Krievijas naftas cena tikpat maza kā panākumi karā ar Ukrainu
Krievija šodien spiesta pārdot savu jēlnaftu lētāk, nekā pārdeva kara pirmajā dienā 24. februārī. Krievijas naftas cena skaitliski izsaka Krievijas zaudējumus karā ar Ukrainu.
No Krievijas uzbrukuma Ukrainai labumu jau gūst citi daudzos veidos un nozīmēs. Tajā skaitā Krievijas izraisītais jēlnaftas cenu pieaugums neattiecas uz pašu Krieviju. Tā savu naftu ar preču zīmi “Urals” spiesta pārdot lētāk, nekā pārdeva sava uzbrukuma dienā 24. februārī. Tajā dienā, kad karš vēl nepaspēja atstāt ietekmi uz naftas cenām pasaulē, “Urals” cena bijusi 92,38 ASV dolāri par barelu (nepilniem 159 litriem). Toties 6. aprīlī cena bijusi 74,22 dolāri par barelu. Tajā pašā laika periodā Eiropā tirgotās Tuvo Austrumu naftas “Brent” cena pieaugusi no 98,89 dolāriem līdz 106,95 dolāriem par barelu.
Izcelsme cenu atšķirībai starp “Brent” un “Urals” jēlnaftu ir tīri tehniska. Krievijas piegādātajā naftā vairāk sēra piemaisījumu, kuru klātesamība mazliet sadārdzina naftas pārstrādi degvielās u.c. produktos. Šo tehnisko atšķirību atspoguļo, piemēram, cenas 2021. gada 31. decembrī: 76,99 dolāri par “Brent”un 74,98 dolāri par “Urals”. Tajā brīdī visiem skaidrā prātā esošiem cilvēkiem vēl šķita, ka Krievijas kareivīgie paziņojumi un nesaprotamās prasības ne tikai Ukrainai, bet arī ASV un tās faktiski vadītajam NATO blokam, visticamāk, kalpo Krievijā valdoša politiskā režīma popularitātes celšanai pašā Krievijā. Tālākajā laika ritējumā jau šajā gadā radās aizvien vairāk šaubu, vai viss tik tiešām ir tik vienkārši un vai tiešām beigsies ne ar ko. Uz šādām šaubām un tālāk uz satraukuma naftas spekulantiem izdevās iekustināt cenu celšanos un pie tā paša paplašināt atšķirību starp “Brent” un “Urals” cenām. Palūkojoties ciešāk uz jau izmantotajiem piemēriem, atklājas šīs atšķirības pieaugums no 2,01 dolāra pa barelu pagājuša gada pēdējā dienā līdz 6,51 dolāram par barelu tagadējā kara pirmajā dienā. Tas nav daudz, salīdzinot ar tagadējiem 106,95-74,22=32,73 dolāriem, bet tas izskatījās un arī bija daudz pirmskara apstākļos.
Līdz kara sākšanai vēl darbojās piebilde, ka ar saviem paziņojumiem Krievijas valdība ceļ ne vien prestižu iekšzemē, bet arī ieņēmumus ārzemēs. Tātad Krievija nopelnīja uz naftas cenu celšanās rēķina. Naftas spekulantiem bija pamats apgalvot, ka Krievijas tā brīža rīcība apdraud naftas piegāžu stabilitāti. Citiem vārdiem sakot, draudot naftas iztrūkums, kura dēļ naftas cenām jāceļas.
Tagad spekulantiem izrādījusies taisnība, taču tas nenozīmē garantētu, viennozīmīgu un bezgalīgu naftas cenu pieaugumu. Liels karš gan tiešā nozīmē ar ieročiem, gan ar sankcijām ierobežo saimniecisko darbību, kas sinonīms naftas un citu energoresursu patēriņam. Tajā skaitā arī cenu pieaugums ierobežo produktu patēriņu - tātad ierobežo pats sevi. “Brent” cenas 8. martā tika līdz 124,07 dolāriem par barelu un tūlīt pat aizgāja strauji uz leju; tikpat strauji tās pacēlās 25. martā līdz 123,60 dolāriem un tagad atkal strauji iet uz leju.
Kopš aprīļa sākuma šo lejupeju pastiprina un nostiprina ASV lēmums sešus mēnešus pārdot vienu miljonu barelu naftas dienā no savām stratēģiskajām rezervēm. Šāds ASV prezidenta Džozefa Baidena lēmums pieskaņots turienes parlamenta pārvēlēšanas grafikam. Proti, ar naftas cenu pazemināšanu jāsasniedz mērenas autodegvielas cenas, ar kādām domāts pielabināt vēlētājus, lai viņi šoruden balsotu par prezidenta partijas deputātu kandidātiem.
“Brent” cena 6. aprīlī bija par 11 dolāriem jeb 10% augstāka nekā 24. februārī, taču Krievijai tikpat grūti tikt pie naftas tirgoņu svētku galda, cik grūti izlauzties caur Ukrainas armijas aizsardzības līnijām Donbasā, kur Krievija sakoncentrējusi uzbrukumam visus atlikušos spēkus. Tagad “Urals” cenas ir par gandrīz 18 dolāriem jeb 19% zemākas, nekā bija kara sākumā. Šāds cenas pazeminājums ir pārdevēju izmisuma solis, lai viņu preci vispār kāds pirktu.
Amerikāņiem pirkt Krievijas naftu aizliegts kopš 8. marta. Krievija uz to tajā pašā dienā atbildēja ar savas valdības vicepremjera Aleksandra Novaka muti, ka naftas cena pasaulē sasniegšot 300 dolārus par barelu un Krievija to pārdos “alternatīvos tirgos”. Nekas tāds īstenībā nav noticis un nenotiks.
Krievija tik tiešām ir atradusi divus “alternatīvos tirgus”, taču ne iespēju šajos tirgos nopelnīt.
Indija martā pamanījās Krievijas naftas importu septiņkāršot, pērkot naftu par tādu cenu, kas tuva naftas ieguves pašizmaksai Krievijas apstākļos (mūžīgajā sasalumā) un tāpat arī papildu izdevumiem par transportu. Klīst baumas, ka Indijas nopirktā nafta netiekot vesta uz Indiju, bet pavizināta pa okeāniem un izkrauta Rietumeiropā, ja izdodas atrast ostu, kur naftas izsūknēšanu no tankkuģa nenobloķē par Krievijas kara noziegumiem Ukrainā satracinātie ostas darbinieki un plašāka sabiedrība. ASV uz to skatās caur pirkstiem un iztiek ar brīdinājumiem Indijai neaiziet pārāk tālu šādās mahinācijās, jo Indija ir svarīga ASV kā locekle koalīcijā pret Ķīnu. Arī Ķīna saņem Krievijas naftu, bet Krievija nesaņem par to reālu naudu. Naftas cena šajos darījumos kalpo par norēķinu vienību, lai dzēstu Krievijas uzņēmumu “Rosņefķ” un “Transņefķ” parādus ķīniešiem.
Ar tādiem paņēmieniem Krievijai šogad izdevies pārdot tik maz naftas, ka Krievijas valsts iestādes atturējušās publicēt statistisku par naftas tirdzniecību šā gada 1. ceturksnī. Tas kaut netieši liecina, cik šie dati šogad bēdīgi, jo iepriekšējos gados tie tika sniegti.
Varbūt nemaz nevajag pārcenties ar Krievijas naftas eksporta bloķēšanu, kura konsekvence ir naftas urbumu slēgšana. Pēc tam atjaunot ieguvi no šiem urbumiem parasti vairs nav iespējams. Ja pazemē vēl palicis tāds naftas daudzums, lai būtu vērts to iegūt, tad tas jādara ar jaunu urbumu, kura izmaksas Sibīrijā milzīgas. Varbūt pasaulei izdevīgāk nomanīt nevis veco urbumu pret jaunu urbumu, bet Vladimira Putina valdību pret jaunu valdību, kas piegādās pasaulei naftu tāpēc, lai norēķinātos ar Krievijas noziegumiem Ukrainā un apmaksātu citus Krievijas parādus.