Republikāņu elites kandidāts Rubio izstājas no cīņas

SAKĀVE. Republikāņu elites favorīts, senators no Floridas štata Marko Rubio atzīst kārtējo priekšvēlēšanu zaudējumu un izstājas no cīņas © Scanpix

Zaudējums kārtējās priekšvēlēšanās dzimtajā Floridas štatā licis senatoram no šīs pavalsts Marko Rubio izstāties no cīņas par republikāņu partijas nomināciju novembrī paredzētajās ASV prezidenta vēlēšanās.

Vēl vienu soli tuvāk nominācijai spēris Donalds Tramps. Amerikāņu mediji norāda, ka ierindas vēlētāju vairākums neuzticas Vašingtonas elites atbalstītajiem politiķiem, pie kuriem pieskaitāms arī M. Rubio, jo pārāk atšķirīga kļuvusi partijas līderu un plašāku sabiedrības slāņu izpratne par to, kas ir un kas nav nepieciešams ASV.

AP atgādina, ka 2013. gada sākumā 44 gadus vecā senatora M. Rubio fotogrāfija rotāja ietekmīgā žurnāla Time vāku un paraksts zem tās vēstīja: «Republikāņu glābējs.» Taču tagad var teikt, ka šis sapnis ir izsapņots. «Dievs nav vēlējies, lai es kļūtu par prezidentu 2016. gadā un, iespējams, arī nekad,» uzrunājot savus atbalstītājus un paziņojot par izstāšanos no priekšvēlēšanu cīņas, kurā panākumi, salīdzinot ar iepriekšējām cerībām, bijuši itin pieticīgi, sacījis senators. Mēģinot attaisnot savu zaudējumu, viņš sacījis, ka liela daļa ASV iedzīvotāju pašlaik jūtas nikni un vīlušies, ko varēja izmantot, lai padarītu ļaudis vēl dusmīgākus (mājiens D. Trampa virzienā). «Taču es izvēlējos citu ceļu un lepojos ar to,» sacījis M. Rubio. AP un Reuters aptaujātie politologi vērsuši uzmanību uz senatora kampaņas nepārdomāto stratēģiju, kuras ietvaros bijis pārāk maz tikšanos ar potenciālajiem vēlētājiem, taču domājams, ka ne jau tas izšķīra M. Rubio kampaņas likteni. Vairākums republikāņu elektorāta viņu asociē ar «politiķi no Vašingtonas», kurš nestrādā vienkāršo vēlētāju interesēs.

Bijušais republikāņu prezidenta Ronalda Reigana padomnieks iekšpolitikas jautājumos Brūss Bārtlets sarunā ar Bloomberg norāda, ka 2008. un 2012. gada vēlēšanas pārliecinājušas republikāņu eliti par to, ka viņu filozofija un politika ir perfektas un nepieciešams tikai piemeklēt labāku kandidātu prezidenta amatam. Uz šādām domām Lielās, vecās partijas funkcionārus vedinājuši neapšaubāmie panākumi Kongresa vēlēšanās – republikāņu kontrolē pašlaik ir gan Senāts, gan Pārstāvju palāta. Taču šī pārliecība bijusi tikai ilūzija. Republikāņi nepiedodamā kārtā piemirsuši vēsturi, kas liecina, ka Kongresa vēlēšanās amerikāņi ļoti bieži mēdz balsot pret to partiju, kuras pārstāvis atrodas Baltajā namā, un palaiduši garām to brīdi, kad konservatīvajā sabiedrības daļā jau bijis nobriedis pieprasījums pēc jauna politiskā piedāvājuma.

Bloomberg norāda, ka partijas elite un bagātie ziedotāji savu kārti likuši uz tādiem politiķiem kā bijušais Floridas gubernators Džebs Bušs (viņš savu sakāvi bija spiests atzīt jau februārī) un M. Rubio, kuri bijuši gatavi turpināt to pašu R. Reigana vai Džordža Buša jaunākā politiku. Taču viņi nav pamanījuši, ka laiki ir mainījušies un republikāņu pamata elektorāts vairs nav sajūsmā nedz par neokonservatīvu ārpolitiku (piemēram, M. Rubio piedāvāto tālāko Tuvo Austrumu demokratizāciju, kas nekā cita kā jukas un karus nav atnesusi), nedz par brīvās tirdzniecības līgumiem ar Āzijas un Klusā okeāna reģiona valstīm un Eiropu, uz kuriem (visticamāk, savu bagāto sponsoru mudināti) tik ļoti uzstāja gan Dž. Bušs, gan M. Rubio. Jā, arī šie abi kandidāti atbalstīja nodokļu sloga samazināšanu un mazāku valsts lomu ekonomikā, taču viņu interpretācijā šie soļi būtu daudz izdevīgāki lielajiem uzņēmējiem un korporācijām, nevis ierindas cilvēkiem. «Marko Rubio atbalsta tādu politiku, kas ir izdevīga viņa un citu politiķu ziedotājiem,» sarunā ar Bloomberg sacījis Floridas iedzīvotājs Kristofers Kallini, kurš 2010. gada Senāta vēlēšanās balsoja par M. Rubio, bet šogad jau atbalstīja D. Trampu.

Taču pats svarīgākais ir tas, ka republikāņu elites atbalstītie kandidāti bija absolūti ignorējuši pagājušā gada septembrī publicēto Pew Research Center pētījumu, kas liecināja – divas trešdaļas tradicionālo republikāņu vēlētāju uzskata, ka imigrantu pieplūdums valstī ir tādā vai citādā veidā jāierobežo. Pašlaik vairs pat nav būtiski, vai M. Rubio imigrantu legalizēšanos atbalstījis tāpēc, ka dzimis kubiešu ieceļotāju ģimenē, tāpēc, ka ideālistiski atbalsta atvērtās sabiedrības principu, tāpēc, ka gribējis, lai par republikāņiem balso vairāk latīņamerikāņu kopienas pārstāvju, vai tāpēc, ka lēts darbaspēks ir izdevīgs viņa personīgajiem sponsoriem. Vēlētāju izvēle ir skaidra – viņi drīzāk atbalsta D. Trampu ar idejām par robežmūra celtniecību uz ASV un Meksikas robežas un meksikāņiem un musulmaņiem izteiktajiem apvainojumiem nekā M. Rubio, kurš vai nu patiešām nesaskata imigrācijas problēmu, vai arī izliekas, ka to neredz.



Svarīgākais