20 gadu laikā kopš atkalapvienošanās Vācijas austrumu daļa ir strauji attīstījusies, tomēr joprojām tā atpaliek no rietumu daļas. Atšķirība, kas starp abām Vācijām bija apvienošanās laikā, pamazām izzūd, tomēr vismaz daļa vāciešu uzskata, ka vecais dalījums austrumu un rietumu Vācijā nekur nav pazudis.
Eiforija, kas Vāciju pārņēma pēc apvienošanās, pagaisa, kad kļuva redzama milzīgā ekonomiskā aiza, kas šķir abas valsts daļas. Lai arī atšķirības mazinās, cilvēki joprojām plūst prom no Austrumvācijas, lai meklētu labāku dzīvi Rietumvācijā. Aizbraucot cilvēkiem, mazinās arī finanšu aprite, un attīstības vietā Austrumvācijas reģionos ienāk pamestība.
Pēdējo 20 gadu laikā Vācijas austrumu daļu ir pametuši vairāk nekā divi miljoni cilvēku, un daudziem uzņēmumiem, kas darbojas Austrumvācijā, ir grūtības atrast darbiniekus. Tanī pašā laikā bezdarba līmenis Austrumvācijā ir 11,5 procenti, kas ir apmēram divas reizes vairāk nekā Rietumvācijā. Šo atšķirību nav izdevies novērst miljardiem eiro, kas ieplūdināti Austrumvācijā, un dažādām programmām, kas veicinājušas rūpnīcu un infrastruktūras būvēšanu bijušajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā.
Brandenburgas pavalsts premjerministrs Matiass Placeks apvienošanu ir salīdzinājis ar 1939. gadā notikušo Austrijas pievienošanu Vācijai. Viņš nebūt nav no tiem, kuri vēlas atpakaļ Austrumvāciju, – M. Placeks bija viens no cilvēkiem, kuri pirms 20 gadiem Austrumvācijā rīkoja protesta akcijas pret Berlīnes mūri. Tomēr, viņaprāt, apvienošanai vajadzēja notikt citādi, nevis pēc tā laika principa: "Labais nāk no Rietumiem, sliktais – no Austrumiem." Tā vietā, lai paturētu vērtīgo, ideoloģisku iemeslu dēļ nevajadzīgi daudz kas Austrumvācijā noārdīts, tādējādi turienes iemītniekiem liekot justies kā izstumtajiem.
"80 procentiem austrumvāciešu nācās apgūt jaunu darbu, un puse ģimeņu pārdzīvoja bezdarbu. Tātad ne viss notikušais ir svinību vērts," saka M. Placeks. Viņaprāt, nepietiek ar to, ka rietumnieki Austrumvācijā ir ieguldījuši daudz naudas. "Attieksme no rietumiem bija šāda: "Klausieties bērni, mēs jūs pieņemsim, mēs par visu samaksāsim, bet jūs atsakieties no savām prasībām,"" stāsta politiķis par apvienošanas laika anšlusa attieksmi.
Arī daudzi citi vācieši neuzskata, ka apvienošanās gadadiena ir svinību vērts notikums. "Mēs īsti neesam vienoti," BBC sacīja berlīnietis Kajs Dītrihs. "Joprojām pastāv Rietumi un Austrumi – algās, politikā un arī mūsu galvās. Diemžēl nekas daudz nav mainījies, ja neskaita to, ka vairs nav sienas." Bijušais laikraksta Die Welt komentētājs Karls fon Hohentāls savukārt domā, ka Vācijas apvienošanās ir kā laulība: "Kad viss sākas, jūs esat ļoti iemīlējušies. Lai arī jums ir bail un nav nekādas drošības par nākotni, jūs tomēr apprecaties. Bet ar laiku parādās skarbā realitāte."
Tomēr, kopumā ņemot, Vācijas apvienošana ir veiksmes stāsts. To novērtē arī Dienvidkoreja, kas cer reiz apvienoties ar Ziemeļkoreju. Seula ar Berlīni ir vienojušās izveidot ekspertu grupu, lai izstrādātu apvienošanās modeli, ko īstenot Korejas pussalā, vēsta laikraksts New York Times. Par apvienošanās veiksmi liecina arī Vācijas plaukstošā ekonomika, kas ir lielākā Eiropas Savienībā. Arī Vācijas izdevumā Super Illu publicētā pētījuma rezultāti rāda, ka plaisa aizvien samazinās. Austrumvācijā laikposmā no 1991. līdz 2009. gadam iekšzemes kopprodukts ir dubultojies, bet Rietumvācijā tanī pašā laikā izaugsme ir bijusi vien 12 procenti. 1991. gadā Austrumvācijas mājsaimniecību ienākumu līmenis bija tikai 35 procenti no Rietumvācijas līmeņa, bet 2009. gadā tas bija jau sasniedzis 53 procentus. Uzlabojas arī dzīveslīmenis. Pēc Berlīnes mūra krišanas uz 100 tūkstošiem cilvēku Austrumvācijā bija 246 ārsti, bet tagad to ir 348, kas ir pavisam tuvu šim rādītājam Rietumvācijā. Dažos aspektos austrumvācieši rietumniekus ir pat apsteiguši: 2007. gadā automašīna piederēja 57 procentiem austrumu daļas iedzīvotāju, bet rietumu daļā tādu cilvēku bija tikai 51 procents.
Ir vēl kāds iemesls, kāpēc 3. oktobris nav nekāda lielā svinību diena: par īsto apvienošanās dienu nereti tiek uzskatīts 1989. gada 9. novembris, kad krita Berlīnes mūris, cilvēki paši ar laužņiem to jauca nost, austrumvācieši metās otrā pusē svešu cilvēku skaujās, un cilvēki pie Brandenburgas vārtiem dzēra šampanieti. Pagājušajā gadā, kad bija mūra krišanas 20. gadadiena, Berlīnē ieradās vairāki desmiti pasaules valstu līderu, bet kā raksta BusinessWeek, vakar pat kanclere Angela Merkele bija darīšanās ārpus galvaspilsētas.