«Šis ir foršs laiks, daudz esmu mājās kopā ar ģimeni. Sezona beigusies, bet gatavošanās nākamajai vēl nav sākusies, tāpēc šoreiz dzimšanas dienā aizmūku prom no Latvijas un vienu nedēļu būšu kopā tikai ar dēliņu un sievu,» stāsta šīs dienas gaviļnieks, trīs olimpisko medaļu īpašnieks kamaniņbraucējs Juris Šics (33).
«Aizbrauksim mazliet pasildīties,» smaidot saka Juris Šics un atklāj, ka šoreiz ģimene nolēmusi doties uz kūrortu Turcijas pilsētā Kemerā. «Mēs katru gadu mēģinām visi kopā aizbraukt ārpus Latvijas, izvēdināt galvu, un šoreiz tā sakrita, ka manu dzimšanas dienu nosvinēsim pa kluso,» saka ģimenes galva un piebilst, ka kādreiz taču var atļauties nedarīt neko, vienkārši izbaudīt brīvo laiku. Tam, ka šogad Jurim aprit 33 gadi, kas tiek uzskatīts arī par tā dēvēto Jēzus vecumu, viņš uzmanību īpaši nepievēršot. «Es neieciklējos uz skaitļiem. Kaut kad būs arī 40 gadu, un tā uz priekšu. Ne jau skaitļi ir būtiski, daudz būtiskāk ir, lai būtu veselība, pārējo var nopelnīt. Ja veselība turas, tad pārējais ir darīšanas vaina. To saku no pieredzes. Esmu bijis pamatīgi traumējies un labi zinu, cik bezpalīdzīgs tajā laikā esmu, neko nevaru darīt... Protams, dzīvē vajadzīgs arī veiksmes faktors un ne tikai sportā, arī biznesā vai personiskajās attiecībās, bet uz veiksmi vien paļauties arī nevar,» uzskata Juris Šics. Kā zināms, pirms pieciem gadiem – 2011. gada maijā – sportists cieta smagā autoavārijā, pēc tās tika veikta operācija. Tomēr 2014. gadā olimpiskajās spēlēs Sočos viņš kopā ar brāli Andri izcīnīja bronzas medaļu divniekos, tādējādi kļūstot par pirmajiem latviešiem, kas Ziemas olimpiskajās spēlēs izcīnījuši vairāk nekā vienu medaļu. Tajās pašās spēlēs, startējot Latvijas komandas sastāvā, tika izcīnīta bronzas medaļa komandu stafetē. «Daudz kam esmu izgājis cauri. Bija jāpieceļas, lai gan cerību bija ļoti maz. Veselību vienmēr esmu uztvēris kā prioritāti, jo, ja galva, rokas un kājas ir veselas un morāli jūties stiprs, tad pārējo visu var izdarīt,» uzskata trīskārtējais olimpiskais medaļnieks. Juris atceras, ka savam ārstam prasījis, vai pasaulē ir bijuši gadījumi, kad kāds ar tādām traumām kā viņam ir izveseļojies, un ārsts atteicis, ka ir. «Es teicu, ka būšu viens no tiem. Nospraudu sev mērķi, ticēju tam un katru dienu pamodos ar domu par to, un redz, viss tā arī notika. Laikam domas materializējas,» saka Juris Šics. Protams, ka ar paša gribasspēku vien nepietiek, nepieciešams arī tuvu cilvēku, arī ārstu atbalsts.
Šobrīd Šicu ģimenei lielais kopīgais mērķis ir mājas celšana, tiek plānots, ka jau vasarā būs Jurģi. Pagaidām malā noliktas studijas, bet Juris apņēmīgi atzīst, ka pirms nākamajām olimpiskajām spēlēm diez vai viņš atjaunos studijas trešo reizi, bet pēc tām gan varētu izvirzīt sev jaunu piepildāmu mērķi.
Pavisam drīz jau sāksies gatavošanās jaunajai sezonai, maijā paredzēta treniņnometne, un šis ir tas īsais brīdis, kad viņš izbauda laiku kopā ar ģimeni. Šicu atvasei – dēlēnam Ādamam – vasaras sākumā būs četri gadi, un tēvs atzīst, ka šajā vecumā puikam, lai arī viņš daudz skatās sporta pārraides, interesējot gan dziedāšana, gan dejošana, gan dažādas sportiskas aktivitātes. «Es drīzāk viņam parādīšu virzienus, kuros var skatīties, un tad jau dzīve pati visu sakārtos. Profesionāla sportista karjeru viņam neuzspiedīšu, ja pats to gribēs – atbalstīšu. Dzīve ir neierobežots lauks, kurā katram jāiet savs ceļš. Šobrīd galvenais, lai viņam vispār par kaut ko būtu interese, lai viņš būtu aktīvs, un vecāku uzdevums – būt kopā ar bērnu.».