Ieslodzītajam Andrejam Tatarčenko apzināti neiedeva ziepes un tualetes papīru, pirms viņu ievietoja kamerā kopā ar Navaļniju, lai kolonijā radītu nepanesamus apstākļus opozīcijas politiķim, raksta “BBC”.
Vladimiras soda kolonija regulāri sūtīja Alekseju Navaļniju uz soda izolatoru par tādiem "grēkiem" kā atteikšanās mazgāt žogu - tas bija viens no veidiem, kā izdarīt spiedienu uz politiķi. Līdz savai nāvei viņš 27 reizes atradās soda kamerā.
Nosūtot opozicionāru uz soda kameru, cietuma uzraugi sāka ievietot vēl vienu netīru, smirdošu ieslodzīto viņa jau tā mazajā kamerā.
“Ja jūs dzīvojat kamerā un kāds cilvēks atrodas rokas stiepiena attālumā no jums, un jūs abi esat vienu vai divus metrus no tualetes, un tualete ir tikai caurums grīdā, higiēnas ievērošana ir absolūti fundamentāla. Un ieslodzītais, kurš šajā ziņā ir problemātisks, acumirklī padarīs tavu dzīvi nepanesamu,” situāciju raksturoja pats Navaļnijs.
Pēc advokātu domām, tā ir bijusi provokācija, lai politiķis sāktu sist savu kameras biedru - pēc cietuma noteikumiem viņš būtu pārvests uz citu kameru un pret Navaļniju varētu tikt ierosināta cita krimināllieta.
“Piekaut nelaimīgu, slimu un klibu ilgstošu alkoholiķi - tas neiztur svarīgo pārbaudes jautājumu - ko darītu Jēzus?” pats Aleksejs sprieda piezīmēs no cietuma, kas tika publicētas viņa “Telegram” kanālā.
Navaļnijs teica, ka viņš mācīja vīrieti par higiēnu. “Draudu, kliegšanas un apelācijas pie sirdsapziņas kombinācija piespieda viņu nomazgāt seju un tīrīt zobus. Iedevu viņam veļas pulveri, un viņš izmazgāja drēbes. Tagad mēs vairākas reizes dienā mazgājam rokas ar ziepēm,” viņš rakstīja. "Jūtos kā dīvaina skolotāja bērnudārzā, kur bērnu vietā dzīvo bomži."
Šis ieslodzītais kļuva par regulāru Navaļnija ierakstu personāžu, jo viņš bieži bija “atkarīgs” no politiķa - gandrīz katru reizi, kad viņš tika ievietots soda kamerā. Viņa uzvārdu “Tatarčenko” 2023. gada aprīlī pirmo reizi pieminēja Navaļnija advokāts Vadims Kobzevs, pateicotie kuram “Telegram” kanāls “We Can Explain” uzzināja ieslodzītā vārdu un dažas viņa biogrāfijas detaļas. Savukārt 2024. gada oktobrī “Meduza” (izdevums, ko Krievijas varas iestādes atzinušas par "ārvalstu aģentu") publicēja dokumentus, kas parāda, kā Navaļnijam apzināti un metodiski tika radīti nepanesami apstākļi pirmstiesas aizturēšanas centrā.
Arī Andrejs Tatarčenko kļuva par kolonijas administrācijas cietsirdīgas izturēšanās upuri.
Cietuma sargi atņēma Tatarčenko higiēnas līdzekļus, lai novestu viņu šajā “dzīvnieka stāvoklī”, pirms pārveda pie Navaļnija. Viņš netika vests uz dušu, kā arī viņam netika iedots notiesātajiem nepieciešamais higiēnas komplekts, kurā ietilpst ziepes, 30 grami zobu pastas, tualetes papīra rullis un skuvekļi. Viņš arī nedrīkstēja cietuma veikalā pirkt ziepes.
“Arī Tatarčenko teica, ka tualetes papīra trūkuma dēļ viņam burtiski nācies saplēst un izmantot piezīmju grāmatiņu, kurā viņš rakstīja vēstules radiniekiem un pat pašas sagatavotās vēstules,” teikts Navaļnija advokātu sūdzībā.
Advokātu sūdzībā norādīts, ka Tatarčenko nosūtīts uz cietuma medicīnas nodaļu, lai viņš varētu saķert infekcijas, un pēc tam nosūtīts pie Navaļnija. Un tiešām - Jaungada brīvdienās 2023. gada janvārī viņš saslima ar infekciju slimību, ar kaut ko līdzīgu gripai.
Ar augstu temperatūru politiķis bija spiests sēdēt soda kamerā, kur pa dienu nedrīkst pat apgulties uz gultas - tā ir piestiprināta pie sienas. "Viņi izmanto cilvēku kā sūkli ar baktērijām," Navaļnijs bija dusmīgs vienā no ierakstiem savā “Telegram” kanālā 2023. gada janvārī.
Katru reizi, kad Navaļnijs tika nosūtīts uz soda kameru, arī Tatarčenko tika ievietots tur - un viņi atteicās viņu pārvietot uz citu kameru.
Saskaņā ar cietuma noteikumiem, ja ieslodzītais ir pakļauts citu notiesāto vardarbībai, viņš tiek pārvietots uz citu kameru, tāpēc Navaļnijam bija jādraud, ka viņš pielietos spēku pret Tatarčenko. Bet kolonijas darbinieki viņam vienkārši neticēja.
“Navaļnijs atkārtoti informēja iestādes darbiniekus par iespēju pielietot fizisku spēku pret notiesāto Tatarčenko pēdējā personīgās higiēnas noteikumu neievērošanas dēļ,” teikts Izmeklēšanas komitejas apelācijas spriedumā par vienu no Navaļnija administratīvajām prasībām pret koloniju - politiķis šādas prasības iesniedza sakarā ar nebeidzamajām izvietošanām soda izolatorā.
Cits Navaļnija advokāts, Vadims Kobzevs, situāciju sociālajos tīklos aprakstīja šādi: “Kad Navaļnijs tika aizvests uz parasto kameru, viņš atklāja, ka tur atkal ir ievietots viņa pastāvīgais kaimiņš, “bomzis”, šoreiz novests līdz pilnīgi dzīvnieciskam stāvoklim. Smaka kamerā bija tāda, ka tajā nevarēja ieiet.
Viņš video reģistratoru priekšā norādīja, ka nevēlas pielietot vardarbību pret savu kameras biedru, taču, ja viņu ar varu ievilktu kamerā, viņš to darīs nekavējoties, darbinieku acu priekšā,” rakstīja Kobzevs.
Ieslodzītais Tatarčenko dzimis 1986. gadā. Viņš uzauga lielā ģimenē un bija ceturtais no sešiem brāļiem. Ģimene dzīvoja mazā ciematā, kurā dzīvo mazāk nekā 150 cilvēki. Vīrietis ieguva traktorista profesiju - Navaļnijs savās ziņās no cietuma viņu sauc par traktoristu.
Tatarčenko savu noziegumu pastrādāja dzērumā - kautiņā nogalināja savu draugu.
2021. gada 12. maijā Andrejs Tatarčenko saņēma septiņus gadus ilgu sodu stingrajā režīmā - tīša smagu miesas bojājumu nodarīšana, aiz neuzmanības izraisot nāvi.
Tatarčenko pilnībā atzina savu vainu un sadarbojās izmeklēšanā. Šī ir viņa pirmā krimināllieta.