Tās puķes, kas tagad pārklāj Poliju, ir sāpju un līdzjūtības puķes. Tās puķes, kas gulst pie Polijas vēstniecībām, ir patiesa, rūgta saviļņojuma puķes. Diemžēl starp līdzjūtības un augstsirdības vārdiem, kas ārpus Polijas gulst ap poļu nelaimi, ir daudz mēslu.
Daudz zemiskuma, augstprātības, pat ļauna prieka. Vēl mirušie nav aprakti, bet šīs mutes metas dalīt vainu un asinis tā, ka paši allaž iznāk nevainīgi. Savukārt gudro un vareno vārdos, pat oficiālos nekrologos, tiešāk vai netiešāk lasāms – kā tad mēs tagad dalīsim Poliju. Tagad mums būs vieglāk to dalīt.
Varbūt tas ir dabiski, ka visu šo traģēdiju personificē Lehs Kačiņskis. Lai arī katrs tās upuris ir ar savu likteni un nav skatāms masā. Droši vien var teikt (ng.ru), ka Polijas prezidents kopš 2005. gada 23. decembra Lehs Kačiņskis kļuva visu poļu prezidents 10. aprīlī. Pie tā ar retiem izņēmumiem, vismaz sēru nedēļā, turas Polijas mediji. To pašu nevar teikt par Krievijas un Eiropas medijiem. Laikam taisnība tiem, kuri ironizē: Polijā akreditētiem žurnālistiem nenācās grūti uzrakstīt mīlīgu nekrologu cilvēkam, kuru tie četrus gadus savu redakciju uzdevumā apsmēja. Kāpēc?
Droši vien Lehs Kačiņskis nebija tik talantīgs kā Valensa vai Havels. Nebija tik tālredzīgs politiķis, tik atzīts, tik patīkams, tik populārs kā šie vai citi. Tomēr piekrītu tiem, kas teic, ka bez Kačiņska Polijai būtu grūtāk sevi apjēgt. Sevišķi, ja Polija ir "šaha galdiņš, uz kura ASV un Krievija sacenšas par ietekmi" (M. Paličs). Kačiņska politika, manuprāt, šā vai tā akcentēja paša šaha galdiņa lomu un ietekmi.
Pirmkārt, viņš bija principiāls un konsekvents. Viens no viņa vadmotīviem bija atmiņas uzturēšana par pāridarījumiem no Vācijas un PSRS puses. Viņš iebilda pret Lisabonas līgumu kā pārlieku liberālu un pastāvīgi tirdīja ES ar Krievijas draudiem. Lika Kondolīzai Raisai gaidīt un šantažēja ES ar pārmēra prasībām. Vārdu sakot – Krievijas ienaidnieks un Eiropas enfant terrible (neciešamais bērns, neērtais cilvēks).
Kačiņskis vedināja ciešāk sadarboties Ukrainu, Lietuvu, Gruziju... lai uzturētu stipras šā reģiona vēsturiski daudz cietušo, dalīto un pārdalīto valstu intereses. Viņš lūdza čehiem piedošanu par Tešinu. Viņš bija Tbilisi, kad pilsētas pievārtē atradās Krievijas tanki, NATO nereaģēja un Sarkozī turēja ES neitralitāti. Viņš divreiz aizliedza praidu Varšavā, par ko tika sūdzēts Strasbūras tiesā. Nāvessoda piekritējs. Viņa politiku sauca par "konservatīvu eksperimentu".
Droši vien "kārtīgs" Eiropas politiķis, grasīdamies Krievijā prasīt Katiņas upuru nevainības apliecinājumu un informāciju, "lai meli par Katiņu pazustu no sabiedriskās telpas", vispirms būtu teicis, ka tas jādara "mūsu kopīgo vērtību vārdā, kurām jāveido uzticības pamats starp kaimiņvalstīm visā Eiropā". Kačiņskis 10. aprīlī to grasījās likt otrā vietā, bet, pirmkārt, teikt, ka "mēs prasām šo rīcību" upuru piemiņas un viņu ģimeņu ciešanu dēļ.
Vai varbūt Eiropas acīs pārāk konservatīvais, "vēsturē iestrēgušais utopists", Krievijas acīs "atpakaļ ejošais" Kačiņskis ar savu vēstures politizāciju sekmēja Polijas pagrimumu? Polijas stāvoklis par to neliecina. Pērnā gada sākumā Polija bija vienīgā ES valsts, kura uzrādīja IKP pieaugumu (0,8%). Ekonomikas ministrs Valdemārs Pavļaks teica, ka tam par iemeslu zlota kursa pazeminājums, kas nodrošinājis Polijas preču konkurētspēju iekšējā un ārējā tirgū. "Svarīgi, lai cilvēkiem būtu nauda un viņi spētu pirkt preces," teica šis polis. Polijai izdevās izvairīties no katastrofāla krituma krīzē, pateicoties tās zemākai atkarībai no eirozonas importa un eksporta tirgus. Pateicoties saprātīgi diversificētai ekonomikai, kurā lielais un mazais bizness nav antagonisti. Arī pateicoties tam, ka Polijas centrālā banka pirmajā vietā turēja valsts, nevis ārvalstu (banku) kapitāla intereses. Šogad Polija plāno 2% IKP pieaugumu, kas būtu viens no augstākajiem ES.
Manuprāt, Lehs Kačiņskis savos uzskatos pastāvēja uz nacionālu valsti. Varbūt uz ceturto Rzech Pospolita. Nez vai uz "maršala Pilsudska Poliju", kā tiek apgalvots. Varbūt viņš, īstenodams savu "morālās atjaunotnes" ideju, lietoja vai grasījās lietot neadekvātus "tīrīšanas" paņēmienus (kadru revīzija, lustrācija...), kas šķēla poļu sabiedrību un radīja nesaskaņas pat ar bijušajiem Solidaritātes līdzbiedriem. Protams, nav labi, ja prezidents un premjerministrs ir politiski antipodi. Taču Kačiņskis daudz ko atgādināja Krievijai, Vācijai, Eiropai un, domājams, arī pašai Polijai. Nacionālas valsts stāju, vērtību un saknes. Ne velti kāds rakstīja, ka aizgājis "pēdējais īstais patriots". Tam negribas ticēt.
Bet polim Ježijam Lecam ir paruna – ja tev klapes uz acīm, tad atceries, ka komplektā vēl nāk pātaga un apauši. Varbūt šis sakāmais kaut kādā mērā attiecas arī uz Lehu Kačiņski. Bet daudz lielākā mērā tas attiecas uz viņa un 10. aprīļa traģēdijas apcerētājiem. Turklāt jāatceras, ka XX gadsimta Polijas martirologs ir viens no garākajiem. Cepures nost!