Treneris Aleksandrs Starkovs uzrakstījis vēl vienu skaistu lapaspusi Latvijas futbola vēstures grāmatā. Uzvara Telavivā ar 1:0 pār Izraēlas izlasi saglabā mūsu futbolistiem izredzes uz iekļūšanu 2010. gada pasaules čempionāta finālturnīrā trīs kārtas pirms grupas turnīra beigām.
Izraēlas izlase FIFA ranga tabulā ir 22. vietā, kas mūsējiem izskatās nesasniedzami tālu. Izraēlas izlasei ir Eiropas klases spēlētājs – Josi Benajuns no Anglijas "Liverpool". Izraēlas izlasei ir vairāki laba līmeņa Eiropas klubos spēlējoši futbolisti. Tomēr mačā Telavivā Benajuns psihoja pēc savas nomainīšanas, bet vietējie līdzjutēji, kuri vēl nebija pametuši tribīnes pēc alošanās par savas komandas sniegumu, aplaudēja mūsu komandai. Un vēlāk preses konferencē Izraēlas žurnālisti ar aplausiem pavadīja treneri Starkovu.
Jā, tas tomēr ir izcils meistardarbs, ja no spēlētājiem, kuri cīnās pasaules futbola provinces klubos, var izveidot izlasi, kas ir spējīga cīnīties ar klasi pārākiem pretiniekiem. Un ne tikai līdzvērtīgi cīnīties, bet pieveikt viņus. Mums ir spēlētājs no "Inter" – ne jau no Milānas, bet Baku. Mums ir spēlētājs no "Ajax" – ne jau no Amsterdamas, bet no Keiptaunas. Mums ir spēlētāji, kuri tikai pirms pāris nedēļām atraduši klubus un ieguvuši regulāru spēļu praksi.
Bet mums ir savi trumpji, kas kompensē to, ko atšķirībā no Izraēlas izlases spēlētājiem nevar gūt ikdienā Anglijas, Vācijas, Spānijas vai Beļģijas čempionātos. Mums ir saliedēta komanda, kas ir spējīga pildīt treneru sagatavotos mājasdarbus aizsardzībā un uzbrukumā. "Mēs noskaņojāmies uz bumbas pieturēšanu, kvalitatīvu saspēli," savas pirmsspēles iestrādnes vienīgi pēc mača atklāja Starkovs. "Mums ne vienmēr tas izdevās, un mača sākumā Izraēlai piederēja pārsvars. Latvijas futbolisti vēlāk pielāgojās un spēlēja ļoti kvalitatīvi. To apliecina tas, ka mačā izveidojām vairākus simtprocentīgus momentus. Varbūt nepaveicās to realizēšanā, varbūt spēlētāji negaidīja, ka tā iznāks. Mēs nopietni gatavojāmies šādai cīņai ar piespēlēm. Zinājām pretinieku komandas mīnusus – kā dienvidniekiem pienākas, viņi bieži atstāja brīvas zonas, tāpēc uzbrucējiem un malējiem pussargiem prasījām biežāk pielietot piespēles."
Spēles sākums tiešām iznāca pasmags. Līdzjutēju iedvesmoti, Izraēlas futbolisti metās laukumā kā pēdējā kaujā – viņiem pat atšķirībā no mūsējiem vairs nebija, kur atkāpties. Tādi brīži ir jāiztur. Un Latvijas izlases aizsardzība, kas salipināta no četru dažādu klubu futbolistiem, pamazām atrada kopīgu valodu un kopā ar nesatricināmo vārtsargu Andri Vaņinu izturēja. Un pēc tam varēja domāt par atbildes gājieniem. Latvijas futbolisti prasmīgi veidoja pretuzbrukumus un arī uzbrukumus, jo bija patīkami skatīties, kā komanda izdarīja trīs vai vairākas precīzas piespēles pēc kārtas. Reālo vārtu gūšanas iespēju realizācija piekliboja (izpaudās spēļu prakses trūkums!?), taču vārtu guvums brieda un nobrieda.
Šajā mačā Telavivā vēl un vēlreiz varēja pārliecināties par to, cik svarīgas mūsdienu futbolā kļūst standartsituācijas. Viens soda vai stūra sitiens bieži vien spēj izšķirt mača likteni. Tā notika arī šoreiz. Raženais Kaspars Gorkšs, kurš pavisam nesenā pagātnē kluba "Blackpool" krekliņā tiranizēja pretinieku aizsargus un vārtsargus ar rezultatīvo pieslēgšanos uzbrukumiem, uzlidoja augstāk par visiem pie Izraēlas izlases vārtiem un vīrišķīgi ietrieca bumbu tīklā. Arī tā bija viena no mājas sagatavēm.
Vērojot mūsu valstsvienības spēli (Starkovs to nosauca par labu kvalitātes un teicamu – rezultāta ziņā) otrajā puslaikā, arvien uzstājīgāk uzmācās atmiņas un domas par Latvijas izlases 2003. gada rudens modeli. Jā, tas nebija tik noslīpēts ar tik smalku smilšpapīru kā toreiz, jo Starkova rīcībā patlaban nav tik labu resursu kā pirms sešiem gadiem. Pietiek atcerēties kaut vai Māra Verpakovska neizmantoto izdevību, kādas viņš toreiz izmantoja ar apskaužamu akurātību. Tomēr vēl ir laiks, lai paspētu labot šos trūkumus, – līdz turnīra beigām atlikušas trīs spēles.
Šī kvalifikācijas cikla sākumā Moldova FIFA rangā bija 15 vietas augstāk nekā Latvija, bet tagad – par 30 vietām zemāk. Moldovas futbolisti tik ļoti zaudējuši interesi par šo priekšsacīkšu turnīru, ka pagājušajā sestdienā savā stadionā neprata pieveikt Luksemburgu. Latvijā interese par šo kvalifikācijas turnīru joprojām saglabājas, turklāt kļūst arvien lielāka. Mūsu futbolisti ar uzvarām pār Moldovu, Luksemburgu un tagad arī Izraēlu turpina uzturēt cerību uguntiņu par iekļūšanu finālturnīrā.
Tagad nav daudz laika tīksmināties par panākumu Telavivā. Jau trešdien mūsu futbolistus gaida nākamais pārbaudījums – cīņa Rīgā ar mūsu grupas līderi Šveici. Vai spēlētājiem, no kuriem daži ir ļoti pieredzējuši, trīs dienu laikā izdosies atjaunot fiziskos un morālos spēkus? Tas ir Starkova risināmais jautājums. Viņš ne reizi vien apliecinājis, ka prot tikt galā pat ar ļoti sarežģītiem uzdevumiem.