Parīzes Dievmātes katedrāle vairāk nekā 850 gadu garumā bijusi ne tikai pilsētas, bet arī katoliskās Francijas nozīmīgs simbols. Kā sacījis Francijas prezidents Emanuels Makrons: «Katedrāle ir mūsu vēsture, mūsu literatūra un mūsu iztēle. Vieta, kas pārdzīvojusi epidēmijas, karus, atbrīvošanu un allaž atradusies mūsu dzīves epicentrā.» Kopš senseniem laikiem laukums, kas atrodas katedrāles priekšā, ir Parīzes nulles kilometrs, no kā tiek mērīti attālumi līdz citām apdzīvotajām vietām.
Gotiskās celtnes būvniecība ilga gandrīz divus gadsimtus, to centās nopostīt gan hugenoti, gan franču revolucionāri, tomēr ēka allaž tika atjaunota un brīnumainā kārtā gandrīz necieta abos pasaules karos, kas plosījās pagājušajā gadsimtā.
Būvēta divsimt gadu
Vēsturnieki noskaidrojuši, ka katedrāles celtniecība Sitē salā sākusies 1163. gadā, kad Francijā valdīja karalis Luijs VII. Interneta ziņu vietne LiveScience.com gan norāda, ka šīs ēkas celtniecība bijusi nevis paša monarha, bet gan 1160. gadā par Parīzes bīskapu kļuvušā Morisa de Salī iniciatīva. Jaunā katedrāle būvēta vietā, kur kādreiz atradās Svētā Stefana (franči viņu dēvē par Svēto Etjēnu) baznīca, kas tika nojaukta, un katedrāles celtniecība nozīmējusi visu tobrīd strauji augošās Parīzes centrālās daļas pārplānošanu. Iespaidīgās celtnes mūri būvēti, izmantojot smilšakmeni, bet varenās jumta siju konstrukcijas (nu jau diemžēl sadegušās) bija izgatavotas no ozolkoka. Celtniecība, kā jau tajos laikos pieņemts, notikusi lēni un apdomīgi, un tikai 1345. gadā parīziešiem un pilsētas viesiem bijusi iespēja skatīt Parīzes Dievmātes katedrāli visā tās godībā.
Tiesa, ne visi katedrāles elementi neskarti saglabājušies kopš tik seniem laikiem. Pirmdien notikušā ugunsgrēka aculieciniekus īpaši šokēja 93 metrus augstās torņa smailes sagrūšana. BBC atgādina, ka šāda smaile patiešām tika uzbūvēta vēl XII gadsimtā - tātad pirms taisnstūra formas zvanu torņiem, kurus ugunsdzēsējiem izdevās nosargāt (to celtniecība pabeigta ap 1250. gadu). Taču XVIII gadsimta nogalē smaile bija sabrukusi un vēlāk, uzsākot atjaunošanas darbus pēc arhitekta Ežena Emanuela Violē le Dika projekta, tika uzbūvēta no jauna - šī celtniecība noslēdzās 1860. gadā. Torņa būvē tika izmantots lielākoties koks un svins, kas arī izskaidro, kādēļ uguns tik strauji apņēma šo konstrukciju.
Pagrimums un atdzimšana
XVI gadsimtā Francijā uzliesmoja reliģiskie kari starp protestantiem (hugenotiem) un katoļiem, un šis konflikts negāja secen arī Parīzes Dievmātes katedrālei, ko vairākas reizes izlaupīja hugenotu marodieri. Taču īstens pagrimums sākās nākamajā gadsimtā, karaļa Luija XIV (viņš arī Karalis Saule) valdīšanas gados. Šo monarhu vairāk par kulta celtnēm interesēja paša galma greznība un ārišķības, raksta National Geographic. Luija XIV laikā tika nojauktas pie galvenās ieejas esošās statujas, kas pildīja arī kolonnu funkcijas, lai katedrāles teritorijā varētu iebraukt ar karietēm. Savukārt unikālās XIII gadsimta vitrāžas (tā daļa, kas nebija sakusušas iepriekšējos ugunsgrēkos) aizstātas ar parastiem stikla logiem. Kur tās galu galā palika, tā arī nav izdevies noskaidrot, bet vitrāžas, ko mūsdienās apbrīno daudzie tūristi, ir izgatavotas restaurācijas laikā XIX gadsimta vidū.
1789. gadā sākās Franču revolūcija, kuras dalībniekiem pret reliģiju bija vēl mazāk pietātes nekā Luijam XIV. Viņi neaprobežojās vien ar vērtslietu izlaupīšanu no katedrāles. AP raksta, ka revolucionāri demontējuši XIII gadsimtā izgatavotās Jūdejas ķēniņu statujas (vienu no neatņemamiem gotiskās mākslas elementiem), kļūdaini noturot tās par pieminekļiem Francijas monarhiem. Dažas statujas noslīcinātas Sēnā, bet citas izvestas uz Parīzes priekšpilsētām, kur tām izpildīts simbolisks nāvessods, nocērtot galvas. 1977. gadā izrakumu laikā arheologi uzgāja 21 statujas galvu, kas tagad apskatāmas Francijas Nacionālajā viduslaiku muzejā. Ideoloģiskā kara pret baznīcu ietvaros revolucionāri rekvizēja katedrāli, pārdēvēja to par «Saprāta dievietes templi», bet vēlāk pārveidoja par vīna noliktavu, raksta LiveScience.com. Tiesa, pārmest, ka tieši viņi sagrāvuši katedrāles smaili, neesot pamata - tā sabrukusi laika zoba skarta.
Saskaņā ar 1801. gadā noslēgto līgumu katedrāle tika atdota Romas katoļu baznīcai. Lai gan pēc trim gadiem tajā savu kronēšanas ceremoniju sarīkoja imperators Napoleons Bonaparts (1810. gadā viņš šajā katedrālē arī laulājās), par kādreizējo greznību vairs nebija ne runas - XIX gadsimta sākumā katedrāle lēnām gruva. Tās renesanse lielā mērā saistīta ar Viktora Igo romānu Parīzes Dievmātes katedrāle, kas pirmo reizi tika publicēts 1831. gadā. Tieši pēc tam franču sabiedrība sāka apzināties, ka šo arhitektūras un vēstures pieminekli nepieciešams saglabāt, un 1844. gadā tika apstiprināts E. E. Violē le Dika izstrādātais restaurācijas projekts, pēc kā katedrāle faktiski atdzima no jauna.
Relikvijas esot izglābtas
«Gadu simtiem ilgi Parīzes Dievmātes katedrāles zvanu skaņas iezīmējušas gan priecīgus, gan ne tik jaukus notikumus,» sarunā ar franču televīzijas kanālu BFMTV sacījusi vēsturniece Kamilla Paskāla. Tiesa, arī šie zvani, kuru kopā ir desmit (lielākais, ko sauc par Emanuelu, sver 23 tonnas), ir vien pakaļdarinājumi - katedrāles oriģinālos zvanus revolucionāri savulaik pārkausēja lielgabalu lodēs. Taču paši 68 metrus augstie zvanu torņi, kurus izdevies izglābt, pat neraugoties uz to, ka vienu no tiem liesmas bija pārņēmušas gandrīz pilnībā, gan ir vairāk nekā 850 gadu senas vēstures liecinieki. Pagājušonedēļ restaurēšanai nogādātas 16 no statujām, kas atradās uz ēkas jumta, un tās, protams, saglabājušās neskartas, taču pagaidām joprojām nav skaidrs, kas noticis ar pārējām skulptūrām, tajā skaitā stilizētajām notekcaurulēm, kas pēc izskata atgādina fantastiskus dzīvniekus - himēras.
AP uzsver, ka katedrāle bijusi ne tikai slavens arhitektūras piemineklis, bet arī funkcionējošs dievnams, kurā ik gadu notikuši aptuveni 2000 dievkalpojumu. Tajā glabājās vairākas kristiešiem ļoti nozīmīgas relikvijas - ērkšķu kronis, kas bijis galvā Jēzum Kristum, kad viņu veda uz nāvessoda izpildi, fragmenti no krusta, kurā viņš tika sists, un naglas, kas izmantotas šajā procesā. 1239. gadā šīs relikvijas no Konstantinopoles atveda karalis Luijs IX jeb Svētais Luijs, raksta AP. Sākotnēji tās tika glabātas īpaši uzbūvētā kapelā, bet vēlāk pārvietotas uz katedrāli. Parīzes mēre Anna Idalgo vakar paziņojusi, ka relikvijas izdevies izglābt, taču to pašu diemžēl nevar sacīt par visiem citiem mākslas darbiem, kas atradās katedrālē - piemēram, sānu ejās izkārtās lielās gleznas uguns ir aprijusi, nopietni bojātas arī sienu freskas un vitrāžas. Informācija par to, cik lieli postījumi nodarīti katedrāles iekšienē, vakar joprojām bija pretrunīga un nepilnīga. Tās altāris, spriežot pēc visa, palicis neskarts, taču nav zināms, kas noticis ar ērģelēm, kas tika pilnībā atjaunotas pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados.