Pastāv uzskats, ka tas būtu pielīdzināms brīnumam, ja Vienotībai ar Solvitu Āboltiņu priekšgalā izdotos pārliecināt Nacionālo apvienību (NA) atbalstīt viņas kandidatūru cīņā par Ministru prezidenta amatu. Tomēr Vienotība nav tik pesimistiska un uzskata, ka iecirtīgie nacionāļi ir pārliecināmi. Protams, ne bez attiecīgas atlīdzības.
«Ja tas notiks, tad tas tiešām būs Ziemassvētku brīnums,» jautāts, vai pieļauj iespēju, ka NA varētu mainīt domas un tomēr piekrist strādāt S. Āboltiņas valdībā, saka Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis.
ZZS sarunās ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni ir paziņojis, ka S. Āboltiņas vadītā valdībā iekļausies tikai tad, ja tajā būs arī NA. Taču joprojām izvairās sniegt arī atbildi, vai savienība būs gatava atbalstīt S. Āboltiņu, ja NA tomēr izdosies pierunāt.
Turklāt zaļzemnieki politisko cīņu saasinājuši, apliecinot, ka arī viņi izvirzīs savu premjerministra kandidatūru. Pagaidām šajā kontekstā visskaļāk tiek minēts bijušais Tautas partijas pārstāvis Māris Kučinskis, taču oficiāli ZZS pieļauj, ka var tikt izvirzīts arī cits kandidāts.
A. Brigmanis arī min, ka ZZS attieksmi pret S. Āboltiņas kandidatūru varētu ietekmēt tas, vai Vienotība spēs atrisināt saasināto situāciju ar iekšējo opozīciju jeb tā dēvēto Vienotības liberālo spārnu.
«Grūti vadīt partiju, ja tajā ir grupa, kas absolūti nepiekrīt partijas vadības viedoklim,» saka A. Brigmanis un paskaidro, ka šīs partijas iekšējās opozīcijas dēļ nav skaidrs, cik tās frakcijā ir cilvēku un ar kādu atbalstu partneri varētu rēķināties.
«Vieni stāsta, ka tie ir 23 deputāti, otri stāsta, ka tie ir, piemēram, 17 deputātu,» norādīja ZZS frakcijas priekšsēdētājs, piebilstot, ka pašlaik nav zināms, «kas ir Vienotība».
Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs Gaidis Bērziņš joprojām uztur pozīciju, kas A. Brigmaņa piesaukto līdzību ar Ziemassvētku brīnumu padara ļoti atbilstošu situācijai, – S. Āboltiņa politiskajam spēkam nav pieņemama.
«Mēs domājām, ka Vienotība ir stipra partija un pieņems atbilstošu lēmumu, taču izrādījās, ka tā ir vāja,» atsaucoties uz, viņaprāt, neapdomāto Vienotības lēmumu premjerministra amatam virzīt S. Āboltiņu, teica G. Bērziņš.
G. Bērziņš piekrita S. Āboltiņas teiktajam, ka abām partijām ir viens mērķis – plaukstoša Latvija, taču politisko spēku izraudzītie instrumenti atšķiroties. Atšķirīgas esot arī metodes, kā uz šo mērķi tiekties, un tas esot galvenais iemesls, kāpēc apvienība kategoriski iebilst pret Vienotības līderes vadītu valdību.
Pašā Vienotībā pārliecība, ka NA mugurkauls ir nesaliecams, nav tik spēcīga, kā šā politiskā spēka pārstāvjiem. Tiek pieļauts, ka divu līdzpriekšsēdētāju (G. Bērziņš no Tēvzemei un Brīvībai/LNNK un Raivis Dzintars no Visu Latvijai!) saglabāšana liecina par zināmu viedokļu sadursmi šajā politiskajā spēkā un pragmatiskākie apvienības pārstāvji, pieņemot, ka var nokļūt opozīcijā, var pārliecināt arī pārliecinātākos S. Āboltiņas pretiniekus par partijas interešu īslaicīgu upurēšanu lielāka labuma dēļ. Par šādu NA stratēģiju partijas kongresā aizvadītajā sestdienā runāja arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece.
To, ka šāds scenārijs nav pilnīgi neiespējams, apliecina līdzšinējā ZZS izvairīgā retorika un fakts, ka trešdien potenciālo jaunās koalīcijas locekli – Latvijas Reģionu apvienības Saeimas frakciju – pameta vienīgais šīs frakcijas pārstāvis, kas nekādi nebūtu pārliecināms atbalstīt S. Āboltiņu, – Artuss Kaimiņš.
Viņš paskaidro, ka šādu lēmumu pieņēmis, jo LRA frakcijas vadība esot kļuvusi par S. Āboltiņas dedzīgākajiem atbalstītājiem viņas cīņā par premjera amatu. «Es to neuzskatu par gudru politiku, bet gan par izmisīgu mēģinājumu nonākt koalīcijā, tāpēc vēlos norobežoties no šādas rīcības,» paziņo A. Kaimiņš.