Dažas no šīm vietām ir apvītas ar noslēpumiem un leģendām, kas nodotas no paaudzes paaudzei, citas ir daudz jaunākas. Taču katra no tām ir ar savu kolorīto pagātni un neatkarīgi no tā, vai šīs vietas ir no 12. vai 20. gadsimta, katra no tām spēj uzdzīt īstus šermuļus ikvienam.
Pilsētas statusu var iegūt vieta, kuras iedzīvotāju skaits nav mazāks par 50 000 un vidējais iedzīvotāju blīvums ir ne mazāk kā 1500 cilvēku uz kvadrātkilometru. Pēc 2022. gada marta datiem visā pasaulē ir vairāk nekā desmit tūkstoši šādu pilsētu, un puse parādījās pēdējās četrās desmitgadēs.
Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja 31. oktobri noteica par Pasaules pilsētu dienu, kas tiek svinēta kopš 2014. gada. Šīs dienas mērķis ir veicināt urbanizācijas panākumus vai risināt specifiskas urbanizācijas radītas problēmas.
Pasaules pilsētu dienas vispārējais mērķis ir “Labāka pilsēta, labāka dzīve”, savukārt katru gadu tiek izvēlēta cita tēma. Šogad tā ir “Act Local to Go Global” (tulk. “Rīkojieties lokāli, lai kļūtu globāli”).
Par godu Pasaules pilsētu dienai un arī Halovīnam, “National Geographic” piedāvā uzzināt interesantus faktus par pasaules spocīgākajām pilsētām un citām vietām.
Pamestā pilsēta Arktikā
Aktīvajā kalnrūpniecības laikā 1980. gados šajā pamestajā pilsētā Svalbāras arhipelāgā dzīvoja vairāk nekā 1000 cilvēku. Savu nosaukumu Piramidena ieguvusi no netālu esoša piramīdas formas kalna. 20. gadsimta sākumā tika pārtraukta dzelzceļa kustība, kas noveda pie kalnrūpniecības apsīkuma un 1998. gadā raktuvju darbība tika pilnībā izbeigta. Drīz vien pilsētu pameta visi tās iedzīvotāji.
Mūsdienās to galvenokārt apdzīvo jūras putni, arktiskās lapsas un arī lāči. Agrāk šeit bija degvielas uzpildes stacija, bibliotēka, skola, bērnudārzs, viesnīca, restorāns, teātris un pat koncertzāle ar vienīgo flīģeli aiz polāra loka.
Pateicoties arktiskajam klimatam, daudzas ēkas ir saglabājušās savā pirmatnējā stāvoklī. Uz galdiem joprojām ir palikušas kādreizējo iemītnieku krūzes un citi trauki, avīžu izgriezumi uz sienām, bet gaiteņos redzams pamests slēpošanas inventārs.
Šobrīd Piramidena ir populāra tūristu apskates vieta, kā dēļ 2013. gadā atjaunoja vienīgo pilsētas viesnīcu.
Pilsēta, kurā atrodas Kaulu baznīca
Kutna Hora ir pilsēta Čehijā, kas atrodas uz austrumiem no galvaspilsētas Prāgas. Tā ir pazīstama ar gotisko Svētās Barbaras baznīcu ar viduslaiku freskām un Sedleces kapelu, ko rotā aptuveni 40 000 līdz 70 000 cilvēku skeleti.
Viņu kauli ir mākslinieciski sakārtoti greznos rotājumos un mēbelēs. Tas ir viens no tūristu iecienītākajiem apskates objektiem Čehijā, un to katru gadu apmeklē 200 000 cilvēku.
Kaulu baznīcas griestos iekārta īpaši iespaidīga lustra, kas veidota no visiem cilvēka skeleta kauliem.
Venēcijas spoku sala
Venēcija ir pazīstama ne tikai ar krāšņo karnevālu un gondolām, bet arī ar Poveglijas salu, ko mēdz saukt par spocīgāko vietu pasaulē. Pamestā sala, uz kuru tika izsūtīti mēra upuri, ir populārs spoku mednieku galamērķis.
Pēc Melnās nāves epidēmijas 1576. gadā Venēcijā bija tik daudz līķu, ka smaka kļuva neizturama un tos aizveda uz Poveglijas salu, sameta bedrēs un vēlāk sadedzināja. Tomēr mēris vēl nebija uzvarēts un visus, kam bija jebkādi simptomi, ieskaitot bērnus, piespiedu kārtā aizveda un pameta uz salas kopā ar līķiem. Vēsturnieki apgalvo, ka Poveglijas salā nomiruši aptuveni 160 tūkstoši cilvēku.
1922. gadā šeit uzcēla slimnīcu garīgi slimajiem, kuri apgalvoja, ka redz mēra upuru rēgus. Iestādi vadīja ārsts, kurš piekopa tā laika brutālās ārstēšanas metodes. Leģenda vēsta, ka viņš izdarīja pašnāvību, nolecot no zvanu torņa un ka viņa rēgs joprojām tur mitinās. Pamestā slimnīca ir populārs tūristu galamērķis salā, ko tautā dēvē arī par Nāves salu.
Pilsēta, kas deg jau 60 gadus
Centrālija ir gandrīz spoku pilsēta ASV, Pensilvānijas kalnrūpniecības apgabalā. Pilsēta tika evakuēta 1962. gadā bīstamu pazemes ugunsgrēku dēļ.
Raktuvju ugunsgrēks aizsākās 1962. gada 27. maijā. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, to neizdevās pilnībā nodzēst, un tas turpina plosīties arī 60 gadus vēlāk.
Pēc aplēsēm ugunsgrēks raktuvēs zem Centrālijas turpināsies vēl vismaz 250 gadu. Taču, neskatoties uz veselībai kaitīgajiem izgarojumiem, ir cilvēki, kas joprojām šeit dzīvo. Iedzīvotāju skaits gan sāk sarukt - ja 1980. gadā šeit dzīvoja tūkstotis iemītnieku, tad 2020. gadā - vien pieci tūkstoši.
Liela daļa pamesto ēku ir nojauktas, neskartas saglabājušas vien dažas mājas. Pilsētas četras kapsētas tiek uzturētas labā stāvoklī. Viena no tām pat atrodas tā kalna galā, no kura joprojām nāk dūmi.
Interesanti, ka Centrālijas dievnams, Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas baznīca, joprojām tiek izmantota un piesaista ticīgos no apkārtējām pilsētām, tostarp cilvēkus, kas kādreiz bijuši pilsētas iedzīvotāji. Ģeoloģiskā izpētē atklājās, ka zem baznīcas atrodas ciets iezis, nevis ogles, tāpēc pazemes uguns to neapdraud.
Meksikas šaušalīgā Leļļu sala
Viens no pasaulē spocīgākajiem tūristu apskates objektiem ir Leļļu sala Meksikas galvaspilsētas Mehiko dienvidos. Jāatzīmē, ka Leļļu sala jeb "Isla de las Munecas", nekad nebija plānota kā tūrisma objekts.
Leģenda vēsta, ka salas uzraugs vārdā Hulians Santana Barera 20. gadsimta 40. gados atradis noslīkušu meiteni un mēģinājis viņu atdzīvināt, taču, diemžēl, viņam tas nav izdevies. Neilgi pēc traģiskā notikuma viņš ieraudzīja ūdenī peldošu lelli, kas, visticamāk, piederēja noslīkušajai meitenītei.
Viņš izvilka to no ūdens un iekāra kokā, tā godinot meitenes garu. Taču tas sācis viņu vajāt. Turpmākos 50 savas dzīves gadus viņš turpināja kārt kokos citas lelles, kuras iemainīja pret paša audzētiem dārzeņiem. Jāpiebilst, ka Hulianu 2001. gadā atrada nolīkušu tieši tajā vietā, kur viņš savulaik atrada meiteni.
Vienīgie salas “iedzīvotāji” ir spocīgās lelles, kuru skaits aizvien pieaug, jo pēc Bareras nāves sala kļuvusi par populāru apskates objektu, uz kuru tūristi ved arvien jaunas rotaļlietas. Uz šīs salas tumsā noteikti nebūtu omulīgi.