Kāds Beļģijas iedzīvotājs, kurš cietis autoavārijā un, pēc ārstu domām, 23 gadus atradies komā vai veģetatīvā stāvoklī, visu šo laiku bijis pie pilnas apziņas, taču paralizēts un tāpēc nav spējis ārstus informēt par savām izjūtām.
Tikai pēc tam, kad kādā no pārbaudēm konstatēts, ka viņa smadzenes joprojām darbojas, Beļģijas Komas zinātnes grupas speciālistam Stīvenam Lorejam izdevies nodibināt informācijas apmaiņu ar cietušo.
"Bezspēcība. Pilnīga bezspēcība. Es kliedzu, bet neviens neko nedzirdēja. Sākumā es biju dusmīgs, bet pēc tam pieradu. Es zināju, ko varu izdarīt, uz ko esmu spējīgs, taču cilvēki bija citās domās. Man nācās iemācīties kļūt par pacientu, un tikai tagad mēs beidzot esam vienādā stāvoklī," – ar šādu atklāsmi par pārdzīvoto nācis klajā 46 gadus vecais Roms Hubēns. Ar speciālistu palīdzību izveidota īpaša datorsistēma, kas tagad ļauj viņam sazināties ar ārpasauli, un vīrietis informējis, ka par notikušo cer sarakstīt grāmatu – diemžēl pat medicīnas zinātnes attīstība nav palielinājusi viņa cerības uz atveseļošanos.
1983. gadā tolaik 20 gadus vecais R. Hubēns smagi cieta autokatastrofā, atgādina Reuters. Sākotnēji ārsti paziņoja, ka viņš atrodas komā (bezsamaņas stāvoklis, kad pacienta acis ir aizvērtas un viņš nav pamodināms), bet vēlāk nonācis tā dēvētajā veģetatīvajā stāvoklī (acis atvērtas un spēj kustēties, pacientam ir miega un nomoda periodi, taču viņš ir bez samaņas un nespēj atbildēt uz ārējiem kairinājumiem). Visus šos gadus ticību, ka dēls atveseļosies, saglabājusi tikai viņa māte Fina Hubēna, kura uzstājusi uz papildu pētījumu veikšanu. 2006. gadā šīs pūles vainagojušās ar panākumiem – izmantojot smadzeņu skenēšanas tehnoloģiju, kas nebija pieejama astoņdesmitajos gados, S. Lorejs konstatējis, ka pacienta smadzenes darbojas gandrīz normālā režīmā. Neiropsiholoģe Odrija Vanhaudenhīze, kas piedalījusies tālākā ārstēšanā, stāstījusi, ka ģimene un ārsti mēģinājuši nodibināt kontaktu ar pacientu un pēc kāda laika tas arī izdevies – ar kāju viņš spējis iedarbināt datorierīci, signalizējot par pozitīvu vai negatīvu atbildi. Tagad izstrādāts īpašs skārienjutīgs ekrāns, kas ļauj R. Hubēnam sazināties ar līdzpilsoņiem, un viņa 73 gadus vecā māte stāstījusi, ka dēls spējot būt gan jautrs, gan priecīgs, turklāt viņam piemītot laba melnā humora izjūta.
"Iedomājieties tikai, ka jūs guļat gultā, vēlaties runāt un kustēties, taču nespējat to izdarīt, bet ar jūsu galvu tajā pašā laikā viss ir kārtībā. Viņam tas bija ļoti sarežģīti," sarunā ar AP skaidrojusi O. Vanhaudenhīze. Pats R. Hubēns, piemēram, atcerējies, ka no mātes sarunas ar kādu ārstu uzzinājis, ka miris viņa tēvs, taču nav spējis paust nekādas emocijas. "Tas mani padarīja patiesi niknu," viņš paudis ar savas komunikācijas ierīces palīdzību.
Jāpiebilst, ka plašākai publikai šis gadījums kļuvis zināms tikai pēc tam, kad S. Lorejs sava darba aprakstu publicējis kādā zinātniskā žurnālā. Tas nekavējoties izraisījis plašas diskusijas par to, cik precīzi tiek noteiktas diagnozes cilvēkiem, kuri nespēj nedz kustēties, nedz runāt, un cik ētiski ir šādus cilvēkus, uzskatot, ka viņi ir komā, atslēgt no mākslīgajām dzīvības uzturēšanas ierīcēm. "Neraugoties uz tehnikas attīstību, veģetatīvā stāvokļa diagnosticēšana būtiski neatšķiras no tās, kas bija pirms 15 gadiem. Un tolaik tika konstatēts, ka aptuveni 43% pacientu apziņas problēmas kļūdaini tiek diagnosticētas kā veģetatīvs stāvoklis," savā darbā raksta S. Lorejs. Tas nozīmē – gandrīz puse no cilvēkiem, kuri, pēc ārstu domām, atrodas komā un neapzinās, kas ar viņiem notiek, patiesībā varētu atrasties pie pilnas apziņas.