kuri tā vai citādi bija atbalstījuši Staļina represijas.
Tikpat labi Hruščova ziņojumu var vērtēt arī kā mēģinājumu vainu par visiem noziegumiem, kuriem agri vai vēlu bija jānāk gaismā, uzvelt tikai Staļinam un viņa aizsaulē aizgājušajiem rokaspuišiem (kā Berijam), radot iespaidu, ka partijas jaunie vadītāji ir balti un pūkaini. L. Mļečins raksta, ka uz to vēl 1956. gadā, kad daudzviet pasaulē valdījusi eiforija par staļinisma noziegumu atmaskošanu, uzmanību vērsis Vācijas Federatīvās Republikas ārlietu ministrs Henrihs fon Brentano, norādot, ka partijas līderu kliķe «nodemonstrējusi patiesi pretīgu melīgumu un liekulību, mēģinot norobežoties no tā, ko darījuši Staļina laikā un kopā ar viņu». Turklāt Hruščova rīcību noteica vēl kāds apsvērums, viņš uzsver. «Nekādā gadījumā nedrīkstēja pieļaut pat domu par to, ka masu represijas bija likumsakarīgs staļinisma sistēmas iznākums. Jo šādā gadījumā taču nāktos runāt par visas sistēmas demontāžu.» Līdzīgi uzskata arī A. Sorokins, norādot, ka personības kults nav radies tukšā vietā un nav izzudis pēc PSKP XX kongresa. Pēc viņa domām, absolūti centralizētajā un ideoloģizētajā padomju sistēmā augstākā vadoņa autoritāte bijusi viens no pamatakmeņiem, kas saturējusi kopā samērā trauslo varas konstrukciju. «Tādēļ vēlāk bija novērojams gan paša Hruščova, gan Brežņeva, gan pat Gorbačova kults,» viņš uzsver.