Prezidents – tikai uzmanības novēršanai?

Es joprojām piekrītu profesora, politologa Ivara Ījaba savulaik (Neatkarīgā, 9.06.2015.) paustajai atziņai, ka «Vējonis ir Latvijai adekvāts prezidents». Lai arī Vējoņa kungam pēdējā laikā pārmests, ka viņš nav bijis pietiekami aktīvs sabiedrībai svarīgās lietās, es uzskatu, ka tieši viņa aktivitāte, publiski pieteiktās idejas ir pamats politiskajam, partijiskajam pret viņu vērstajam, es pat gribētu teikt, niknumam.

Kas tieši Valsts prezidenta izpausmēs varētu kaitināt Saeimas partijas? Vienā vārdā es teiktu - vēlme pārvarēt parlamenta stagnāciju, iesūnošanu valsts attīstības lietās. Zemo parlamentārisma (tautvaldības) kultūru. Manā uztverē, tieši pateicoties tai, privātas, noklausītas sarunas var kļūt bezmaz par nācijas šausmām, var tikt uzdotas par reālu demokrātiskas varas apdraudējumu. Šajā ziņā es pat Vējoņa kunga skaļāko - tautas vēlēta Valsts prezidenta - ideju uztveru ne tik daudz kā lielākas varas gribēšanu prezidenta institūtam, cik kā savdabīgu vienā teikumā paužamu aicinājumu likumdevējam, Latvijas politiskajai elitei beidzot savākties un pievērsties tautai, valstij.

Te jāatgādina, ka Valsts prezidents, neatkarīgi no viņa ievēlēšanas kārtības, nav ne Saeimas vairākuma, ne koalīcijas, ne izpildvaras izsūtāmais. Viņš ir nācijas līderis. Un, ja prezidents tiešām pārstāv nāciju, bet parlaments uzskata par iespējamu atsvešināties no tautas, uzskata par pieļaujamu pastāvēšanu korporatīvo, partijisko interešu aplokā, tad neapmierinātība paradīsies šā vai tā. Tā tas tagad arī notiek.

Un nemaz nav brīnums, ka tautas vēlēta prezidenta idejas oponentiem galvenais šķērslis, galvenais iemesls, kāpēc šī ideja nav pieņemama, ir pati tauta (pilsoņiem nav demokrātijas pieredzes; sabiedrība nav nobriedusi; izcila loma arī politiķu izvēlē ir naudai, netīrai naudai; uz vēlētāju saprātu nevar paļauties utt., u.tml.). Manā uztverē tas ir Saeimas gadu gaitā sasniegtās rīcības kvalitātes, parlamentārisma kvalitātes raksturojums. Tas atklāj, kā likumdevējs uztver nāciju, tās vērtību. Faktiski Saeimas partijām tautas vairs nav. Tām ir publika. Politiķi tiešām spēlē vien savai publikai. Te gan varētu sarkastiski piebilst - kāpēc gan lai likumdevējs respektētu tautu, ja tā nerespektē, nelieto savas pilsoņu tiesības?

Taču, piemēram, arī prezidenta bažas par to, ka Saeimas vēlēšanās varētu vinnēt populistu partijas, manā uztverē izriet ne tik daudz no vēlētāju divkosības (gribu reformas, bet… kaimiņa dārziņā), cik no šīs politiķu spēles, kas dod priekšroku varas uzturēšanai, nevis valsts veidošanai. Es uzskatu, ka prezidentam šajā situācijā ir jāiejaucas. «Ja process sāk buksēt un valdība nespēj vienoties, prezidentam ir jāiejaucas.» (R. Vējonis, Diena, 29.06.2015.). Es uzskatu, ka tautas vēlēta prezidenta ideja ir šāda iejaukšanās. It kā pietiekami vērienīga, lai likumdevējs un varbūt arī pilsoņi pamostos.

Ko tad vēl Valsts prezidenta izpausmēs mūsu valdošās partijas varētu uztvert kā neērtību vai sava komforta apdraudējumu? «Nacionālās attīstības plānā rakstīto nez kāpēc nerespektē, pieņemot likumus», «panākt kvalitatīvāku likumdošanas darbu», «jautājums par lobēšanu mūsu valstī joprojām nav noregulēts», «nav stratēģijas nodokļu jomā», arī «jaunu cilvēku trūkums partijās» un secinājums «mums tiešām nepieciešama cilvēku gatavība kaut ko mainīt un aktīva iesaiste politikā ar jaunām politiskām idejām» (Diena, 17.11.2016.). Plus vēl - prezidenta iniciatīva mainīt partiju finansēšanas sistēmu, ierosinājums «pielikt punktu nepilsoņu ražošanai» un jau minētā tautas vēlēta Valsts prezidenta ideja.

Manā uztverē katrai no šīm konstatācijām bija jāseko nevis partijiskai histērijai un pozām, bet - lietišķai polemikai politiķu, mediju vidē un, ja nepieciešams, arī likumdevēja rīcības korekcijai. Taču jāpiekrīt Vējoņa kungam, ka «drosmes rīkoties pašreizējā politiskajā vidē diemžēl pietrūkst». Arī drosmes lietišķi un kā pienākas oponēt prezidentam, kurš izteicis vien ierosinājumus. Nevis prasības. Taču pat tas daudziem jau liekas par daudz. Jo ir tik izdevīgi, ja, kā vēsta aforisms, «prezidentam nav varas, viņš novērš uzmanību». Tad varas elitei rodas iespēja, kad vien ievajagas, izmantot prezidentu politiska putnubiedēkļa lomā. Domāju, ka ar šādu lomu nav jāsamierinās ne sabiedrībai, ne Valsts prezidentam.