27. februārī Irānā notika divu valsts pārvaldes institūciju vēlēšanas. Vēlētājiem bija jābalso par parlamenta deputātu kandidātiem, taču vienlaikus ar parlamenta vēlēšanām notika Irānas Augstākas garīgās padomes vēlēšanas.
Uz vietu Irānas Augstākajā garīgajā padomē var kandidēt tikai ietekmīgi šiītu garīgie līderi, bet galīgo padomes sastāvu nosaka vēlētāji. Šogad ievēlētajai padomei būs pilnvaras uz astoņu gadu termiņu. Augstākās garīgās padomes vissvarīgākā funkcija ir augstākā garīgā līdera (ājatollas) ievēlēšana. Pašlaik augstākajam garīgajam līderim – ājatollam Hāmenejī (Khamenei) – ir 76 gadi. Līdz ar to pastāv liela iespēja, ka jaunais Augstākās garīgās padomes sastāvs būs tas, kas izraudzīsies un vēlēs nākamo Irānas augstāko garīgo līderi.
Kā liecina vēlēšanu rezultāti, tad ultrakonservatīvo aprindu absolūtā diktāta laiks ir noslēdzies. Visticamāk, ka viens no mērenā un laicīgā spārna līderu panākumu cēloņiem ir Rietumu, īpaši jau ASV, politiskais atbalsts pašreizējam Irānas prezidentam Hasanam Rūhānī. Tieši mēnesi pirms vēlēšanām nopietnākās ekonomiskās sankcijas pret Irānu tika atceltas, un vēlēšanas notika brīdī, kad jau bija redzami pirmie dzīves uzlabojumi un kad valda optimistiskas cerības par dzīves līmeņa pieaugumu jau tuvākajā laikā. Pēc būtības ASV piekāpās Irānas jautājumā pareizajā brīdī, lai ietekmētu Irānas iekšpolitiskās norises. Lielā mērā tas ir ASV prezidenta Baraka Obamas nopelns, kura laikmets Baltajā namā šogad noslēgsies. Ir daudzi jautājumi, kurus ASV prezidents solīja atrisināt savas prezidentūras laikā, bet nesanāca. Barakam Obamam ir lielākas un mazākas veiksmes un neveiksmes, bet ir divi jautājumi, par kuru risinājumu ASV prezidents paliks vēsturē. Vispirms Baraks Obama pēc vairāk nekā 55 gadu pārtraukuma atjaunoja ASV un Kubas starpvalstu attiecības. Otrs. ASV prezidents piekrita izlīgumam ar Irānu. Baraka Obamas nostāja ļāva novērst būtisku drošības apdraudējumu Tuvajos Austrumos un sākt pakāpenisku Irānas integrāciju pasaules ekonomiskajā sistēmā.
Izraēlas lobiju pretdarbība
Jautājumā par Irānu ASV prezidentam bija jāpārvar ļoti ietekmīgā Izraēlas lobiju pretdarbība ASV Kongresā. Izraēlas līderiem ir bažas par Irānas kodolprogrammas patiesajiem mērķiem. 2012. gada 27. septembrī ANO Ģenerālajā asamblejā uzstājās Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu, kurš demonstrēja bumbas attēlu, apgalvojot, ka jau tuvākā gada laikā Irānā tiks iegūts nepieciešamais urāna daudzums, lai radītu atombumbu. Pašlaik, pateicoties WikiLeaks publicētajam, ir ziņas, ka Izraēlas specdienestu secinājumi bijuši atšķirīgi no politiķu uzburtās vīzijas par Irānas draudiem. Taču tolaik Izraēlas premjerministra paziņojumi tika uztverti ļoti nopietni. Objektīvi vērtējot, pat bez kodolieročiem Irānas ekonomiskais un militārais potenciāls ir tik iespaidīgs, ka tieši tas, visticamāk, būs galvenais Izraēlas drošības izaicinājums nākotnē.
2012. gadā pasaules sabiedris kā doma tika gatavota mierīgi uztvert militārus triecienus Irānai vai vismaz Irānas kodolobjektiem. 2012. gads bija saspringts laiks globālajai drošībai, jo agresijas pret Irānu varētu izraisīt vismaz reģionālu karu, kurā tiktu ierautas Irānas kaimiņvalstis. Gatavojoties karam, globālajos plašsaziņas līdzekļos Irāna tika parādīta kā lapseņu midzenis, kā aprobežotu, asinskāru un fanātisku teroristu pārvaldīta zeme, kā ļaunuma perēklis, kuru var neitralizēt tikai ar ieroču spēku.
Irāna ir demokrātiska valsts ar savu specifiku
Pret Irānu vērstās histērijas laikā Neatkarīgā bija viens no nedaudzajiem medijiem, kas periodiski atgādināja, ka, lai kā tiktu zākāts Irānas «režīms», Irāna ir demokrātiska valsts. Irāna jau vairāk nekā 40 gadu ir viena no retajām patiešām demokrātiskajām valstīm Tuvajos Austrumos. Par demokrātiskām nevar dēvēt Arābijas pussalas absolūtās monarhijas, kā arī valstis, kurās vēlēšanu diena ir noreducēta līdz obligātam lojalitātes demonstrēšanas rituālam faktiski uz mūžu ieceltajam prezidentam.
Tikai Irānā ir sava – specifiska – demokrātijas forma, islāma demokrātija. Islāma demokrātiju radīja Irānas garīgais līderis ājatolla Homeinī (1902–1989), pēc monarhijas gāšanas 1979. gadā. Vēlētājiem ir jāveic izvēle no vairākiem kandidātiem. Irānas demokrātijas lielākā atšķirība no Rietumu demokrātijas – vēlēšanās kandidēšana tiek liegta personām, kuru rīcība vai izteikumi tiek uzskatīti par netikumiskiem vai kuru izteikumos ir saskatāma necieņa pret islāmu. Irānas demokrātijas modelis nav pilnīgs. Arī Irānā daudzi to vērtē visai kritiski un tam ir pietiekami daudz pretinieku. Tikai šis demokrātijas modelis stabilizēja sabiedrību gan relatīvas labklājības brīžos, gan karu un krīzes laikā jau vairāk nekā 35 gadu. Turklāt ikvienas tautas centieni atrast tai visatbilstošāko pārvaldes formu ir daudz labāka pieeja, nekā maniakāla apņēmība visām Tuvo Austrumu tautām ar amerikāņu ieroču palīdzību uzspiest ASV demokrātijas modeli. Lībijas, Sīrijas un Irākas drupas ir pārāk traģisks monuments amerikāņu neveiksmīgajiem centieniem uzspiest savas vērtības tautām, kas dzīvo radikāli citā kultūras, ģeogrāfiskajā un reliģiskajā vidē.
Irānas revolūcija parādīja visai pasaulei, cik nozīmīgs ideoloģisks resurss ir apslēpts islāmā. Lai uzvarētu karā ar Irāku (1979–1988) ājatolla Homeinī radīja pilnīgi jaunu militāru spēku – brīvprātīgo nāvinieku bataljonus. Karš pret Sadāmu Huseinu tika pasludināts par svēto karu. Līdz ar to bija iespējams izveidot brīvprātīgo vienības, kuru dalībnieki bija gatavi mirt par ticību un nebaidījās no nāves. Nāvinieku vienībām izdevās pārraut fronti. Lai nepieļautu, ka Irāna sakauj Irāku 1983. vai 1984. gadā, rietumvalstis bija spiestas piegādāt Sadāma Huseina režīmam ķīmiskos ieročus. Tikai rietumvalstu ķīmiskie ieroči tolaik izglāba Sadāma Huseina režīmu no kraha, jo no piegādātajiem komponentiem saražotā zarīna gāze ļāva apturēt Irānas nāvinieku vienību ofensīvu.
Fanātisms komplektā ar atombumbu?
Irānas līderu spēja nodemonstrēt kaut ko tādu nobiedēja gan ASV, gan Izraēlu. Kā vēl var izpausties tāds fanātisms, ja tas tiks savienots komplektā ar milzīgu ekonomisku un militāru potenciālu? Tāpēc sankcijas sankciju galā! Gandrīz četrdesmit gadu ir dažādos veidos kavēta Irānas izaugsme.
Taču, par spīti sankcijām un militāro triecienu draudiem, Irāna ir īstenojusi nozīmīgu attīstību.
Atrodoties dažos konfliktos ar ASV un piedzīvojot ekonomisku izolāciju, Irāna ir izveidojusi autarķisku ekonomisko sistēmu. Tas nozīmē, ka Irāna ir viena no nedaudzajām pasaules valstīm (vēl šāda sistēma ir Krievijā un ASV), kas vajadzības gadījumā var iztikt bez citu valstu preču un resursu piegādēm. Lai izdzīvotu embargo un aizliegumu apstākļos, bija jārada savas rūpniecības jaudas visos ekonomikas sektoros. Irānai, pēc atslēgšanas no starpbanku norēķinu sistēmas, bija jāizveido sava starpbanku norēķinu sistēma. Līdz 2012. gadam Irānas rūpnieciskā ražošana nemainīgās cenās divkāršojās piecu gadu laikā. Par vēlāku laiku statistika nav viegli iegūstama. Tikt skaidrībā ar Irānas statistiku (www.amar.org.ir) nav viegli, jo statistikas uzskaite tiek veikta atbilstoši Irānas kalendāram, kad fiskālais gads sākas katra gada 21. martā, bet gadi tiek skaitīti no Hidžras sākuma (621. gada). Pašlaik tuvojas beigām Irānas kalendāra 1394. gads. 21. martā sākies 1395. gads.
Irāna kļūst par zinātnes milzi
Par to, ka sankcijas īpaši netraucēja Irānas dinamiskai attīstībai, liecina pieejamā statistika par zinātni (Scopus: Scholarly Output vs Publication Year.).
Piemēram, vērtējot atzītos zinātnisko žurnālos (nevis jebkura publikācija, kas tiek nodēvēta par zinātnisku, bet tikai tās, kas izturēja recenzēšanu, tika publicētas SCOPUS datubāzē iekļautā žurnālā) publicēto Irānas zinātnisko rakstu skaitu, izaugsme ir apbrīnojama.
2001. gadā Tuvajos Austrumos pēc publikāciju skaita absolūts līderis bija Izraēla ar 11,4 tūkstošiem zinātnisku rakstu, otrajā vietā bija Turcija ar 9,2 tūkstošiem rakstu. 2001. gadā Irānā bija tikai 2,1 tūkstotis zinātnisku rakstu, kas gan bija vairāk nekā Saūda Arābijai – 1,7 tūkstoši rakstu. Citām Tuvo Austrumu valstīm labākie rādītāji bija Jordānijai un Kuveitai – ap 600 publikāciju, bet Irākai un Sīrijai – ap simts publikācijām gadā. Salīdzinājumam Latvijai tolaik bija aptuveni 400 publikāciju gadā, un ar šo rādītāju mēs ierindojāmies 72. vietā pasaulē starp Armēniju un Vjetnamu.
Savukārt no 2002. līdz 2014. gadam jau bija notikušas nozīmīgas pārmaiņas. Jau 2008. gadā Irāna pēc zinātniskā potenciāla apsteidza Izraēlu. No šā gada Irānas zinātnieku publikāciju skaits elitāros pasaules zinātniskos izdevumos pārsniedz Izraēlas zinātnieku publicēto rakstu skaitu. 2011. gadā pēc zinātnes potenciāla Irāna apsteidz arī Turciju. 2014. gada zinātniskās darbības rezultāti ir sekojoši. Irāna kļuvusi par vadošo Tuvajos Austrumos pēc publikāciju skaita elitāros pasaules zinātniskos izdevumos – 43,7 tūkstoši publikāciju, Turcijai 39,6 tūkstoši, bet Izraēlai 19,1 tūkstotis. Saūda Arābijas līmenis ir 2,5 tūkstoši, un to jau pārsniedza gan Jordānija, gan AAE. Pēc zinātniskās darbības rādītājiem Irāna šodien apsteidz Poliju, Zviedriju, Beļģiju, DĀR un citas valstis. Pēc www.scimagojr.com vērtējuma Irāna pašlaik ir 16. vietā pasaulē, vērtējot visu pasaules valstu zinātnisko darbību, tikai nedaudz atpaliekot no Krievijas. Salīdzinājumam 2014. gadā Latvija ir tikai 77. vietā pasaulē.
Inženierzinātņu jomā – reģiona līderis
Vēl iespaidīgāki ir Irānas rezultāti dabaszinātnēs un tehnoloģijās. Irānā ir relatīvi maz zinātnisko publikāciju humanitārajās un sociālajās zinātnēs (šo publikāciju jomā 2014. gadā Irāna atpalika gan no Izraēlas, gan Turcijas). Medicīnas zinātņu publikācijas skaita ziņā Irāna atpaliek no Turcijas. Savukārt dabaszinātnēs un lauksaimniecības zinātņu jomā Irāna ir stabils Tuvo Austrumu līderis, bet inženierzinātņu un tehnoloģiju jomā Irāna ir absolūts reģiona līderis. Irānas kodolpotenciālam ir nozīmīga zinātniska bāze.
Irānas zinātnes panākumi ir sasniegti laikā, kad bija noteikti ierobežojumi ekonomiskajai darbībai, ārvalstu zinātnieku apmaiņas darbam utt., kad bija aizliegtas laboratoriju iekārtu piegādes daudzās inženierzinātņu nozarēs utt. Irānas uzkrātais potenciāls ir apbrīnojams. Esošo resursu izmantošana Irānas ekonomikas apstākļos bez sankciju ierobežojumiem var padarīt Irānas ekonomiku par strauji augošu milzi.
Tikai Irānas attīstības potenciāls nāks komplektā ar neuzticību un piesardzību attiecībā pret Rietumu partneru patiesajiem nolūkiem un Rietumu politiku. Manuprāt, Irānas līderi veidos attiecības, pieļaujot, ka jebkurā brīdī Irānai atkal kādu laiku būs jāiztiek tikai ar saviem resursiem. Par to liecina arī pirmie ekonomiskie lēmumi pēc sankciju atcelšanas. Pretēji prognozētajam, ka ASV bankās iesaldētie Irānas miljardi pēc to atgūšanas tiks novirzīti militāru un ideoloģisku kampaņu finansēšanai, atgūtā nauda vispirms tika tērēta, lai modernizētu civilo aviāciju, kas sankciju iespaidā ir morāli un tehniski novecojusi.
Latvijas iespējas
Latvija vairākas iespējas jau ir palaidusi garām. Iepriekšējais Valsts prezidents Andris Bērziņš sāka priekšdarbus, lai kļūtu par pirmo ES līderi, kas apciemotu Irānu. Šī bija racionāla ideja. Piedāvāt Latvijas sadarbības priekšlikumus īsi pirms sankciju atcelšanas! Diemžēl Latvijas politiskajai elitei citas rotaļas šķita svarīgākas. Vīzija – nedaudz apsteigt citus, pirms visi metas apgūt Irānu – netika īstenota. Taču Latvijai ir ko piedāvāt Irānai. Latvijas graudu un citu lauksamniecības produktu piegādes, kas līdz šis bija epizodiskas, var kļūt regulāras.
Tomēr viens no lielākiem izaicinājumiem varētu būt Latvijas IT sektora pieredzes eksports uz Irānu. Irānas datorizācija ir notikusi straujos tempos, par spīti visām sankcijām un aizliegumiem. Irāna labu laiku bija atslēgta no starptautiskās starpbanku norēķinu sistēmas. Latvijas pieredze un tehnoloģiskie risinājumi internetbanku sistēmu izveidošanā ir tik konkurētspējīgi, ka grēks būtu nepiedāvāt tos eksportēt uz Irānu. Tikai, lai šo un citus eksporta virzienus attīstītu, ir vajadzīga ārlietās rīcībspējīga vadība. Diemžēl pagaidām viss liecina, ka tālāk par ķīviņiem, kā pārdalīt maksātnespējas administratoru tirgu un kā izpumpēt kādu miljonu no bēgļu naudas apgūšanas, pašreizējo Latvijas politisko līderu iztēle nesniedzas.