Endziņš: Valdības maiņās trūkst operativitātes

Aivars Endziņš: «Ar politiku mums tā it kā ir, varam diskutēt, bet ir gadījumi, kad jābūt operatīvai rīcībai. Nedrīkstēs nepretoties un gaidīt labākas dienas» © F64

Bijis daudz vārdu, pieteikumu, konceptu par valsts pārvaldes, iekārtas pilnveidošanu, politisko atbildību, to vai citu varas zaru stiprināšanu, bet – kas ir reāli mainījies, kas jāmaina, reaģējot uz kārtējām iekšzemes politiskajām batālijām, ģeopolitisko situāciju?

Vai komisijas pirmais darbs – grozījumi likumos –, regulējot procedūras valsts apdraudējuma un kara gadījumā, ir mājiens tam, ka mums jāsāk nopietnāk par to uztraukties? Ko te varēs līdzēt, ko šķetinās Valsts prezidenta izveidotā Tiesiskās vides pilnveides komisija, vai tā paritinās tiesu problēmu kamolu – Neatkarīgās intervija ar komisijas priekšsēdētāju, biznesa augstskolas Turība profesoru Aivaru Endziņu.

Neatkarīgā: – Komisija izveidota, «lai sniegtu atbalstu Valsts prezidentam Satversmē noteikto funkciju īstenošanā un sekmētu demokrātisko tradīciju nostiprināšanu valstī». Tāds izplūdis formulējums. Varat precizēt, kādu redzat sava darba galarezultātu – uz papīra un praksē?

Aivars Endziņš: – Būtība ir sekmēt tiesiskās vides pilnveidošanu – formulējums ir plašs, bet neapšaubāmi īsā laikā visu realizēt nav iespējams.

Komisija strādā vēl tikai pāris mēnešu. Esam jau analizējuši un precizējuši Iekšlietu, Ārlietu, Aizsardzības ministriju virzītos grozījumus vairākos likumos saistībā ar valsts drošību. Patstāvīgi komisija analizē Tieslietu padomes funkcijas saistībā ar tiesu varas neatkarības papildu garantijām. Mūsuprāt, pašreizējā Tieslietu padome ir konsultatīva institūcija ar pārāk maz lemjošām tiesībām. Citās demokrātiskās Eiropas valstīs tām ir ļoti būtiska loma.

– Pirmā komisijas darbība, kā minējāt, saistīta ar grozījumiem likumos drošības jomā, kas precizē lēmumu pieņemšanu kara un ārkārtas situācijās. Tā, jūsuprāt, ir aktuālākā valsts pārvaldes problēma?

– Tā ir aktuāla problēma saistībā ar notikumiem Ukrainā, terora aktiem Parīzē un citviet, tāpēc arī ir šie priekšlikumi, lai nerastos situācija, kad jārīkojas operatīvi, bet nevar nodrošināt kvorumu, jo Ministru kabinets nevar sanākt pilnā sastāvā kādā ārkārtas situācijā. Atcerēsimies Latvijas okupāciju, kur nekāda pretestība netika izrādīta – aizsardzības plānā tagad skaidri fiksēts, ka nav jāgaida pavēle no augšas, tur pateikts, kam, kā konkrēti jārīkojas, katrai karaspēka daļai jāveic plānā paredzētās funkcijas arī tad, kad neviens nevar dot komandu.

– Valsts apdraudējuma gadījumā Nacionālie bruņotie spēki (NBS), negaidot pavēles no augstākās vadības, varēs sākt pašaizsardzību. Lēmumu pieņems NBS virspavēlnieks? Tam nav jābūt politiskam lēmumam?

– Ar to politiku mums tā it kā ir, mēs varam diskutēt, bet ir gadījumi, kad jābūt operatīvai rīcībai – tāpēc arī tagad uzsvērts, ka katrai karaspēka daļai ir jārīkojas, nevis jāgaida komanda. Un nedrīkst būt kādu politiķu vai kā cita komanda, kas liktu nepretoties un gaidīt labākas dienas.

– Tas formulēts kā aizliegums nepretoties, ja ārējs ienaidnieks veicis militāru iebrukumu vai citādi vērsies pret valsts neatkarību, konstitucionālo iekārtu vai teritoriālo integritāti. Par to, vai Latvijai vajadzēja pretoties padomju okupācijai vai nē, viedokļi ir dažādi. Tagad viennozīmīgi – jāpretojas, pat, ja spēku samēri ir nevienlīdzīgi?

– Toreiz jau nebija tādas kolektīvās aizsardzības sistēmas, kādā esam šobrīd, nebija NATO 5. panta, kas paredz kolektīvo aizsardzību. Ja notiek kaut kas līdzīgs kā, piemēram, ar zaļajiem cilvēciņiem Ukrainā vai Krimas okupācija – ja mēs absolūti neko nedarām, ja pēkšņi kāds politiķis nolēmis, ka nepretojamies, gaidām, kas notiek. Arī, lai iedarbinātu šo 5. pantu, ir jābūt operatīvai rīcībai.

– Tad tas nav saistīts ar neuzticēšanos politiķiem, bet ar NATO doktrīnām, kas prasa valstīm pašām izrādīt pirmo pretestību, līdz alianses spēki ierodas palīgā?

– Acīmredzot, lai varētu sākt darboties 5. pants, nepieciešams, lai katra NATO dalībvalsts izrādītu šo pretestību. Bet politiķiem parasti viedokļi ir dažādi, un nevar sākt nodarboties ar plašām politiskām diskusijām brīdī, kad ir operatīvi jārīkojas.

– Bijāt viens no mudinātājiem bijušajam Valsts prezidentam Valdim Zatleram atlaist Saeimu. Tagad, pēc pāris gadiem, uz to raugoties gan no valsts pārvaldes sistēmas, gan politisko seku viedokļa – bija pareizs lēmums?

– Acīmredzot lēmums nebija pareizs, tas bija pārsteidzīgs ar šiem argumentiem par oligarhu atgriešanos. Manuprāt, Zatlera kungs apzinājās, ka viņam ir maz izredžu tikt atkārtoti ievēlētam, varbūt tāpēc viņš spēra šo soli. Tas Latvijas praksē ir pirmo reizi, neviens prezidents iespēju rosināt Saeimas atlaišanu nebija izmantojis.

– Tagad vismaz zinām, kā tas ir!

– Jā! Ja to rosinātu tauta saistībā ar Satversmes 145. pantu, kad ir šāda ārkārtas situācija, kad jāpasaka politiķiem kāds stingrāks vārds, ir citādi, bet šajā gadījumā tas tomēr bija pārsteidzīgi. Manuprāt, tas nav devis rezultātus.

Bet, ja arī kādos komentāros esmu teicis, ka teorētiski varētu to darīt, bet nekādi nemudināju Zatlera kungu tā rīkoties.

– Pēc tam tika precizēta Saeimas atlaišanas procedūra – tā tagad ir optimāla?

– Nevaru nosaukt nevienu valsti, kur prezidents vai valsts galva, rosinot parlamenta atlaišanu, riskētu ar savu amatu. Citviet konstitūcijās ir konkrēti norādīti iemesli, kad valsts galva var rosināt atlaist parlamentu ar sekojošām ārkārtas vēlēšanām. Lielākoties tas saistīts ar nespēju noteiktā termiņā pieņemt valsts budžetu, nespēju ievēlēt valsts galvu vai sanākt un risināt kādus jautājumus. Vēl parlamentu var atlaist, ja, piemēram, parlaments nodod tautas nobalsošanai kādu likumprojektu, bet tas negūst vairākuma atbalstu. Bet nav tā, kā pie mums, kad prezidents var rosināt parlamenta atlaišanu, kam seko obligātais referendums, kura negatīva iznākuma rezultātā prezidents pats zaudē amatu. Tā, manuprāt, ir būtiska nepilnība.

– Tad, jūsuprāt, jāprecizē gadījumi, kādos var atlaist parlamentu, lai tas nav uz subjektīvu argumentu vai saukļu – valstī valda oligarhi – pamata, bet vienlaikus prezidentam nevajadzētu riskēt ar savu amatu?

– Noteikti! Tas prasa nopietnus grozījumus Satversmē. Pateicoties referenduma iniciatīvai par tautas vēlētu prezidentu, ar, manuprāt, juristu necienīgu redakciju, Saeimā izveidota darba grupa ar plašu speciālistu loku, bet vairs nav virsuzdevums tautas vēlēts prezidents, kas pastarpināti varētu būt, bet prezidenta kompetences pilnveidošana. Tur tiek apspriesti gan savulaik V. Zatlera, gan Andra Bērziņa rosinātie grozījumi Satversmē, kas vairāk saistīti ar valsts pārvaldi, valdības veidošanu, kontekstā arī ar prezidenta kompetenci.

– Vienlaikus vai ar nelielu laika atstarpi ir nākušas iniciatīvas praktiski par visu varas zaru lomas stiprināšanu. Iepriekšējā prezidenta veidotā komisija izstrādāja grozījumus premjera varas stiprināšanai, piemēram, ka premjers ministrus apstiprina bez parlamenta balsojuma. Jūs un citi saka – jāstiprina prezidenta pilnvaras. Bet dzīvojam tomēr parlamentārā valstī, un, raugoties kaut vai uz budžeta apstiprināšanu Saeimā, nav drīzāk jārunā par parlamenta lomas stiprināšanu? Kurā virzienā jāiet?

– Visas parlamentārās republikas nav veidotas pēc vienas piegrieztnes, arī tendences konstitūciju izmaiņām ir atšķirīgas, piemēram, piedalījos Armēnijas konstitūcijas grozījumu izstrādē, kur no pusprezidentālas valsts pāriet uz parlamentāru republiku un varas centrs no prezidenta institūta pāriet uz premjera institūtu. Kirgizstāna pēc revolūcijas arī pārgāja no prezidentālas uz parlamentāru republiku, bet ar savām īpatnībām.

– Vai mums ir kaut kas jāmaina un kādas ir tās izmaiņas sabiedrībā, politiskajā kultūrā vai varbūt drošības jomā, kas prasa, piemēram, koncentrēt varu, ātrāk pieņemt lēmumus, vai citi faktori, kas paģēr noteiktas konstitucionālas izmaiņas?

– Ir nepieciešama zināma stabilitāte, kaut vai valdības veidošanā. Viena no Andra Bērziņa virzītajām idejām ir aktuāla arī pašlaik, kas prasa tā saukto konstruktīvās neuzticības balsojumu valdībai, kāds ir Vācijā, kad, parlamentam izsakot neuzticību valdībai vai ministram, tam nekavējoties jānominē iespējamais nākamais premjers vai ministrs, ko prezidents pēc tam apstiprinātu. Vācijā, ja tas noteiktā termiņā nenotiek, prezidents var atlaist Bundestāgu. Mums, ja, piemēram, valdības sagatavotais budžeta projekts netiek pieņemts vai nodots komisijām, tas nozīmē neuzticību valdībai, valdība krīt, viss sākas no jauna, bet jauna premjera kandidāta vēl nav. Nav operativitātes! Arī tagad, līdz ar premjeres Laimdotas Straujumas atkāpšanos, notiek rīvēšanās, ierastā strīdēšanās, bet uz premjera kandidātu vēl ilgi jāgaida!

Vai, atceramies, kā savulaik notika ar Induļa Emša mazākuma valdību – budžets tika sagatavots, bet Tautas partijas pārstāvis no tribīnes pasaka, ka par tādu budžetu nevar balsot, notiek varas maiņ, un jaunā Tautas partijas valdība būtībā pieņēma to pašu Emša valdības sagatavoto budžetu. Tā varas maiņai var izmantot dažādus ieganstus!

– Politiskās spēles ir notikušas vienmēr un arī notiks – vai ar juridiskām, konstitucionālām izmaiņām tās var ja ne izskaust, tad būtiski mazināt?

– Tam traucē arī partiju nestabilitāte. Mums ir par daudz partiju, uz katrām vēlēšanām parādās jaunas, ar populistiskiem solījumiem, bet trūkst stabilu partiju, kādas ir citās rietumvalstīs vai ASV.

– Tur ir daudz garāka partiju un demokrātijas vēsture.

– Neapšaubāmi! Problēma ir arī mazais biedru skaits partijās, attīstības vīzijas trūkums ilgākam laika posmam.

– Kā to risināt? Andra Bērziņa konstitucionālo tiesību komisijai viens ziņojums bija par partiju sistēmas pilnveidi, kur bija ieteikumi, kā partijas padarīt daudzskaitlīgākas, palielināt biedru lomu lēmumu pieņemšanā, palielināt valsts dotācijas partijām...

– Acīmredzot viens no soļiem būtu arī procentu barjeras diferencēšana Saeimas vēlēšanām.

– Kādā veidā?

– Ja startē viens politiskais spēks, viena partija, tad ir viena barjera, ja partiju apvienība – barjera ir augstāka. Ir valstis, kur tas tā ir, piemēram, vienai partijai – 5% barjera, divām partijām kopā – 7%, vairāk nekā divām – 10%. Tas stimulētu sīkās partijas konsolidēties.

– Ja tām būs augstāka barjera, varbūt tieši otrādi – baidīsies startēt apvienībā?

– Tad ceļš būtu apvienošanās vienā partijā! Piemēram, parlamentā ir ZZS, kurā ir Latvijas Zemnieku savienība, Zaļā partija, Latvijai un Ventspilij, vēl Liepājas partija. Arī Latvijas Reģionu apvienībā ir vairākas partijas no pašvaldībām. Mums nav tīras politiskās partijas! Barjeras diferencēšana varētu stimulēt nevis katram veidot savu kabatas partiju, ar ko parādīties priekšvēlēšanu kampaņā medijos bez cerības pārvarēt to pašu 5% barjeru, bet attīstību, veidot konsolidētākus politiskos spēkus ilgtermiņā.

– Vai, kopš ieviests valsts finansējums partijām, kas arī laika gaitā palielināts, ir mainījies kaut kas politiskajā kvalitātē?

– Domāju, ka tajā ir kaut kas pozitīvs, partijas ir mazāk atkarīgas no sponsoriem, kuri ziedo ne jau vienkārši labas gribas dēļ, bet gaidot kādu labumu sev. Bet tas nenozīmē, ka katrai izveidotai partijai jādod valsts nauda, jāsaglabā noteikta barjera, vienlaikus jābūt mehānismam, kā partijai valsts finansējumu atņemt vai samazināt, ja, piemēram, kā tagad, nāk gaismā balsu pirkšana.

– Iepriekšējais prezidents pirms četriem gadiem valsts pārvaldes problēmu kontekstā runāja par nepieciešamību celt politisko atbildību. Kā ar to veicies? Vai var juridiski stiprināt šo izplūdušo jēdzienu?

– Tas primāri ir kultūras jautājums, mums vēl te stipri vien jāaug. Mums vēl tālu līdz, piemēram, zviedru līmenim, kur politiskā atbildība ir reāla. Tādā gadījumā kā Dzintara Zaķa automašīnas iegādē, apejot nodokļus, Zviedrijā pietiktu, lai viņš noliktu mandātu. Ar tevi tur būs cauri pat, ja transporta izdevumu kompensācijās būsi uzskaitījis vairāk par puskilometru! Viņiem visa šī informācija ir publiski mājaslapā pieejama, katrs var redzēt un sekot līdzi.

– Juridiski un likumos nevar un nevajag stiprināt vai formulēt, kādos brīžos un kā šī politiskā atbildība jāuzņemas?

– Mums ir pieņemti ļoti skaisti ētikas kodeksi, bet nejūt to reālo atdevi. Drīzāk parlamentārās izmeklēšanas komisijas (PIK) varētu nevis izmantot kā opozīcijas tribīni, bet deputātu ētikas vai amatpersonu neadekvātas rīcības vērtēšanai, kā tas ir citās valstīs, kur pēc šādu komisiju slēdzieniem var sekot, piemēram, ministra, tiesneša, deputāta vai citas amatpersonas atstādināšana.

– Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs žēlojies, ka tiesnešu atalgojums nav adekvāts. Piekrītat?

– Manuprāt, tas ir pietiekami adekvāts uz vispārējā fona un atbilstošs statusam. Es savulaik diezgan kritiski izteicos par vēlmi Satversmes tiesā apstrīdēt tiesnešu atalgojumu, kur parādījās zināmā mērā neadekvātas prasības uz kopējā dzīves līmeņa fona.

– Jūsu vadītā komisija kaut ko no mūsu sarunā vai iepriekšējo prezidentu komisiju identificētajām problēmām turpinās virzīt kādu konkrētāku grozījumu veidā?

– Pašreiz ir virsuzdevums saistībā ar Tieslietu padomi, tiesu varu – jātiek galā vispirms ar vienu. Tieslietu padome šobrīd ir ķeksīša pēc, nevis kā reāla tiesnešu pašpārvaldes institūcija ar adekvātu finansējumu.

Mēs komisijā esam pieci cilvēki – divi juristi, divi politologi, viens ekonomists. Nevaram aptvert visu! Tāpēc jādomā par aktualitātēm, citastarp, tām, ar ko sastopas Valsts prezidents, tiekoties ar cilvēkiem, saņemot vēstules un citādi, var parādīties kādi negaidīti risināmi jautājumi.

– Parasti tiesu darbības kontekstā tiek pieminēti ilgie lietu izskatīšanas termiņi. Vai meklēsiet risinājumu arī šai problēmai?

– Acīmredzot pie tā arī strādāsim, bet tas viss ir saistīts ar virkni procesuālu darbību. Lietu atlikšanai var izmantot dažādas metodes, ir advokāti, kuri nereti, it īpaši, ja paredzams labs honorārs, meklē iespējas izskatīšanu vilcināt, neatnāk kāds no lieciniekiem, tad viens saslimst, tad otrs, te advokāts ir vairākos procesos un lietu nevar skatīt. Ir ļoti daudzi nopietni jautājumi. Jārisina arī tiesu materiāltehniskais nodrošinājums. Problēmu loks, ar ko ļoti nopietni jādarbojas, ir plašs.



Politika

"Ja jūs man jautāsiet, vai kāda cita valdība būtu labāka, gribu atgādināt, ka mums jau bija viena valdība. Un arī to neviens īpaši nesaudzēja. Bet ja tā sapratne neatnāks šodien, tad nevajadzētu sūkstīties par spērienu ne pēc 2025. gada pašvaldību vēlēšanām, ne pēc 2026. gada Saeimas vēlēšanām," intervijā "Neatkarīgajai" teic Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.

Svarīgākais