Šonedēļ Krievija un Ķīna izmantoja savas veto tiesības ANO Drošības padomē, lai nobloķētu rezolūciju par Sīriju. Izraēlas delegācija šo Krievijas rīcību jau paguva nodēvēt par kauna traipu.
Krievijas nostāja Sīrijas jautājumā diezgan konkrēti iezīmē jaunās vēsmas, kas sāk parādīties varas sadalījumā Krievijā. Dmitrijs Medvedevs atkāpās no priekšvēlēšanu cīņas par prezidenta posteni par labu Vladimiram Putinam.
Ja man būtu jāatbild uz jautājumu, kāds Medvedeva lēmums bija izšķirošais viņa politiskajā karjerā, tad, manuprāt, viens no pēdējiem pilieniem svaru kausā, kas izšķīra Krievijas varas elites nostāšanos Putina labā , bija Krievijas atteikšanās izmantot savas veto tiesības ANO Drošības padomē, balsojot par Lībijas rezolūciju 2011. gada 17. martā.
Tolaik Krievija neiebilda pret Rietumvalstu militāru iejaukšanos Lībijā, it kā nosakot lidojumu ierobežojuma zonu, lai aizsargātu civiliedzīvotājus. Tikai pēc tam atklājās, ka rezolūcija par lidojumu aizliegumu zonu nozīmē, ka ASV, Francijas un citu valstu bruņotie spēki drīkst bombardēt un apšaudīt ar raķetēm jebkuru civilu un militāru objektu (piemēram, Muammara Kadāfi rezidenci, Lībijas televīzijas ēku utt.).
Rezolūcijas leģitīmais mērķis bija civiliedzīvotāju aizsardzība, bet pēc rietumvalstu bruņoto spēku iejaukšanās konflikts pārauga nežēlīgā pilsoņu karā, kas tālāk izvērtās par lielāko civiliedzīvotāju traģēdiju Vidusjūras baseinā pēc Alžīrijas neatkarības kara 1958.–1962. gadā. Turklāt nekas vēl nav beidzies, jo karš turpinās un civiliedzīvotāji, kas iekļuvuši starp abām karojošajām pusēm, ir bez pārtikas un ūdens.
Dmitrija Medvedeva lēmums, neizmantot veto tiesības ANO Drošības padomē, balsojot par Lībijas rezolūciju 2011. gada 17. martā, bija robežšķirtne daudziem maniem paziņām un draugiem Krievijā, ar kuriem uzturu saikni vēl no padomju laika.
Šis bija pirmais gadījums, kad mani Krievijas kolēģi, kurus es pirms tam tiku izzobojis par pārāk promaskavisku nostāju, man atklāti teica: «Es neatbalstu Medvedeva lēmumu!» Krievijas pilsoņi, kuri neatļāvās kritizēt Kremļa politiku pat Čečenijas karu laikā, kuri, patriotisku motīvu vadīti, vienmēr aizstāvēja Krievijas prezidentu, atklāti citas valsts žurnālistam pauda savu noraidošo attieksmi pret Medvedevu.
Kāpēc Krievijas nostāja par Lībijas rezolūciju izraisīja šādu attieksmes maiņu?
PSRS un Krievija ilgstoši – vairāk nekā pusgadsimtu – saviem iedzīvotājiem solīja un apgalvoja, ka Krievijas misija ir atbalstīt Āfrikas un Āzijas tautas pret koloniālismu un pret neokoloniālo rietumvalstu politiku. Tas bija pašsaprotami, ka Krievijai vismaz morāli ir jāatbalsta amerikāņu pretinieki. Izņēmumi bija iespējami, tikai ilgstoši pārliecinot Krievijas publiku par to, ka kādā valstī pie varas ir nokļuvis nezvērs kā Sadams Huseins Irākā vai bin Lādens Afganistānas Tarabora alās. Taču arī tad Krievija atturējās no tiešas dalības un tieša atbalsta. 2011. gada 17. martā notika pretējais. Krievija nostājās amerikāņu pusē. Medvedevam šis lēmums vēl tiktu piedots, ja šādai rīcībai būtu racionāls pamats. Ja Kadāfi režīms momentā (dažas dienās vai nedēļās) sabruktu, tad ieslēgtos princips, ka uzvarētājus netiesā, un Medvedevs izkļūtu no Lībijas problēmas ar iekšpolitisku neizšķirtu. Tikai notika pretējais – rezolūcija, kurai bija jākalpo, lai mazinātu civiliedzīvotāju ciešanas, aizsāka asiņainu karadarbību pusgada garumā.
Jo vairāk ieilga Lībijas karš (klāt summējās arī citas problēmas un jautājumi), jo vairāk Krievijas politiskās elites ļaužu arvien tiešāk un neatlaidīgāk sāka aicināt Putinu atgriezties prezidenta postenī un veikt korekcijas Krievijas ārpolitikā.
Sīrijas rezolūcijas veto liecina, ka demokrātijas eiforijas laiks Krievijas ārpolitikā ir pagājis. Tikai tas nenozīmē, ka Krievija uz mūžiem būs Sīrijas režīma balsts un sabiedrotais. Vienkārši Sīrija kļūst par maiņas objektu daudz lielākā ģeopolitiskā spēlē, kurā Krievijas piekāpšanos Sīrijas jautājumā amerikāņiem būs jānopērk, maksājot ar atbalstu Krievijas ārpolitikai kādā citā pasaules reģionā, ļoti iespējams – Austrumeiropā.