Štutgartes tiesa vakar piespriedusi vairāk nekā piecus gadus ilgu cietumsodu laulātajam pārim, kas bija apsūdzēts par spiegošanu Krievijas labā.
Tiesas dokumentos vainīgie saukti par Andreasu un Haidrunu Anšlagiem, taču ir skaidrs, ka tās nav viņu patiesās identitātes – pāris uzdevies par Latīņamerikā dzimušiem austriešiem, taču patiesībā ir lielas aizdomas, ka pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu nogalē viņi Vācijā ieradušies no PSRS tolaik visuvarenās Valsts drošības komitejas (VDK) uzdevumā. Lai gan vācu mediji bija prognozējuši, ka šis process būs «skaļākais kopš aukstā kara beigām», apsūdzētie izmantojuši savas tiesības klusēt, bet viņu advokāts nezaudē cerību, ka Anšlagus apmainīs pret Krievijā notiesātiem spiegiem.
54 gadus vecais A. Anšlags un 48 gadus vecā H. Anšlaga tika apcietināti 2011. gada oktobrī. Tiesas procesa laikā tika uzklausīti apsūdzības savāktie pierādījumi tam, ka viņi no 2008. līdz 2011. gadam, izmantojot nīderlandiešu diplomātiskā dienesta darbinieka Raimonda Valentīno Pūteraja palīdzību, ieguvuši pieeju slepenai Eiropas Savienības un NATO informācijai. Laulātā pāra rokās nokļuvuši desmitiem, iespējams, pat simtiem, konfidenciālu dokumentu, kas attiekušies gan uz ES un NATO attiecībām ar Krieviju, gan Ziemeļatlantijas alianses operāciju plāniem Afganistānā, Lībijā un Kosovā. Laikā no 2008. līdz 2011. gadam viņi ar R. V. Pūteraju tikušies vismaz trīsdesmit reižu un par saņemtajiem dokumentiem viņam samaksājuši vairāk nekā 72 000 eiro. Aprīlī Nīderlandē beidzās tiesas prāva pret R. V. Pūteraju, kurā noskaidrojās, ka A. Anšlags ar viņu pirmo reizi sazinājies 2005. gadā, kad nīderlandiešu diplomāts bija nokļuvis lielās finansiālās problēmās, un piedāvājis viņam palīdzēt.
Deutsche Welle uzsver, ka tiesas procesa laikā nav precizēts, kādu informāciju saņēmuši un vēlāk saviem darba devējiem Maskavā nodevuši Anšlagi – šī informācija joprojām tiek uzskatīta par slepenu. Vienā no beidzamajām tiesas sēdēm viņu advokāts Horsts Dīters Pečke gan nav kautrējies atgādināt par pašlaik tik aktuālo Snoudena skandālu un ASV īpašo dienestu operāciju PRISM, kuras mērķis ir kontrolēt notiekošo internetā un noklausīties svešas telefonsarunas. «Tie noziegumi, kuros tiek apsūdzēti Anšlagi, nemaz nav tik būtiski, ja salīdzina ar tā saukto draudzīgo valstu īpašo dienestu rīcību,» advokāta sacīto citē RIA Novosti. Jāatgādina, ka H. D. Pečke ir leģendāra personība Vācijas jurisprudencē – viņš specializējies bijušo VDK un Austrumvācijas īpašā dienesta STASI aģentu aizstāvībā. Tieši H. D. Pečke 1974. gadā aizstāvēja toreizējā Rietumvācijas kanclera Villija Brandta sekretāru Ginteru Gijomu, kurš bija strādājis STASI labā.
Deutsche Welle vēsta – tiesas procesa laikā atklājies, ka Anšlagi izmantojuši dažādus paņēmienus, lai sazinātos ar saviem darba devējiem Krievijas Ārējās izlūkošanas dienestā (SVR). Izmantotas gan slepenas pastkastītes, piemēram, koku dobumos, gan viltus e-pasta adreses, gan videofailu apmaiņas vietnē YouTube ierakstīti šifrēti komentāri, gan satelīttālruņi. «Kad policija ielauzās viņu mājā, Haidruna Anšlaga sēdēja pie īsviļņu radioraidītāja, saņemot kārtējo uzdevumu no Maskavas,» rakstīja žurnāls Der Spiegel. Jāpiebilst, ka saskaņā ar apsūdzības rīcībā esošajām ziņām Anšlagi ik gadu par saviem pakalpojumiem saņēmuši 100 000 eiro. Aresta brīdī viņiem piederēja nekustamais un kustamais īpašums aptuveni 690 000 eiro vērtībā, taču tas tika konfiscēts. Tiesa vakar nospriedusi, ka Anšlagiem jāsamaksā 500 000 eiro liela soda nauda, kas nozīmē, ka viņu meita – medicīnas studente – uz mantojumu nevarēs pretendēt. Laikraksts Frankfurter Allgemeine Sonntagszeitung uzsver, ka pāra meita, kurai tagad skandāla dēļ nācies mainīt uzvārdu, par savu vecāku nelikumīgo nodarbi neko nav zinājusi.
Lai gan tiesas process ir beidzies, neatbildēto jautājumu joprojām ir krietni vairāk nekā atbildēto. Tiesnešu kolēģijas vadītāja Sabīne Roggenbroda vakar uzsvērusi, ka nav zināmi ne tikai notiesāto īstie vārdi un dzimšanas vieta, bet arī tas, vai viņi ar spiegošanu nodarbojušies līdz 2008. gadam. Jāatgādina, ka A. Anšlags Vācijā no Austrijas ieceļoja 1988. gadā, gadu pirms Berlīnes mūra krišanas, bet 1990. gadā viņam pievienojās sieva. «Mēs pat nezinām, vai viņi bija precējušies savā iepriekšējā dzīvē vai arī, pakļaujoties pavēlēm, sāka kopā dzīvot tikai Vācijā. Mēs nezinām, no kurienes viņi ieradās Austrijā, bet, pats galvenais, nezinām, ar ko viņi Vācijā nodarbojās līdz 2005. gadam. Patiesībā mums ir skaidras tikai viņu aktivitātes beidzamajos trijos gados pirms aresta,» atzinis kāds prokuratūras pārstāvis, kurš vēlējies palikt anonīms.
Taču par vienu izmeklētāji ir pilnīgi pārliecināti – Anšlagu pāris nav Latīņamerikā dzimuši austrieši un viņu Austrijas pases bijušas viltotas. Prokurors Volfgangs Zigmunds atgādinājis, ka A. Anšlags apgalvojis – viņš esot dzimis Argentīnā, sešu gadu vecumā kopā ar ģimeni pārcēlies uz Meksiku, bet astoņdesmito gadu vidū nolēmis doties uz savu senču dzimteni Austriju. «Tā nav patiesība. Mēs interesējāmies Meksikas varasiestādēs, tās nekādu Anšlagu nezina. Droši vien līdz 1984. gadam viņš mācījās VDK skolā Maskavā,» sacījis prokurors. Kāda ģimenes arhīvā atrasta fotogrāfija vedina uz domām, ka vīra vārds ir Aleksandrs, bet sievas – Olga, Krievijas avīzēs parādījusies neapstiprināta informācija, ka viņu uzvārds ir Rosti.
Der Spiegel žurnālisti, kas aptaujājuši Anšlagu kaimiņus Āhenē, Mekenheimā un Mihelbahā, kur šo gadu laikā dzīvojis pāris, noskaidrojuši, ka Anšlagi bijuši laipni, bet ne īpaši sabiedriski cilvēki. Patiesībā par viņiem nekas daudz nav zināms, taču pēc abu aresta kaimiņi, protams, atcerējušies par izturēšanos, ko varētu raksturot kā «aizdomīgu». Viens no viņiem, piemēram, ievērojis, ka H. Anšlaga pat ziemā dodas pa mobilo tālruni runāt pagalmā, turklāt runā ļoti klusi. «Laikam jau viņa baidījās, ka viņu varētu izsekot,» sacījis kaimiņš. Kāds cits savukārt ievērojis nelielo krievu akcentu, kāds jūtams A. Anšlaga vācu valodā. Notiesātais gan apgalvo, ka pārzina tikai vācu, spāņu un angļu valodu.
Vācijas īpašie dienesti atzinuši, ka par Anšlagu pāri ieinteresējušies pēc tam, kad saņēmuši signālu no saviem aizokeāna kolēģiem. Tiek uzskatīts, ka viņus nodevis SVR pārbēdzējs, bijušais pulkvedis Aleksandrs Potejevs, raksta The Independent. Jāatgādina, ka, tieši pateicoties viņa sniegtajai informācijai, ASV 2010. gadā tika aizturēta krievu nelegālo aģentu grupa ar bēdīgi slaveno Annu Čepmenu priekšgalā. Vācu izmeklētāji stāstījuši, ka Anšlagu izsekošanu uzsākuši 2011. gada pirmajā pusē un vasarā ievērojuši, ka pāris sācis nervozēt. «Ļoti iespējams, ka viņi jau bija saņēmuši rīkojumu par atsaukšanu un gatavojās atgriezties dzimtenē,» sacījis izmeklētājs. BBC tikmēr vērš uzmanību uz to, ka A. Anšlags darbību Vācijā uzsācis laikā, kad Drēzdenē par PSRS un VDR Draudzības nama vadītāju strādāja un izlūka pienākumus pildīja pašreizējais Krievijas prezidents Vladimirs Putins. «Interesanti, vai viņš zināja par Anšlaga eksistenci?» retoriski jautā BBC.
Savukārt kāds Krievijas izlūkdienesta veterāns anonīmā intervijā laikrakstam Izvestija norādījis, ka Anšlagu ieguldījums, visticamāk, nav bijis liels un viņi lielākoties pildījuši starpnieku funkcijas. «Viņi jau ir atvaļināti, viņiem ir ģimenes – un tomēr laiku pa laikam viņi nodod un saņem informāciju. Viņi ir kā tādas pastkastītes,» skaidrojis zinātājs. Par to varētu liecināt arī tas, ka Krievija nav vēlējusies apmainīt Anšlagus pret pašu notiesātiem nodevējiem, piemēram, bijušo Federālā drošības dienesta darbinieku Valēriju Mihailovu. Advokāts H. D. Pečke gan šādas cerības nav atmetis: «Iespējams, ka apmaiņa notiks pēc sprieduma stāšanās spēkā.» .