ZINĀTNE: Svētā Nikolaja pīšļu noslēpums joprojām neatrisināts

SVĒTAIS NIKOLAJS. Miras bīskapu Nikolaju par svēto atzīst gan rietumu, gan austrumu kristīgās baznīcas, taču lielai daļai katoļu un protestantu viņš asociējas ar labdari, bet pareizticīgajiem – ar cilvēku, kurš spējis paveikt brīnumus © AFP

Ziemassvētki daudziem asociējas ar dāvanu pasniegšanu un saņemšanu. Saskaņā ar visplašāk izplatīto hipotēzi dāvanu dalītāja Ziemassvētku vecīša (Salatēta, Santa Klausa – kā jums labāk tīk) prototips bijis mūsu ēras IV gadsimtā dzīvojušais Miras pilsētas bīskaps Nikolajs, kuru kristīgā baznīca vēlāk iecēla svētā kārtā. Mēneša sākumā pasaules medijus aplidoja ziņa, ka «Svētā Nikolaja pīšļi izrādījušies autentiski». Tomēr šāds traktējums nav korekts, jo vienīgais, ko noskaidrojuši Oksfordas universitātes pētnieki – viņu pētītais kaula fragments patiešām piederējis cilvēkam, kurš dzīvojis ap IV gadsimtu.

Taču uz jautājumu, vai tās patiešām ir Svētā Nikolaja mirstīgās atliekas, atbildes nav. Pirmkārt, diezgan tumša ir analizētā kaula fragmenta izcelsme, jo nav skaidrs, kā no Bari un Venēcijas baznīcām, kur, kā tiek uzskatīts, glabājas vairākums Svētā Nikolaja pīšļu, tas nokļuvis līdz kādai ASV baznīcai. Bet otrkārt - turku arheologi apgalvo, ka Demres pilsētā (tā mūsdienās sauc Miru) zem baznīcas atrodas neskarts Svētā Nikolaja apbedījums, tātad XI gadsimta nogalē uz Itāliju aizvesti kāda cita cilvēka pīšļi.

Nikolajs Brīnumdaris

Vēsturnieki uzskata, ka Svētais Nikolajs jeb Miras Nikolajs bija grieķis un pasaulē nāca 270. gadā Mazāzijas (tagad Turcijas) pilsētā Patarā. Agrā jaunībā epidēmijā nomirušie vecāki viņam bija atstājuši lielu mantojumu, daļu no kura Nikolajs, kuru uzaudzināja tēvocis - Pataras bīskaps -, tērējis labdarībai, turklāt to darījis anonīmi. Leģendas vēsta, ka viņš apstaigājis pilsētas rajonus, kuros dzīvoja nabadzīgi ļaudis, pie mājokļu durvīm atstātajos apavos liekot monētas. Nikolajs esot palīdzējis arī kādam nabadzīgam vīram, kurš neesot varējis izprecināt savas trīs meitas, jo nav spējis nodrošināt viņām pūru. Tajos laikos tas gandrīz neizbēgami nozīmējis meiteņu iesaistīšanos prostitūcijā, taču, pateicoties Nikolajam, tas nav noticis, jo viņš sagādājis pūra naudu. Saskaņā ar vienu no leģendas versijām ar zelta monētām pildītos maisiņus anonīmais labdaris nabadzīgā vīra mājoklī iemetis pa skursteni.

UPI norāda, ka tieši šīs leģendas, visticamāk, ir pamatā Ziemassvētku apdāvināšanās tradīcijām, kas aizsākušās Nīderlandē XVI gadsimtā. Arī mūsdienās daudzu nīderlandiešu un vācu protestantu bērni dāvanas saņem nevis Ziemassvētku vakarā vai rītā, bet gan 6. decembrī, kad rietumu kristieši piemin Svēto Nikolaju, kurš mira 343. gada 6. decembrī. Turklāt bieži vien dāvaniņas var uziet pie pavarda novietotos apavos vai zeķēs - it kā kāds tās būtu iemetis pa skursteni.

Pareizticīgie Svēto Nikolaju godina 19. decembrī (tātad šodien), taču austrumu kristiešu baznīcas tradīcijās viņš vairāk ir nevis dāvanu nesējs un labdaris, bet gan moceklis un brīnumdaris. Romas imperators Diokletiāns bija izvērtis kristiešu vajāšanu, un arī Miras Nikolajam kādu laiku nācās pavadīt ieslodzījumā, taču no savas ticības viņš neatteicās. Kopš 306. gada bīskapam gan vairs nebija pamata baidīties par to, ka viņš ir kristietis, jo pie varas nākušais imperators Konstantīns pats pieņēma kristietību, veicināja šīs reliģijas izplatīšanos un 325. gadā Nikejā sasauca kristīgo bīskapu padomi, kurā viens no delegātiem bija Miras Nikolajs.

Ar šā svētā vārdu saistās virkne viņa paveiktu brīnumu. Leģendas vēsta, ka Nikolajs spējis atdzīvināt mirušos. Reiz viņam izdevies ar lūgšanām atgriezt dzīvību jūrniekam, kurš vētras laikā no kuģa masta bija nokritis uz klāja un nosities (mūsdienās Svēto Nikolaju uzskata par jūrnieku aizbildni), bet citreiz atdzīvinājis trīs zēnus, kurus kāds viesnīcnieks bija nogalinājis, ķermeņus sadalījis un ielicis mucās, lai varētu pārdot sālītu gaļu. Nikolaja priekšā pašas no sevis nakts laikā atvērušās slēgtas Jeruzalemes baznīcas durvis, bet reiz viņam izdevies pārliecināt jūrniekus izkraut daļu no imperatoram paredzētās kviešu kravas Miras ostā, jo Mazāzijā tolaik plosījies bads. Leģenda vēsta, ka graudu pieticis ne tikai tam, lai divus gadus visi pilsētnieki būtu paēduši, bet arī sējai, taču galvenais brīnums bijis tas, ka, neraugoties uz lielas daļas kviešu izkraušanu Mirā, imperatoram nogādātā krava svērusi tieši tik, cik tai bija jāsver saskaņā ar pavadrakstiem. Britu vēsturnieks Ādams Inglišs, kurš 2012. gadā publicēja grāmatu par Svētā Nikolaja dzīvi, sarunā ar National Geographic norādījis, ka dažas no šīm leģendām klīdušas vēl Miras bīskapa dzīves laikā vai īsi pēc viņa nāves, tomēr vairākums sacerētas vien ap XI gadsimta nogali.

Izkliedētie pīšļi

Tas, ka leģendas Eiropā izplatījās tieši tolaik, nav nejaušība. XI gadsimtā musulmaņi iekaroja lielu daļu kādreizējās Romas impērijas teritorijas, arī Mazāziju. Pret kristiešu relikvijām viņi attiecās bez īpašas cieņas, un tiek uzskatīts, ka 1087. gadā itāliešu tirgotāji Svētā Nikolaja pīšļus pārveduši uz Bari pilsētu. Vašingtonas Amerikas Katoļu universitātes profesors Maikls Vitzaks sarunā ar National Geographic norādījis, ka Krusta karu laikos kristieši centušies Eiropā nogādāt pēc iespējas vairāk svēto relikviju, lai tās pasargātu no musulmaņiem. Baznīcām relikviju fragmenti nozīmēja iespēju piesaistīt svētceļniekus, un tolaik izplatītā prakse bija, ka viena un tā paša svētā pīšļi nonāk vairākās baznīcās. Newsweek raksta, ka lielākā daļa Svētā Nikolaja pīšļu pašlaik atrodas divās baznīcās Itālijā, kas nosauktas Miras bīskapa vārdā - Bari pilsētā tā ir Basilica di San Nicola, bet Venēcijā - San Nicolo al Lido.

Taču baznīcas ļoti nelabprāt piekrīt to rīcībā esošo relikviju zinātniskajai izpētei, parasti aizbildinoties ar nevēlēšanos zaimot svētos, aizskart ticīgo jūtas vai, labākajā gadījumā, bažām par to, ka zinātnieki varētu sabojāt relikvijas. Oksfordas universitātes pētnieks Toms Higems intervijā UPI gan devis mājienu, ka patiesais baznīcu piesardzības iemesls ir cits - nereti atklājas, ka pīšļi vai citi artefakti (piemēram, neskaitāmie Jēzus Kristus krusta fragmenti vai naglas, kas tikušas izmantotas viņa krustā sišanai) nebūt neatbilst attiecīgajam laikmetam un ir krietni jaunāki, nekā pieņemts uzskatīt. Baznīcai šāds atklājums nozīmē fiasko, jo vairākumu svētceļnieku tomēr interesē tikai autentiskas relikvijas.

Nezināmas izcelsmes kauls

Iegurņa kaula fragments, ko T. Higema vadītā zinātnieku grupa, izmantojot radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi, atzinusi par aptuveni 1700 gadu vecu, nav nācis nedz no Bari, nedz Venēcijas baznīcu krājumiem. To analīzei piedāvājis ASV Ilinoisas štata Mortongrovas baznīctēvs Deniss O’Nīls, kurš jau gadiem ilgi nodarbojas ar dažādu svēto relikviju vākšanu. Taču, kā norāda interneta ziņu vietne LiveScience.com, vienīgie argumenti, kas varētu liecināt, ka tas patiešām ir Svētā Nikolaja pīšļu fragments, ir datējums un fakts, ka vismaz Bari baznīcā attiecīgā kaula fragmenta neesot.

Tā izcelsme ir miglā tīta. D. O’Nīls intervijā LiveScience.com nosaucis kolekcionāru, no kura iegādājies relikviju, un žurnālisti noskaidrojuši, ka šis cilvēks pēdējo gadu laikā izmantojis interneta platformu eBay, lai iepirktu un tālāk pārdotu tūkstošiem dažādu svēto relikviju - arī Svētā Pētera, Svētā Jāzepa, Svētā Asīzes Franciska, Svētā Jāņa Kristītāja un Žannas d’Arkas pīšļu fragmentus. Kaulu, kas pasludināts par daļu no Svētā Nikolaja pīšļiem, viņš esot iegādājies no Svētās Klāras ordeņa (Ordo sanctae Clarae) mūķenēm Lionā, taču ordeņa vadība nav apstiprinājusi pārdošanas faktu vai kaut to, ka kādā no tā klosteriem patiešām glabājusies daļa Svētā Nikolaja pīšļu.

Oksfordas universitātes zinātnieki paziņojuši, ka beidzot cer sagaidīt Bari vai Venēcijas baznīcu pretimnākšanu, lai veiktu DNS analīzes un noskaidrotu vismaz to, vai šajās baznīcās esošie kaulu fragmenti un nesen analizētais patiešām piederējuši vienam un tam pašam cilvēkam. Taču, kā sarunā ar International Business Times uzsvēris T. Higems, tas nebūt neapliecināšot, ka pīšļi patiešām ir Svētā Nikolaja mirstīgās atliekas. «Mēs nevaram pierādīt, ka tā patiešām ir, toties spēsim pierādīt pretējo, ja tā nebūs,» viņš skaidrojis.

Uz to, ka Itālijā XI gadsimta nogalē nonākuši nepareizie pīšļi, oktobrī norādījis Turcijas Antaljas provinces Pieminekļu aizsardzības pārvaldes vadītājs Semils Karabairams. Viņš paziņojis, ka turku arheologi noskaidrojuši - zem Svētā Nikolaja baznīcas Demrē atrodas apbedījums, kas, spriežot pēc visa, ir neskarts. S. Karabairams atgādinājis, ka Svētais Nikolajs tika apbedīts senās Miras baznīcas pagrabā, vēlāk šī baznīca sabrukusi, un uz tās pamatiem uzcelts jauns dievnams. Turcijas amatpersona ir pārliecināta, ka Svētā Nikolaja pīšļi palikuši neskarti, un ir gatavs to pierādīt - pašlaik tiek kārtotas nepieciešamās atļaujas, lai nākamā gada sākumā būtu iespējams izjaukt baznīcas mozaīkas grīdu un uzsākt izrakumus. Ļoti iespējams, ka to rezultāti viesīs kādu skaidrību par Svētā Nikolaja mirstīgo atlieku likteni.