Zinātnieki uzskata, ka pirms aptuveni 466 miljoniem gadu Zemei varēja būt savs gredzens - līdzīgs tiem, ko mēs redzam ap Saturnu vai Urānu. Šī hipotēze, kas balstīta uz trieciena krāteru un meteorītu nogulumu analīzi, piedāvā jaunu skaidrojumu senajām klimata pārmaiņām un kosmiskajiem notikumiem, raksta “CNN”.
Ordovika periodā Zeme piedzīvoja ievērojamu meteorītu triecienu skaita pieaugumu. Jauns pētījums, kas publicēts izdevumā “Earth and Planetary Science”, norāda, ka divdesmitviens tobrīd izveidojies rieciena krāteris atrodas netālu no ekvatora. Šis neparastais izvietojums, ko ir grūti izskaidrot ar nejaušu meteorītu sadalījumu, liek domāt, ka tie radušies no gružu gredzena, kas riņķoja ap Zemi.
Tiek uzskatīts, ka gredzens izveidojās, kad liels asteroīds, kura diametrs bija aptuveni 12 km, sasniedza robežu - gravitācijas rādiusu, aiz kura objekti tiek iznīcināti. Šī asteroīda fragmenti varēja savākties gredzenā, kas vēlāk kļuva par meteorītu kritienu avotu uz Zemes.
Pētījums arī saista gredzena pastāvēšanu ar globālu dzesēšanu, kas pazīstama kā “Hyrnantian Epoch”, kas notika vairākus miljonus gadu pēc meteorīta trieciena uzliesmojuma. Gredzena ēna jeb putekļu mākoņi, ko radīja krītošie gruveši, varēja samazināt Saules siltuma daudzumu, kas sasniedz Zemes virsmu, un veicināt strauju temperatūras pazemināšanos.
Šīs klimata pārmaiņas varēja būtiski ietekmēt dzīvības attīstību. Piemēram, atdzišanas periodi palīdzēja organismiem pielāgoties ekstremāliem apstākļiem, stimulējot bioloģisko daudzveidību.
Zinātnieki tagad pēta, cik ilgi šis gredzens varēja pastāvēt. Pamatojoties uz dzesēšanas ilgumu, tiek pieņemts, ka tas varētu ilgt no 20 līdz 40 miljoniem gadu. Turpmākajos pētījumos būs arī jānosaka, cik blīvs bija šis gredzens un kā tas sadalījās.
Senā Zemes gredzena hipotēze paver jaunas iespējas, lai izprastu attiecības starp kosmiskajiem notikumiem, klimatu un dzīvības evolūciju. Lai gan šādi notikumi ir reti, tie būtiski ietekmē mūsu planētas vēsturi, jo šādu procesu izpratne palīdz labāk izskaidrot Zemes pagātnes un iespējamos nākotnes riskus.