VĒSTURE: Trīs dienas, kas sagrāva Padomju Savienību
Tieši pirms 25 gadiem PSRS (tolaik arī Latvijas) iedzīvotāji, agrā rīta stundā ieslēdzot televizorus, konstatēja, ka visi trīs padomju TV kanāli demonstrē vienu un to pašu – baletu Gulbju ezers.
Tajos laikos tas varēja nozīmēt, ka miris kāds no valstsvīriem, taču patiesība izrādījās krietni dramatiskāka. Ar Gulbju ezeru tika iezvanīts kapu zvans visas padomju valsts pastāvēšanai, lai gan stingrās līnijas piekritēji, kuri 1991. gada 19. augusta rītā paziņoja par varas pāriešanu Valsts ārkārtas stāvokļa komitejas (GKČP) rokās, bija cerējuši uz gluži pretēju efektu.
Neraugoties uz Austrumeiropā notikušajām pārmaiņām (Polijas daļēju demokratizāciju, Ungārijas un Austrijas robežas atvēršanu, Berlīnes mūra sagraušanu, Samta revolūciju Čehoslovākijā), 1991. gada vasarā nekas neliecināja, ka atsevišķu PSRS republiku cerības uz suverenitāti un neatkarību jau drīzumā varētu piepildīties. Janvāra notikumi Viļņā un Rīgā bija apliecinājuši, ka komunistiskā impērija joprojām ir gatava izmantot spēku savu interešu aizstāvēšanai, bet Rietumos par liberāli un reformatoru uzskatītais PSRS prezidents (un amatu apvienošanas kārtībā arī Komunistiskās partijas centrālkomitejas (PSKP CK) ģenerālsekretārs) Mihails Gorbačovs darīja iespējamo un neiespējamo, lai ievilinātu visas 15 brālīgās republikas mazliet modificētā un liberālākā - Suverēno valstu - savienībā. Attiecīga līguma parakstīšana bija ieplānota 20. augustā M. Gorbačova rezidencē Novoogarjovā, un nav šaubu, ka augusta apvērsums jeb pučs bija pieskaņots tieši šim datumam.
Paša M. Gorbačova loma apvērsuma mēģinājumā joprojām ir neskaidra - 25 gadu laikā parādījies gana daudz liecību, ka viņš savā Forosas vasarnīcā nebūt nav bijis tik ļoti izolēts, kā tas tika apgalvots sākotnēji, un nav pat mēģinājis darīt kaut ko, lai apturētu sazvērniekus, uzzinot par viņu nodomiem. Iespējams, ka tobrīd arī PSRS prezidents bija apjēdzis, ka skrūves atlaistas par vaļīgu un saglābt lielvalsti bez to pievilkšanas būs grūti (tam, ka M. Gorbačovs jau no laika gala strādājis amerikāņu imperiālistu interesēs, tomēr grūti noticēt). Taču, kā saka krievi, viņš priekšroku devis kastaņu vilkšanai no uguns ar citu rokām. Jo vairāk tādēļ, ka šādu gribētāju nav trūcis - nedz partijas centrālkomitejā, nedz VDK, Iekšlietu ministrijas un Aizsardzības ministrijas augstākajos ešelonos.
Pašlaik, 25 gadus pēc 1991. gada notikumiem, varētu rasties liels vilinājums šajās trīs dienās (no 19. līdz 21. augustam) notikušo raksturot kā pseidopuču, dubulto vai pat trīskāršo sazvērestību, jo GKČP kļūdas redzamas gluži kā uz delnas - pirmkārt, netika savlaicīgi neitralizēta Krievijas PFSR vadība ar prezidentu Borisu Jeļcinu priekšgalā, otrkārt, netika pārņemta kontrole pār visiem informācijas kanāliem (attīstīta interneta tolaik nebija, toties GKČP pretinieku pusē esošās radiostacijas Eho Moskvi raidījumi bija uztverami pat Latvijā un saziņu pa teletaipu nogrieza vien tad, kad bija krietni par vēlu), treškārt, Maskavā ievestās armijas apakšvienības nebūt nebija gatavas ar entuziasmu pildīt sazvērnieku pavēles, bet, ceturtkārt, un tas pats galvenais, pučistiem, šķiet, pat prātā nenāca, ka Maskavā desmitiem tūkstoši neapbruņotu cilvēku būs gatavi nostāties B. Jeļcina pusē tikai tādēļ, ka viņiem līdz mielēm apnikusi tā sauktā sociālistiskā iekārta, kas sola drīzu dzīvošanu komunismā. Apvērsuma rīkotājiem tas bija milzīgs pārsteigums, jo personīgi viņiem pašiem nebija nekādu šaubu par iekārtas un tās sniegto labumu (personīgi viņiem pašiem) priekšrocībām.
Lai gan puča pretinieku netrūka nedz Baltijas valstīs, nedz Aizkaukāzā, Moldovā vai Ukrainā, bija skaidrs, ka viss izšķirsies tieši Maskavā. Un tā arī notika, apvērsumam, kas vēl 20. augusta vakarā šķita draudam ar militāru diktatūru, pamazām izčākstot, bet tā sākotnējiem klusajiem piekritējiem pamazām pārejot B. Jeļcina pusē. Pārfrāzējot leģendāro aforismu meistaru, bijušo Krievijas premjeru, nu jau nelaiķi Viktoru Černomirdinu - GKČP gribēja kā vienmēr, bet sanāca labāk. Jau 1991. gada decembra pēdējā dienā virs Kremļa beidza plīvot sarkanais karogs ar sirpi un āmuru, signalizējot par PSRS izjukšanu.
NOTIKUMU HRONOLOĢIJA
1991. gada 23. jūlijs - laikrakstā Sovetskaja Rossija tiek publicēta pazīstamu PSRS valsts un sabiedrisko darbinieku parakstīta vēstule, kurā kritizētas prezidenta un PSKP CK ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova uzsāktās reformas, kuras vēstules autori - tā dēvētie stingrās līnijas piekritēji - uzskata par pārāk liberālām. Jau pēc augusta notikumiem šī vēstule tiks nosaukta par GKČP manifestu.
29. jūlijs - M. Gorbačovs Novoogarjovas rezidencē tiekas ar Krievijas PFSR un Kazahijas PSR prezidentiem Borisu Jeļcinu un Nursultanu Nazarbajevu. Tiek apspriesta iespēja pēc jaunā Savienības līguma parakstīšanas 20. augustā atcelt no amatiem PSRS premjeru Valentīnu Pavlovu, VDK priekšsēdētāju Vladimiru Krjučkovu, aizsardzības ministru Dmitriju Jazovu un iekšlietu ministru Borisu Pugo, aizstājot viņus ar liberālākiem politiķiem. VDK šo sarunu noklausās un ieraksta.
4. augusts - M. Gorbačovs dodas atvaļinājumā uz Forosas rezidenci Krimā.
6. augusts - V. Krjučkovs uzdod vairākiem VDK ģenerāļiem un Gaisa desanta karaspēka pavēlniekam Pāvelam Gračovam veikt stratēģisko analīzi un prognozi ārkārtas stāvokļa ieviešanas gadījumam.
16. augusts - padomju laikrakstos tiek publicēts jaunā Savienības līguma teksts, jau ir zināms, ka to negatavojas parakstīt trīs Baltijas republikas. PSRS Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Lukjanovs un PSKP CK sekretārs Oļegs Šeņins uzskata, ka jaunais Savienības līgums dod pārāk lielas pilnvaras republikām un to parakstīt nedrīkst - A. Lukjanovs sāk gatavot attiecīgu dokumentu. V. Krjučkovs saņem no ģenerāļiem pieprasīto prognozi.
17. augusts - vienā no VDK pakļautībā esošajiem viesu namiem tiekas V. Krjučkovs, D. Jazovs, V. Pavlovs, O. Šeņins, PSKP CK biedrs Oļegs Baklanovs un M. Gorbačova palīgs Valērijs Boldins. Tiek pieņemts principiāls lēmums par Valsts ārkārtas stāvokļa komitejas (GKČP) izveidošanu un ārkārtas stāvokļa ieviešanu PSRS 19. augusta rītā. Sazvērnieki nolemj pieprasīt M. Gorbačovam vai nu pievienoties šim plānam un parakstīt attiecīgus dekrētus, vai arī atkāpties, nododot savas pilnvaras viceprezidentam Genadijam Janajevam.
18. augusta pēcpusdiena - Forosā uz sarunu ar M. Gorbačovu ierodas O. Baklanovs, O. Šeņins, V. Boldins un sauszemes spēku pavēlnieks Valentīns Vareņņikovs. Saruna ilgst aptuveni pusstundu. M. Gorbačovs vēlāk apgalvoja, ka esot kategoriski atteicies atbalstīt sazvērniekus, taču viņi stāstījuši, ka prezidents, lai gan nekādus dokumentus nav parakstījis, uz atvadām sacījis: «Velns jūs rāvis, tad rīkojieties arī.» No šā brīža M. Gorbačovam faktiski bijis noteikts mājas arests, Forosas vasarnīcā atslēgti sakari, taču viņa toreizējās apsardzes vīri stāstījuši, ka prezidents pat neesot izrādījis nekādu vēlēšanos izkļūt no Forosas un doties uz Maskavu, ko teorētiski varētu mēģināt, - tā vietā viņš mierīgi devies nopeldēties.
18. augusta vakars - premjera V. Pavlova kabinetā Kremlī sazvērnieki, kuriem pievienojies arī A. Lukjanovs, gatavo GKČP dokumentus un dekrētus, kurus īsi pirms pusnakts paraksta G. Janbajevs. Šie dokumenti paredz «atsevišķās PSRS teritorijās» no 19. augusta pulksten 4.00 noteikt ārkārtas stāvokli uz sešiem mēnešiem, aizliegt mītiņus, demonstrācijas un streikus, apturēt politisko partiju un kustību (atskaitot PSKP un komjaunatni) darbību.
19. augusts
3.30 - V. Krjučkovs paziņo VDK augstākā ranga vadītājiem, ka «perestroika ir beigusies».
4.20 - VDK īpašo uzdevumu vienības Alfa kaujinieki ieņem pozīcijas mežā netālu no Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina Piemaskavas vasarnīcas.
4.30 - tiek izsludināta kaujas trauksme Piemaskavā un Tulā esošajās karaspēka daļās.
6.00 - padomju televīzijas kanāli maina programmu. Pamīšus tiek lasīti GKČP dekrēti, ziņots, ka M. Gorbačovs esot saslimis, un demonstrēti baleta Gulbju ezers fragmenti.
6.40 - B. Jeļcina vasarnīcā ierodas KPFSR Augstākās padomes priekšsēdētājs Ruslans Hasbulatovs, valdības vadītājs Ivans Silajevs, Ļeņingradas mērs Anatolijs Sobčaks un citas B. Jeļcinam tuvas personas. Tiek sagatavots uzsaukums Krievijas pilsoņiem, kurā nosodīts valsts apvērsuma mēģinājums, - to pa faksu nosūta ārvalstu ziņu aģentūrām un radiostacijai Eho Moskvi, kas nekavējoties nolasa šo vēstījumu.
7.00 - Maskavā tiek ievests karaspēks - kopumā ap 4000 militārpersonu, 362 tanki un 427 bruņumašīnas. Gaisa desantnieki tiek pārsviesti arī uz Ļeņingradu, Tallinu, Tbilisi un Rīgu.
8.55 - B. Jeļcins un viņa domubiedri dodas ceļā uz Maskavu. Alfa neiejaucas, jo nav saņēmusi attiecīgu pavēli - V. Krjučkovs sanāksmes laikā VDK izsaka cerību, ka ar Krievijas prezidentu izdosies vienoties, tomēr pēc neilga laika notikušajā telefonsarunā B. Jeļcins šo cerību kliedē.
11.00 - Manēžas laukumā sākas GKČP pretinieku mītiņš, pēc kura ļaudis dodas uz Krievijas valdības ēku - Balto namu -, lai to aizsargātu. Vairāku tanku ekipāžas jau pārgājušas B. Jeļcina pusē - stāvot uz viena no šiem tankiem, Krievijas prezidents nolasa dekrētu, pasludinot GKČP par nelikumīgu, bet nākamajā dekrētā paziņo par PSRS izpildvaras struktūru pārņemšanu KPFSR valdības kontrolē.
17.00 - notiek vienīgā GKČP preses konference, no kuras visvairāk iespiedušās atmiņā G. Janajeva trīcošās rokas. Sazvērnieku uzvedība liecina, ka pučisti nav rēķinājušies ar maskaviešu iziešanu ielās.
20. augusts - Baltā nama aizstāvju skaits turpina palielināties. Vienība Alfa ir saņēmusi pavēli gatavoties Baltā nama ieņemšanai, taču tās komandieri pēc situācijas izpētes secina, ka triecienuzbrukums varētu prasīt daudzu cilvēku dzīvības. Vakarā Baltajā namā ierodas ģenerālis Aleksandrs Ļebeds, kurš paziņo, ka triecienuzbrukums ieplānots trijos naktī, bet armijas komandieri tajā piedalīties nevēlas. Īpašo uzdevumu vienības Alfa un Vimpel komandieri lūdz VDK vadībai atcelt pavēli par uzbrukumu.
21. augusts
0.00 - tā kā iepriekšējā pavēle paliek spēkā, Alfa kaujinieki sāk ieņemt pozīcijas.
1.10 - cenšoties apstādināt bruņutransportierus, tunelī pie Dārza loka un Jaunā Arbata krustojuma iet bojā trīs Baltā nama aizstāvji.
2.30-4.30 - VDK ēkā notiekošās V. Krjučkova vadītās sanāksmes dalībniekiem nākas secināt, ka GKČP pavēles tiek sabotētas, armija nav gatava iesaistīties cīņā pret civiliedzīvotājiem un no Alfa triecienuzbrukuma nebūs nekādas jēgas. «Operācija ir jāatceļ un vēlreiz viss jāpārdomā,» nolemj V. Krjučkovs.
5.00 - Aizsardzības ministrijas kolēģijas sēdē tiek atbalstīts gaisa kara spēku pavēlnieka Jevgeņija Šapošņikova ierosinājums par karaspēka izvešanu no Maskavas - attiecīgu pavēli dod D. Jazovs.
8.00 - karavīri sāk atstāt Maskavu.
8.00 - uz pēdējo sanāksmi pulcējas GKČP vadītāji, kuri pēc ilgiem strīdiem nolemj sūtīt delegāciju uz Forosu - acīmredzot, cerot uz M. Gorbačova aizstāvību.
8.30 - Alfa kaujinieki beidzot izpilda sen doto pavēli par radiostacijas Eho Moskvi slēgšanu.
13.00 - PSRS Ministru kabinets izplata paziņojumu, kurā norādīts, ka valdībai nav nekādas saistības ar GKČP.
17.00 - Forosā ierodas V. Krjučkovs, D. Jazovs, O. Baklanovs, A. Lukjanovs un vēl vairāki GKČP atbalstītāji, taču M. Gorbačovs atsakās viņus pieņemt un, tā kā sakari ar Maskavu ir atjaunoti, paziņo par visu GKČP rīkojumu atcelšanu un sazvērnieku atstādināšanu no amatiem.
20.00 - PSRS Ģenerālprokuratūra ierosina krimināllietu par valsts apvērsuma mēģinājumu, bet pēc divām stundām KPFSR prokurors Valentīns Stepankovs izdod rīkojumu arestēt GKČP biedrus.
22. augusts
Naktī M. Gorbačovs atgriežas Maskavā. Pēcpusdienā sarīkotajā preses konferencē viņam nākas atzīt: «Es esmu atgriezies citā valstī», ironiski piebilstot, ka viņu ar puča sagrāvi nav apsveikuši vien Sadāms Huseins, Muammars Kadāfi un Alfrēds Rubiks. Taču vienlaikus PSRS prezidents uzsver, ka notikušajā nav vainojama PSKP. Pirmo no pučistiem apcietina G. Janajevu, bet virs Baltā nama pirmo reizi tiek uzvilkts Krievijas sarkani balti zilais karogs.
23. augusts
No rīta kļūst zināms par B. Pugo un viņa sievas pašnāvību, dienas gaitā tiek apcietināti vēl vairāki pučisti. M. Gorbačovs ieceļ jaunus aizsardzības un iekšlietu ministrus, kā arī VDK priekšsēdētāju, bet B. Jeļcins, neraugoties uz viņa iebildumiem, paraksta dekrētu par PSKP aizliegšanu.
24. augusts
Lubjankas laukumā demontē Fēliksa Dzeržinska pieminekli, M. Gorbačovs atstāj PSKP CK ģenerālsekretāra amatu, bet Sarkanajā laukumā aptuveni miljons cilvēku pulcējas uz mītiņu, svinot GKČP sakāvi.