Eksperts: par deputāta kandidāta likteni jālemj vēlētājam

Ja ārvalstu izlūkdienesta darbinieks pretēji Vēlēšanu likuma aizliegumam tomēr kandidē Saeimas vēlēšanās, viņam jārēķinās ar plašsaziņas līdzekļu uzmanību, vēlētāju viedokli, iespējamu prokuratūras ierosinātu tiesvedību un ievēlēšanas gadījumā ar liegumu pielaidei valsts noslēpumam, Neatkarīgajai skaidroja Saeimas Juridiskā biroja vecākais padomnieks, tiesību zinātņu doktors un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors Jānis Pleps.

Demokrātija jāstiprina

Skaidrojot Vēlēšanu likumā ietverto aizliegumu kandidēt Saeimas vēlēšanās ārvalstu izlūkdienestu darbiniekiem, J. Pleps norādīja uz tā nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā: «Izlasot likumā noteikto aizliegumu, cilvēks parasti pats izlemj nekandidēt. Tā ir šīs likuma normas preventīvā nozīme un atturošais efekts veikt aizliegto darbību. Jautājums – vai šāds ierobežojums ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā? Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) skatīja Tatjanas Ždanokas lietu. Tiesa secināja, ka šādi ierobežojumi noteiktai cilvēku grupai kandidēt vēlēšanās var būt noteikti, bet tie periodiski ir jāpārvērtē. ECT pieeja ir tāda – par kandidātu jābūt pieejamai visai informācijai, un vēlētāji paši var izvēlēties, balsot vai nebalsot par šādu kandidātu. Pēc ECT ieskatiem demokrātijā filtrs ir nevis administratīvi šķēršļi, bet vēlētāju paustā uzticība vēlēšanās. Attiecībā uz jaunām demokrātijām, kāda ir Latvija, 2006. gadā ECT pateica, ka šādi formāli administratīvi ierobežojumi var būt tikai ar vienu mērķi – lai nostiprinātu demokrātiju un radītu uzticību, ka vecā režīma cilvēki nepārstāv jaunās varas struktūras. Tiesa uzsvēra, ka šādi ierobežojumi periodiski jāpārvērtē.»

Svarīgi publiskot informāciju

Runājot par partijas No sirds Latvijai deputāta kandidāta Jāņa Grigaļa absolvētā PSRS Bruņoto spēku Ārzemju valodu institūta beidzēju dalību militārajās operācijās pasaulē un pašsaprotamu pieņēmumu, ka šīs augstskolas absolventu darba devējs un uzraugs bija PSRS Galvenā izlūkošanas pārvalde (GRU), eksperts teica: «Šajā gadījumā informācija par kandidātu ir tikusi savlaicīgi publiskota un vēlētājs var vērtēt un izlemt, vai konkrētais kandidāts kļūs vai nekļūs par deputātu. Pats kandidāts vērtē, vai viņš vēlas šādas publiskas diskusijas par savu pagātni, vai arī šī likuma norma viņam kalpo kā atturošs efekts kandidēšanai. Turklāt Saeimas vēlēšanu likums paredz tiesības Centrālajai vēlēšanu komisijai šādu personu no kandidātu saraksta svītrot, ja ir attiecīgs tiesas spriedums. Tas nozīmē, ka nepieciešams tiesas spriedums, kurš juridiski konstatē faktu par piederību izlūkdienestiem.»

Pielaidi neredzēt

Vaicāts, kuram šādos gadījumos būtu jāvēršas tiesā, lai iegūtu attiecīgu spriedumu, J. Pleps skaidroja, ka Latvijā izplatītākā prakse ir pašas personas, uz kuru krīt aizdomas par sadarbību ar VDK (par sadarbību ar VDK gan liecina konkrēti dokumenti no t.s. čekas maisiem, turklāt VDK ir pavisam kas cits nekā GRU), vēršanās tiesā. «Otra iespēja ir, ka prokuratūra lūdz tiesai konstatēt juridisko faktu par personas sadarbību ar attiecīgo iestādi. Kad tika skatīta Jāņa Ādamsona lieta, speciālisti atzina, ka sadarbības fakta konstatēšana Latvijā paredzēta kā juridiska fakta konstatēšana, ko veic tiesas ceļā, pierādot, ka cilvēks ir vai nav darbojies tajā vai citā struktūrā. Tiesai nepieciešami tieši un droši pierādījumi, bezmaz izziņa par cilvēka darbību vai sadarbību. Šaubos, vai tiesa tādu faktu konstatēs uz netiešu pierādījumu bāzes. Atminos, kā savulaik aktualizējās jautājums par mandāta atņemšanu Jānim Ādamsonam un šī lieta nokļuva ECT. Notika tiesas process, kurā tiesa ļoti precīzi konstatēja, ka Ādamsons dienējis PSRS robežsardzē, kas ir PSRS VDK struktūrvienība. Bet tiesa nevērtēja, vai tā ir tā sadarbība vai darbība VDK, par kuru ir runa likumā, vai kas cits. Toreiz Ādamsonam liedza kandidēt, bet pēc tam viņš lietu vinnēja ECT. Jautājums – vai Latvijas valstij, kura veic deputātu kandidātu filtrāciju, ir pietiekami pierādījumi? Tādējādi nonākam atpakaļ pie Ždanokas lietas, kurā secināts, ka nobriedušā demokrātijā deputātu kandidātus filtrē pilsoņi vēlēšanās. Plašsaziņas līdzekļiem un sabiedriskām organizācijām ir jābūt pietiekami spēcīgām, lai raidītu signālus un runātu par to, ka konkrētā gadījumā ir aizdomu ēna un varētu būt fakti par sadarbību ar aizliegtām organizācijām. Tam seko vēlētāju vērtējums vēlēšanās. Ja tomēr šāds cilvēks tiek ievēlēts Saeimā, nostrādā pārējie filtri. Lai viņš varētu strādāt specializētās komisijās, nepieciešama pielaide valsts noslēpumam, ar kuras saņemšanu daudziem rodas problēmas. Ja kandidēšana vēlēšanās ir klasisks cilvēktiesību jautājums, kuras liegšanai nepieciešami pierādījumi un tiesas spriedums, tad attiecībā uz pielaidēm valsts noslēpumam valstij ir lielāka rīcības brīvība un tajā procesā jau pietiek tikai ar aizdomām.»