«Derības ir daļa sporta jau gadu simtiem,» – šo patiesību mūsu sarunā atgādina pats Edgars Šneps. Tomēr aiz muguras ir laiki, kad vīri, kavēdami laiku kaismīgās sarunās par sportu, tīra sportiskā azarta mudināti, drūzmējās pie derību kantora kases lodziņa, lai uzmestu galdā savu saburzīto banknoti un pretī saņemtu biļetīti, kas gaidāmajam mačam ļaus piešķilt pavisam citu dzirksteli.
Tagad totalizatoru bizness iekārtojies internetā, citas ir gan likmes, gan to licēji un diemžēl nereti – arī viņu nodomi un paņēmieni. Marta vidū basketbols sāka mēģinājumu sakopt savu aizgaldu no vieglas naudas tīkotājiem...
– Kas rosināja sākt rīkoties tieši šobrīd, un vai bez trenera Ziedoņa Jansona ierašanās LBS mēs šobrīd vispār skaļi runātu par šo problēmu?
– Kājas šā brīža notikumiem aug no mūsu sadarbības ar totalizatoru kantori, kas ik pa laikam mums piespēlē informāciju par aizdomīgām spēlēm. Mēs vērojām notiekošo, taču īsti nezinājām, ko ar šo informāciju darīt. Domājām, kā dabūt pierādījumus. Atsevišķas spēles noskatījos kā basketbolists – man tās ļoti nepatika, maigi sakot... Uz vienu no signāliem, ko bijām saņēmuši, atsaucās Ziedonis, kas šajā komandā kopā ar šiem puišiem ir jau ilgus gadus, viņus ļoti labi pazīst un labāk jūt procesus. Labs treneris situāciju savā komandā kontrolē, saprot un zina, kā tikt galā. Ziedonis uztvēra šo mūsu piespēli, un tā ļoti ātri arī pārvērtās rezultātā.
– Ir citi treneri, kam devāt līdzīgus signālus, bet kas nereaģēja?
– Kur treneris, kur – kluba vadība... Kaut kādu kustību esam redzējuši, vienkārši tā nav tik publiski atspoguļota. Un varbūt arī nevajag. Ja komanda šādus jautājumus spēj atrisināt pati, super – ļoti labi.
– Par pirmo diskvalificēto, cik saprotams, bija pilna pārliecība un pierādījumu pakete. Prognoze – kad varētu sekot turpinājums? Vai vairāk tomēr paļausieties uz šo pašregulējumu no komandu puses?
– Manuprāt, tā tam vajadzētu būt – klubi būtu pirmie, kam jāuztraucas, lai to mājās viss būtu kārtībā. Par mūsu pašu rīcību – viss atkarīgs, kādus pierādījumus kurās situācijās gūsim. Artūra Suhanova lieta ir atdota Ekonomikas policijai, un arī tur cilvēki strādā. Tāpat esam vērsušies pie starptautiskajiem totalizatoru kantoriem, kas gan pagaidām neatbild, taču, ļoti iespējams, kādu dienu atbildēs. Pavedieni ir vairāki, un nodoma apstāties šobrīd nav. Vēlos, lai, skatoties basketbola spēles, vienmēr būtu saprotams, kas notiek laukumā.
– Cik reižu aizvadītās LBL sezonas laikā nācies reaģēt, pārbaudot aizdomas par sarunātām spēlēm vai negodīgiem spēlētājiem?
– Mēs paši pievērsām uzmanību kādām 20 spēlēm. Tādām, uz kurām bija novērotas nestandarta koeficientu svārstības, kas liecina – interese par šo spēli ir lielāka nekā parasti. Ja koeficients aug daudz, tas nozīmē – neskatoties uz to, likmes joprojām tiek izdarītas. Kas savukārt liek domāt, ka daļai iesaistīto ir liela pārliecība par to, ka būs konkrēts rezultāts. No šīm 20 spēlēm puse bija ar diezgan mazām svārstībām, sešas astoņas tādas, kur svārstības bija lielas. Par šīm sešām astoņām varu teikt – noskatoties tās video, man ļoti nepatika.
– Vai vari apliecināt, ka septiņi LBL2 spēlētāji, kam 12. martā tika anulētas licences, ir tiešā saistībā ar totalizatoru lietu?
– Tie ir uzvārdi, kas ir figurējuši. Pateikt, ka viņi kaut ko izdarījuši, es šobrīd nevaru. Taču licences nav anulētas – tās ir apturētas uz apstākļu noskaidrošanas laiku. Tas par LBL2. Augstākā divīzija – tā ir klubu kompetence. Esam tiem iedevuši informāciju, ko mēs zinām un kā to redzam, lai klubi to liek kopā ar savu informāciju un attiecīgi rīkojas.
– Saldus, Liepāja, Jelgava. Kuriem klubiem vēl esat devuši konkrētu informāciju, lai tie tālāk iekšienē sāktu uztraukties?
– Esam jautājuši arī citiem, negribētu tagad saukt. Tagad, kad mums bija klubu sapulce, – patiesībā jau esam runājuši ar visiem. Pieredze ir pretrunīga. Ja gadās aizdomīga spēle, uzreiz ir jautājums – dot informāciju vai nedot? Jo šajā informācijā mēdz būt daudz sēnalu, tajā nav tikai graudi. Ne vienmēr šī informācija apstiprinās.
– Liepājā bija situācija ar konkrētiem uzvārdiem un darbībām. Vai tas, kur esam nonākuši šobrīd, neliecina, ka toreiz reakcija nebija pietiekami strikta un izlēmīga?
– Manuprāt, esam darbojušies adekvāti apstākļiem. Redzējām, ka ir problēma, ieviesām deklarāciju, kas visiem bija jāparaksta un kurā pietiekami skaidri uzrakstīts, ko spēlētājs nedrīkst darīt.
– Taču juridiski saistoša tā nav.
– Ja nebūtu šīs deklarācijas, mēs šobrīd nebūtu tikuši tik tālu, cik šobrīd esam. Jo tajā spēlētājs ar savu parakstu apliecina, ka viņš pēc pirmā uzaicinājuma 24 stundu laikā ierodas Basketbola savienībā vai arī zaudē licenci. Šī sadaļa strādāja, un mums bija iespēja īsā laikā izrunāties ar daudziem spēlētājiem. Deklarācija gan šobrīd neatļauj atņemt licenci tikai uz aizdomu pamata, taču, iespējams, šāds papildinājums būs jāiekļauj. Tika veikts preventīvais darbs, daudz skaidrots, kāpēc šāda deklarācija vajadzīga. Tam brīdim tas šķita adekvāts darbs, ko šajā jomā veicām. Protams, vērtīga ir sadarbība ar totalizatoru kantoriem, ko reāli uzsākām pirms šīs sezonas. Tā ļauj labāk saprast reālos spēlētājus, ar viņiem runāt, gūt informāciju. Tāpēc negribētu teikt, ka kaut kas tika nogulēts. Tajā brīdī mums likās, ka ar to pietiks.
– Pirms diviem gadiem SA teici šādus vārdus: «Nevienā Latvijas izlasē nespēlēs neviens, par ko būs jebkāda aizdomu ēna šajā jomā.» Jau tajā vasarā spēlēja abi Liepājā pieķertie, jo par viņiem galvoja treneris. Vai šobrīd var secināt, ka tā bija kļūda? Nepareizs signāls pārējiem.
– (Apdomā atbildi.) Man grūti atbildēt. Atceros, sarunas par to toreiz bija daudz, ļoti emocionālas. Un tikpat emocionālas tās ir arī šobrīd, arī klubu līmenī. Nezinu... Tas neizbēgami jāvērtē cilvēciskā plānā – jo katram trenerim gribas ticēt, ka viss tomēr sakārtosies. Viņš šajos puišos ieguldījis daudz darba, enerģijas. Saprotams, ka šādā situācijā gribas domāt: katram gadās paslīdēt... Tīri cilvēciski es saprotu, ka viņiem visiem – sākot ar Ziedoni un beidzot ar citu komandu treneriem – tobrīd šķiet, ka viņi ar šiem saviem audzēkņiem tiks galā. Ka pati šī situācija un izbīlis viņus būs sapurinājuši.
– Viens no diviem uzvārdiem, kas bija toreiz, diezgan nepārprotami figurē arī patlaban. Nav mazliet tāda kā naža dūriena sajūta mugurā?
– Jā, tas noteikti nav viennozīmīgi vērtējams. Tas ir ļoti individuāli, kā katrs reaģē uz šādām lietām. Pats personiski vairāk esmu par to, ka labāk savu pirmo diskvalifikāciju saņemt 18 gadu vecumā. Kā stingrāko audzināšanas metodi. Neko no savas karjeras nebūsi pazaudējis, nekas dramatisks nebūs noticis, taču savu laiku atpūtīsies un padomāsi. Mācībai jābūt pietiekami bargai. Mainījušās paaudzes, mainījušās mentalitātes, un tāda ir šobrīd mana sajūta – ka mācībai jābūt skarbai.