Kristaps Valters: "Karjerai izlasē pielikts punkts"

"Viss sākās ar turnīru Grieķijā," Latvijas basketbolists Kristaps Valters atklātā sarunā portālam Sportacentrs.com stāsta par Latvijas izlases gaitām, gatavojoties Eiropas čempionātam. Kristaps asi vēršas gan pret LBS un darba organizāciju izlasē, gan atklāj, kādu iemeslu dēļ radies konflikts ar Igoru Miglinieku, gan stāsta par izlases aizkulisēm.

Vai esi jau paspējis iejusties jaunajā „Joventut” komandā?

Šodien nupat beidzās komandas fotogrāfēšanās. Beidzot ir ieradušies visi atlikušie spēlētāji, bet treniņu gan vēl nevienu neesam aizvadījuši visi kopā. Iedzīvojies esmu, dzīvoju Barselonā olimpiskajā centrā, kur apkārt ir viss – restorāni, kinoteātris, veikali. Līdz Badalonai ir apmēram desmit minūtes ar auto. Pagaidām viss kārtībā. Treniņi smagi – pa septiņām stundām dienā kopumā pavadām zālē, praktiski mājās vispār neesmu.

Aiversons bija ieradies...

Bija atbraucis. Jaunie džeki uzspēlēja, bet tā tīri šovam, nekas īpašs.

Izlases laikā šogad daudz dažādu negāciju, beigu posmā īpaši ap tevi no līdzjutēju puses. Kas īsti notika?

Protams, ka negācijas, jo, protams, kārtējo gadu nekur neesam tikuši. Pirmās divas spēles nospēlējām tā, kā nevajadzēja nospēlēt. Nespējām apstādināt Makartiju, pret Bikovu bija uzstādījums pie pick’n’roll iet pa apakšu, bet viņš iemeta visus savus metienus. Pret Franciju aizsardzībā spēlējām ļoti labi, bet beigās nespējām nosegt Pārkeru, un viņš darīja, ko gribēja. Vajadzēja saslēgties kā Spānija to darīja vēlāk, jo viņiem nebija metēju no ārienes. Pret Vāciju visu izdarījām, viss bija kārtībā, bet uztaisījām rupjas kļūdas beigās. Kemzuras taktika bija tāda, ka tikko bumbu dabū Hamans vai Femerlings, tā sitam sodu. Šafarciks saņēma bumbu, gāja pāri, es neuzsitu sodu, jo bija doma, lai iemet divus punktus no apakšas, kas mums derēja. Viņi ar Jaglu spēlēja „pick’n’roll”, un Kalve pieslēdzās pārāk daudz, Šafarciks atmeta brīvam Jaglam, kurš iemeta trīspunktnieku. Spēle gan vēl nebija beigusies tajā brīdī, bija jāiemet divi soda metieni, bet to arī neizdarījām, un kārtējo reizi čempionāts mums beidzās jau pēc trīs spēlēm.

Par to, ka ir konfilikts starp tevi un Miglinieku, runāja apkārt, bet neviens nebija to pateicis atklāti. Vai tā bija un kādi bija tā iemesli?

Viss sākās ar turnīru Grieķijā, līdz tam viss bija ļoti labi. Daudz emocijas atstājām spēlēs pret Lietuvu, uz ko bija likts liels akcents, un Kemzuram gribējās uzvarēt. Rīgā uztaisījām šovu un beigās knapi uzvarējām lietuviešus. Tad aizbraucām uz Grieķiju. Otrajā spēlē pret mājiniekiem vairākās epizodēs garie spēlētāji nepielika blokus. Uzbļāvu „Davai, sākam likt blokus!”, uz ko Igors [Miglinieks] man uzbļāva „Aiztaisi, tu, muti!”, pēc kā sākās bļaustīšanās vienam uz otru. Uzskatu, ka viņš ir otrais treneris un nav tiesīgs tādā veidā kontaktēties ar spēlētājiem. Tā kā tad arī sākās konflikts, puslaikā aizgājām uz ģērbtuvēm un izrādījās, ka Igors jau Kemzuram visu bija pastāstījis un nostādīja mani pret Kemzuru, kurš pateica, ka es tā nedrīkstu darīt. Uzskatu, ka Igors nebija tiesīgs tajā epizodē un tādā veidā uz mani bļaut, jo es tomēr biju kapteiņa asistents un pieredzējis spēlētājs, kuram nemēdz bļaut „Aiztaisi muti!” Aizstāvējos un sanāca, ka viņš pret mani nostādīja arī Kemzuru.

Tas kaut kā ietekmēja attiecības arī ar Kemzuru?

Ja iepriekš ar Kemzuru daudz runājām, tad pēc Grieķijas turnīra mums kontakts pazuda vispār. Atbraucām uz Rīgu, un sapulce sākās ar to, ka man bija jāatvainojas Igoram visu priekšā, paziņoja, ka mani uz Turcijas turnīru līdzi neņem un atlaiž par šādu gājienu. Visi par to bija šokā. Kambala un citi spēlētāji iesaistījās un sāka runāt. Pateicu, ka uzbļāvu spēlētājiem, jo mums tajā spēles epizodē bija jāsavācās, pateicu, ka esmu vainīgs, bet visu priekšā neatvainojos Igoram. Pēc tam arī tas viss vilkās līdzi. Biju komandas līderis, bet pēc šāda notikuma rokas nolaidās. Mēģināju runāt ar treneri, bet bija jūtams, ka viņš ir Miglinieka ietekmē.

Ja jau atklāti, tad atklāti – kas notika viesnīcā Turcijā, kad vēlāk no izlases tika atskaitīts Bērziņs?

Mēs visa komanda aizgājām vakariņās pie Kambalam pazīstamiem cilvēkiem. Pēc tam aizgājām pasēdēt uz vienu bāru. Katrs kaut ko iedzēra, aizgaja pa saviem numuriņiem, bet, ko darīja Bērziņš un Andris, es nezinu. Baumas ir dažādas, pats nebiju klāt un uzskatu, ka nekādu lielo vandālismu viņi nerīkoja. Kemzura bija iznācis gaitenī, varbūt pārāk skaļi skanēja mūzika vai runas. Viņš ieraudzīja, ka Andris ap pieciem sešiem no rīta bija iznācis koridorā un, tā kā Biedriņš dzīvoja ar Bērziņu, varbūt iedomājās, ka arī Kaspars ir pārkāpis režīmu. Starp citu arī uz iepriekšējo čempionātu Kasparu atbrīvoja kā pēdējo, un arī toreiz viņam bija konflikts tieši ar Igoru. Tagad gan šis bija Kemzuras lēmums, bet nedēļu pirms čempionāta atskaitīt potenciālo pamata piecinieka spēlētāju ir visai liels risks. To nevarēja darīt nedēļu pirms čempionāta, tad vajadzēja jau sākumā pēc pirmajiem pārkāpumiem.

Nupat esi saņēmis diskvalifikāciju no LBS – izlasē nevarēsi spēlēt turpmākos trīs gadus...

To, ka vairs nespēlēšu izlasē, jau biju nolēmis uzreiz pēc čempionāta. Tomēr šāds LBS lēmums man ir nepieņemams un nesaprotams. Es vēlētos paskaidrojumus no savienības, ko tieši esmu noziedzies un izdarījis nepareizi. Protams, nekāds svētais neesmu, bet neesmu arī bez iemesla nokavējis nevienu treniņu desmit gadu laikā. Protams, ka esmu tusējies, bet esmu profesionālis – vienmēr esmu nācis uz treniņiem ātrāk un strādājis individuāli. Viens spēlētājs, kuram bija disciplīnas pārkāpumi, otrs, kurš vienkārši nenāca uz treniņiem, un trešais, kurš sit pretinieku, saņem mazāku sodu nekā tie, kas nāca uz katru treniņu un kuriem nebija nekādu tamlīdzīgu pārkāpumu. Tad visiem bija jāpiešķir vienādi sodi. Sūdzēšu tiesā LBS – par savu tēlu Eiropā man nav jāsatraucas, jo klubu vadības sazinās savā starpā un viņus interesē, kas notiek sezonas laikā ar konkrēto spēlētāju, šādi gadījumi nav svarīgi.

LBS darbība arī visā šajā gatavošanās posmā bija zem katras kritikas. Mums it kā prasīja viedokli par fiziskās sagatavotības treneri, bet reāli jau mūsu viedokļi netika ņemti vērā. Saprotu, ka Viktors Lācis ir perspektīvs fiziskās sagatavotības treneris un man pret viņu nekas nav, bet viņš basketbolā ir tikai otro gadu. Lielākajai daļai spēlētāju jau ir vai tuvojas 30 gadu robeža, un katrs zina, kas kuram vajadzīgs svaru zālē, bet Lācis mēģināja uzspiest savu. Pirmajās nedēļās jau vairākiem spēlētājiem no pārslodzes bija sastiepts kreisās kājas augšstilbs, man tai skaitā. Man sāpes muskulī pārgāja tikai pēc aptuveni mēneša, un es nejutos ļoti labā formā čempionāta laikā. Atbraucu uz Spāniju, desmit dienas patrenējos pie „Joventut” un vismaz jūtu asumu. Viktoram noteikti pieredze nāks klat ar gadiem, bet uzskatu, ka šogad darbā ar izlasi viņam vajadzēja palīgus.

Jau sākot gatavoties, Šneps pavēstīja, ka līdzekļu ir maz. Varbūt tas kā nebūt traucēja darba gaitai?

Kā var būt maz līdzekļu, ja pirms gada Trajkovičs un Buļs par LBS naudu apbraukāja visu Eiropu, bet šogad cilvēkiem nogriež dienas naudas. Man tā dienas nauda ir vai nav – tas neko sevišķi nemaina, bet tai pašā laikā bija spēlētāji, kas pusgadu nebija saņēmuši algu savos klubos. Arī dakteriem un masieriem kavējās algas divus mēnešus, un viens no masieriem pievienojās tikai uz čempionātu. Tas nozīmēja to, ka, ja vēlējies masēties, bija jagaida aptuveni stunda pēc treniņa. Bija daudz sīkumu, par ko pat smiekli nāk – uz Liepāju pašiem bija japērk benzīns, ārsti „Efes” kausā nedrīkstēja nākt uz launagu, jo izrādījās, ka nebija pietiekami līdzekļu. Sponsoriem pārbaudes spēlēs iedod labākās biļetes, bet mums, ko iedot radiniekiem, kaut kur stūros un tikai četras. Pēc čempionāta runāju ar biznesa cilvēkiem, kas teica, ka būtu varējuši palīdzēt LBS. Tad rodas jautājums – ko darīja Šneps laikā, kad vajadzēja piesaistīt sponsorus? Vienu brīdi likās – ko tad jūs prasāt no mums rezultātu. Esam Latvijas izlase, ja mēs braucam, tad visam jābūt perfekti, augstākajā līmenī, jo tad arī spēlētājiem būs dzinulis spēlēt augstākā līmenī. It kā saka, ka krīze šogad, bet tas pats jau bija pagājušajā gadā – dzīvojām viesnīcā, kurā pa sienām staigāja tarakāni, biļetes radiniekiem uz mačiem bija jāpērk pašiem. 2007. gadā dabūju potītes savainojumu, bet apdrošināšanas naudu neesmu saņēmis. Tie bija 50 000 eiro, bet izlases menedžeris un doks nebija uzrakstījuši pareizu atskaiti... Ceru, ka ar katru gadu izlasē tiks uzlabots arī organizatoriskais darbs, bet pats gan vairāk par to nevarēšu pārliecināties.

Daudzi līdzjutēji bija sašutuši par izreklamēto ballēšanos pēc čempionāta „Coyote Fly”...

Protams, ka brīvajā laikā katrs kaut kur aiziet, pasēž ar draugiem, bet nav normāli, ka Latvijā par to vien runā. Paši to dara, bet dzeltenajā presē mēs esam pasniegti kā pēdējie alkoholiķi. Tas atstāj ietekmi. Spānijā vispār netiek apspriestas tādas lietas. Viens iedzer vienu aliņu, cits divus, cits – trīs. Tā ir katra paša problēma. Pēc atgriešanās man bija četras brīvas dienas, lai atpūstos un izbaudītu pēdējās dienas Latvijā. Domāju, ka jebkurš sakarīgs cilvēks saprot, ka brīvajā laikā cilvēki mēdz atpūsties. Visi esam profesionāļi – tā kā šogad trenējāmies izlasē, nekad iepriekš nebija bijis. Neviens nekavēja treniņus, visi strādāja ar lielu atdevi. Protams, uzņemos lielu daļu vainas par to, ka nenospēlējām tā, kā no mums gaidīja. Ja nebūtu izveidojies konflikts, varbūt būtu savādāks rezultāts... Bet citādāk nemācēju kontrolēt situāciju. Varu tikai pateikties visiem faniem, kas atbrauca uz Gdaņsku un atbalstīja mūs.

Biji iecelts par kapteiņa asistentu, bet pēc čempionāta kapteinis Helmanis izteicās, ka gaidījis no tevis lielāku atbildību un palīdzību...

Tas ir pilnīgs „sviests”, ka nesavācu komandu un darīju tieši pretējo. Gribēju tikai panākt to, lai Bērziņu paņem atpakaļ, un viņš varētu palīdzēt mums čempionātā. Beigās bija arī situācija, kad Andri vajadzēja dabūt atpakaļ izlasē, jo viņš pateica, ka nebrauks. Nezinu, vai pret Uvi bija baigais respekts no pārējiem spēlētājiem. Reāli viss notika caur mani, un Helmani pat daudzi apsmēja – viņam bija jaunas kedas, un uz tām tika uzzīmēta šaufele un smiltis... Ja viņš var izteikties par mani, es varu arī par viņu – 2001. gadā, kad iekļuvām ceturtdaļfinālā, Helmanis un citi piedzērās, skaļi uzvedās, un Krauliņš gribēja atskaitīt no izlases. Arī pēc mača pret Portugāli 2007. gada čempionātā Helmanis tā piedzērās, ka nevarēja pats atgriezties numuriņā bez komandas biedru palīdzības. Komanda gaidīja runu no kapteiņa, bet viņš vienkārši to nevarēja izdarīt. Un mēs vēl runājam par attieksmi?

Andris bija nolēmis nespēlēt?

Domāju, ka Andris bija ļoti stingri nolēmis nespēlēt, jo viņš pat netrenējās ar pārējo komandu trīs dienas. Es viņu katru dienu mēģināju atrunāt no šāda soļa, tajā pašā laikā ļoti labi viņu sapratu, jo pats biju šokā par Bērziņa atbrīvošanu. Šneps arī pie manis pienāca un lūdza, lai parunāju ar Andri. Pats mēģināju, cik spēka, arī Valdis [Valters] pieslēdzās, jo viņiem ir kaut kāds kontakts, un beigās sarunājām, ka jāaizbrauc un jānospēlē tas čempionāts. Paši redzējāt, ka viņš nenospēlēja labākās spēlēs, un tieši šis, manuprāt, bija galvenais iemesls.