Vai kāds grib normālas attiecības starp Rietumiem un Krieviju?
Biju iedomājies, ka XXII starptautiskajā Baltijas foruma konferencē Krievijas – Rietumu attiecību krīze saasinās. Kā ekspertu savienība var palīdzēt?, kurā piedalījās iespaidīgi Amerikas, Eiropas un Krievijas ekspertu ranga pārstāvji, saņemšu perfektu minētās krīzes iemeslu pamatojumu. Jo vairāk tāpēc, ka situācija tika raksturota, varētu pat teikt, ārkārtīgi negatīvi.
Pasaule nonākusi pie bīstamas robežas; atgriežas aukstais karš; kodolieroču kontroles sistēma brūk; bruņošanās sacīkstes pieaugums var radīt nepārvaramus šķēršļus tam, lai padarītu šo sacensību kontrolējamu; informatīvā bīstamība; neprognozējami apstākļi; situācija - zem nulles… Bet, lai arī tika sacīts, ka situācijai jāizraksta precīza recepte un ārstēšanai jāizvēlas pareizie medikamenti, pilnvērtīgu Rietumu un Krievijas pašreizējo attiecību cēloņu atklāsmi es pasākumā nesaņēmu.
Es neko nesacītu, ja būtu apmeklējis politiķu, diplomātu vai pat dižu amatpersonu tusiņu. Taču BF konference pamatā tika pieteikta kā visai augsta līmeņa ekspertu pasākums. Bet ekspertu politkorektums, ja tāds vajadzīgs, manuprāt, jebkurā gadījumā izpaužas nevis politiskās pozās, bet perfektā objektivitātē un tās pamatojumā. Taču daža runātāja manā uztverē aptuvenās, it kā aizplīvurotās atklāsmes lika jautāt - vai te tiešām tiek nosaukti galvenie situācijas radītāji un spēlētāji? Varbūt valstu nosaukumi te ir tikai abreviatūras un jāskatās, kas stāv aiz tām? Varbūt šī politiskā situācija, politiskās attiecības un pozas piesedz kādu globālu, teiksim, biznesa projektu? Un faktiski patlaban izdevīgāka ir nevis Rietumu un Krievijas attiecību uzlabošana, bet to paturēšana nosacīti iesaldētā stāvoklī?
Man nepatīk spēlēties ar konspiroloģijas un sazvērestības būšanām, bet te nez kāpēc iešāvās prātā bijušā britu izlūkdienesta virsnieka un politologa Džona Kolemana grāmata 300 komiteja - pasaules valdības noslēpumi (1992), kurā faktiski visas šodienas lielās problēmas (no kristietības degradēšanas un nacionālo valstu graušanas līdz ierobežotiem kariem attīstītās valstīs) uzskaitītas kā noteiktu pasaules (politisko) aprindu mērķis un to rīcības rezultāts. Papildus mani uzkurbulēja politisko zinātņu doktores Nadeždas Arbatovas jautājums sakarā ar BF uzsvērto status quo svarīgumu - kas tad mums ir status quo? Tas rosināja domāt, vai mums, vēloties no sirds (kā BF vienā laidā tika apgalvots) uzlabot attiecības, attieksmē pret šo status quo tomēr nepastāv zināms dubultstandarts? Piemēram, kāpēc Arbatovas kundzes pieminētā NATO operācija Dienvidslāvijā 1999. gadā un Kosovas atzīšana iekļaujas šajā status quo, bet Krievijas attiecības ar Ukrainu neiekļaujas? Kāpēc?
Lūk, tāpēc man būtu svarīgi zināt godīgu un pilnīgu esošās Rietumu un Krievijas attiecību situācijas cēloņu atklāsmi. Taču, klausoties BF runāto un domājot par to, man rodas jautājums - kāpēc lokālas (jā, pietiekami netīras un dažādu ārēju gribulīšu aptecētas) situācijas (Sīrija, Ukraina…) netiek vis operatīvi risinātas ar starptautisko organizāciju iejaukšanos, bet kļūst par ilgspēlējoša saspīlējuma avotu? Taktiski apšaubāmas darbības tiek uzdotas par stratēģiskas spriedzes eskalācijas iemeslu. Kāpēc? Turklāt tiek bezmaz apriori sludināts, ka tikšana laukā no esošā aptverošā stāvokļa ir ilgtermiņa process. Kāpēc? Ja nav pienācīgas cēloņu analīzes, tas nav skaidrs.
Līdzīgā kārtā mani aviācijas kursabiedri un čomi Ukrainā (turklāt abās tā saucamās frontes pusēs) teic, ka, viņuprāt, pastāvot pienācīgai triju pušu politiskai gribai, Ukrainas konflikta risinājums nav bezcerīgs. Taču - viņiem šķiet, ka pagaidām politiskā griba vairāk noskaņota padarīt šo konfliktu iesaldētu un uzturēt to tādu. BF tika atzīts, ka Ukrainas konflikts ir centrā un ka tā risināšana ir primārs uzdevums, kuru šobrīd tiešām nevar veikt bez Ukrainas, Rietumu un Krievijas dalības. Bet - vai kāds to grib veikt?
Tas bija mans viedoklis par konkrētā pasākuma saturu. Bet Baltijas forumu es vērtēju kā ļoti nozīmīgu pasākumu un uzskatu, ka tā organizatoru spēja dabūt pie viena galda domāt spējīgus Eiropas, ASV, Krievijas un Latvijas pārstāvjus ir vairāk nekā apsveicama. Tā būtu obligāti turpināma. Ir jāpastāv šīm, kā tika sacīts BF, otrā līmeņa sarunām, kurās piedalās visas puses. Un, pateicoties BF, Rīga šajā ziņā var kļūt par svarīgu vietu gan Eiropas, gan plašāku starptautisko attiecību kārtošanā.