FUTBOLA ČEMPIONĀTS. Krievija cer izmantot futbola forumu tēla spodrināšanai
Jau pēc nepilnas nedēļas Krievijā sāksies Pasaules kausa izcīņas futbolā finālturnīrs, kura norisei vairāk vai mazāk līdzi grasās sekot gandrīz puse planētas iedzīvotāju. Gluži tāpat kā pirms četriem gadiem notikušās ziemas olimpiskās spēles Sočos, grandiozo sporta forumu var dēvēt par Putina projektu, jo Krievijas prezidents Vladimirs Putins vienlaikus cer nošaut trīs zaķus – vēl vairāk palielināt savu popularitāti dzimtenē, kaut nedaudz uzspodrināt valsts tēlu aiz tās robežām un dot impulsu Krievijas ekonomikas izaugsmei.
Sākot ar 14. jūnija pievakari, kad Maskavas Lužņiku stadionā notiks čempionāta svinīgā atklāšana un pirmā spēle starp Krievijas un Saūda Arābijas izlasēm, lielākā uzmanība tiks pievērsta pašam futbolam, nevis tam, kas notiek ap to. Taču pagaidām sporta svētkus aizēno Kremļa agresīvās politikas izraisītie ģeopolitiskie sarežģījumi, jo šī tomēr ir pirmā reize, kad finālturnīrs notiek valstī, pret kuru noteiktas starptautiskas ekonomiskās sankcijas. Rietumu politiķi un mediji meklē un bez īpašām pūlēm arī atrod iemeslus pakritizēt Krieviju par dzīrēm mēra laikā un citām nebūšanām, savukārt Maskava ar ļaunu prieku norāda uz to tiražētajām aplamībām, kuru arī nav mazums.
Krievijas valsts tūrisma aģentūra prognozējusi, ka uz finālturnīru laikā no 14. jūnija līdz 15. jūlijam varētu ierasties aptuveni miljons ārzemnieku.
Nu jau vairs neatņems...
Tiesības rīkot 21. Pasaules kausa izcīņas futbolā finālturnīru Krievija saņēma 2010. gada decembrī notikušajā Starptautiskās Futbola federāciju asociācijas (FIFA) izpildkomitejas sēdē - tajā pašā, kurā 2022. gada turnīra rīkošana tika uzticēta Katarai. AP atgādina, ka jau tobrīd zināmu neizpratni izraisījuši abi šie lēmumi, jo sevišķi attiecībā uz Kataru, kurā nav nedz futbola tradīciju, nedz piemērotu klimatisko apstākļu, lai turnīrs varētu notikt ierastajā laikā vasarā. Uz 2018. gada finālturnīra rīkošanu pretendēja arī Anglija, un tās medijos jau pirms nepilniem astoņiem gadiem sāka cirkulēt informācija, ka Krievija un Katara tiesības rīkot turnīrus ieguvušas ne gluži godīgā ceļā.
Lai gan nepilnu astoņu gadu laikā pār veselu virkni toreizējās izpildkomitejas darboņu gūlusies korupcijas aizdomu ēna, bet daži pat pieķerti, tā arī nav atrasti pierādījumi, ka Krievija un Katara patiešām negodīgi ietekmējušas balsojuma rezultātus. Un, kā nospriedusi FIFA - ja nav pierādījumu, tad nav arī pamata atņemt Maskavai un Dohai tiesības rīkot turnīru. Bažas, ka tā var notikt, Krievijā ir pastāvējušas visu šo laiku, un tās pieņēmās spēkā pēc 2014. gadā notikušās Krimas aneksijas, Austrumukrainas separātistu atbalstīšanas, iejaukšanās Sīrijas konfliktā un tam visam sekojošajām ES un ASV noteiktajām sankcijām. Kopš šī brīža Krievijas vadošais sporta laikraksts SportExpress vismaz pāris reižu mēnesī publicēja atbildīgu amatpersonu paziņojumus, kuros bija uzsvērts, ka «nav nekāda pamata atņemt čempionātu Krievijai», un norādīts, ka «angļi nespēj samierināties ar zaudējumu» un nekautrējas izmantot nekādus paņēmienus, ieskaitot absolūtu izdomājumu izplatīšanu, lai izjauktu čempionāta norisi Krievijā.
Tas, ka finālturnīrs 11 Krievijas pilsētās tomēr notiks, faktiski kļuva skaidrs pēc tam, kad FIFA nereaģēja uz dopinga skandāliem, kuros bija iesaistīti desmitiem un pat simtiem Krievijas sportistu, pavēstot, ka uz futbolistiem tas neattiecas. Marta sākumā pēc dubultaģenta Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājuma, kurā tiek apvainoti Krievijas īpašie dienesti, briti beidzamo reizi mēģināja aktualizēt jautājumu par čempionāta pārcelšanu. Apvienotās Karalistes ārlietu ministrs Boriss Džonsons salīdzināja turnīra rīkošanu Krievijā ar 1936. gada vasaras olimpiādi nacistiskajā Vācijā, taču vilciens jau bija aizgājis - sacensību pārcelšana uz kādu citu valsti radītu FIFA neiedomājamus finansiālos zaudējumus, un, lai nu ko, bet skaitīt naudu šajā organizācijā prot.
«Nu jau mums neviens čempionātu neatņems,» triumfējoši vēstīja Krievijas mediji. Londona uz to atbildēja ar paziņojumu, ka neviens no valdības pārstāvjiem vai karaliskās ģimenes locekļiem uz Krieviju nedosies, taču gaidītā solidaritāte izpalika. Vien Zviedrijas un Islandes amatpersonas likušas saprast, ka ignorēs turnīru, bet citu valstu pārstāvji ar skaļiem paziņojumiem nesteidzas. «Tas ir koks ar diviem galiem. No vienas puses, daļa sabiedrības rietumvalstīs ir ļoti kritiski noskaņota pret Krieviju, taču no otras - vidēji statistiskajam līdzjutējam patīk, ja viņš savas valsts līderus redz tribīnēs izšķirošo spēļu laikā. Tas nozīmē, ka šiem līderiem būs jāizdara ļoti sarežģīta izvēle,» sarunā ar AP norādījis Maskavas Kārnegi centra analītiķis Aleksandrs Baunovs. Visvairāk tas attiecas uz Vācijas kancleri Angelu Merkeli (starp citu, dedzīgu futbola līdzjutēju), Francijas prezidentu Emanuelu Makronu, Spānijas premjeru Pedro Sančesu un viņa Portugāles kolēģi Antoniu Koštu, jo šo valstu izlases tiek minētas starp sacensību favorītiem.
Dārgo viesu gaidās
Krievijas valsts tūrisma aģentūra prognozējusi, ka uz finālturnīru laikā no 14. jūnija līdz 15. jūlijam varētu ierasties aptuveni miljons ārzemnieku. Čempionāta organizācijas komitejas aplēses, kas balstītas uz pārdoto biļešu skaitu, gan ir pieticīgākas - ap 600 000 cilvēku, taču jāņem vērā, ka ir ne mazums futbola fanu, kuri uz šādiem pasākumiem dodas bez biļetēm kabatās. Ja paveiksies un tās izdosies par saprātīgu cenu nopirkt pie stadiona, tad labi, bet, ja ne, tad vismaz tiks izbaudīta pasākuma atmosfēra un vietējais kolorīts.
Problēmas, ar kurām nākas saskarties līdzjutējiem, ir tikpat senas kā šī planēta un piedzīvotas jau iepriekšējo čempionātu laikā. Krievijas mediji atzīst, ka pilsētās, kur notiks spēles un gaidāms liels ārvalstu līdzjutēju pieplūdums, cenas pakāpeniski pieaugušas visam un visur - izņēmums varētu būt vien lielpilsētas Maskava un Sanktpēterburga, kur pat pāris desmitu tūkstošu cilvēku pēkšņa ierašanās neatstāj iespaidu uz ierasto dzīves ritmu. Lielākās problēmas rada uzskrūvētās cenas par naktsmītnēm. Pilsētās, kur notiks spēles vai kuras atrodas netālu no spēļu norises vietas, viesnīcu cenas pieaugušas vidēji divas līdz trīs reizes, bet privātajā sektorā (piemēram, Airbnb platformā) pat vairāk. Pirms dažām dienām RIA Novosti vēstīja, ka aptuveni 750 viesnīcu īpašnieki brīdināti par nepamatotu cenu paaugstināšanu. Turklāt ir ziņas, ka līdzjutējiem, kuri laikus rezervējuši naktsmītnes par vienu cenu, tagad tiek pieprasīts piemaksāt, pretējā gadījumā draudot ar rezervēšanas anulēšanu. Zināms jaunums ir mahinācijas ar restorānu, bāru un kafejnīcu reitingiem attiecīgās tīmekļa vietnēs - izrādījies, ka īpaši algoti cilvēki to vien dara kā raksta cildinošas atsauksmes.
Soču olimpiādes pieredze liecina, ka ar viesu drošības garantēšanu Krievijā viss būs kārtībā - ja vien viņi paši neuzprasīsies uz nepatikšanām. Šī piebilde visvairāk attiecināma uz angļu līdzjutējiem, kuriem ar krieviem vēl palikuši nenokārtoti rēķini pēc 2016. gada Eiropas čempionāta laikā notikušajām sadursmēm Marseļā. Britu dzeltenajā presē jau parādījusies informācija, ka angļu un krievu huligāni gatavojoties reizi par visām reizēm noskaidrot attiecības, un pat brīdinājumi par gaidāmo «Trešo pasaules karu», taču, kā jau viss tabloīdos publicētais, tas jādala vismaz ar pieci. Šie paši laikraksti (The Sun, Daily Mail, Daily Star un citi) jau paspējuši publicēt virkni par pamācībām nosauktu muļķību - sākot ar to, ka Krievijas policija, lai novērstu līdzjutēju nekārtības, tiek apbruņota ar jauna tipa šaujamieročiem, un beidzot ar to, ka dzert kopā ar krieviem ir ļoti bīstami, bet, ja tomēr izdevies sagaidīt nākamo rītu, paģiras pēc senas krievu tradīcijas jālāpa ar skābētu kāpostu zupu, ko saucot par boršču. Tāpat britu līdzjutēji tiek biedēti ar to, ka Krievijas iedzīvotāju vairākums esot rasisti un homofobi, turklāt, tā kā Krievijā ir spēkā likums, kas aizliedz homoseksuālisma propagandu, viena dzimuma faniem nevajadzētu apskaut vienam otru.
Ar aplamībām gan izceļas ne tikai britu prese. Vācu lidsabiedrība Lufthansa, reklamējot čempionāta laikā ieplānotos reisus uz Krieviju, izmantojusi Kijevā filmētus kadrus. Ņemot vērā Krievijas un Ukrainas naidīgās attiecības (Ukrainas parlaments pat nolēmis neatļaut spēļu translācijas), šādu lēmumu var raksturot ļoti plašā epitetu diapazonā - sākot ar «muļķīgs» un beidzot ar «provocējošs». Lufthansa gan taisnojusies, ka tāda esot reklāmas klipu veidošanas prakse visā pasaulē, tomēr galu galā bijusi spiesta atsaukt klipu. Līdzīga kļūme gadījusies arī FIFA, kuras animētajā reklāmas klipā virs Kremļa Spaskas torņa nez kādēļ redzama nevis piecstaru zvaigzne, bet gan krusts, turklāt pat ne pareizticīgo.
Sabūvētie baltie ziloņi
Lai cik tas dīvaini neliktos, vismaz oficiālais Krievijā gaidāmā turnīra budžets (11,6 miljardi dolāru) ir mazāks nekā pirms četriem gadiem Brazīlijā (15 miljardi dolāru), nerunājot nemaz par Soču olimpiādi, kuras rīkošanai tika iztērēts 51 miljards dolāru. AP gan norāda, ka oficiālajā budžetā neesot iekļauta virkne infrastruktūras projektu - nauda, kas atvēlēta lidostu un dzelzceļa staciju modernizēšanai, kā arī ielu un ceļu atjaunošanai.
Kremļa kritiķi ir pārliecināti, ka patiesās izmaksas ir krietni lielākas, turklāt daļa atvēlēto budžeta līdzekļu noteikti palikusi korumpētu amatpersonu kabatās. Klasisks piemērs šajā ziņā ir Sanktpēterburgas stadions Krestovskij, kura celtniecība tika uzsākta jau 2007. gadā, kas formāli ļāva šo būvi neiekļaut Pasaules kausa tāmē. Stadions, protams, ir lielisks, taču 1,1 miljards dolāru, kas ieguldīti tā daudzreiz pārtrauktajā, bet pēc tam no jauna atsāktajā celtniecībā, ir vismaz trīs reizes vairāk nekā sākotnēji paredzētais finansējums.
Turklāt Krievijai draud tā pati balto ziloņu problēma, ar ko nācies saskarties DĀR, kas Pasaules kausa finālturnīru uzņēma 2010. gadā - ir sabūvēti jauni, lieli, moderni un ērti stadioni, taču tie izrādās teju nevienam nevajadzīgi, turklāt vārda tiešā nozīmē. Piemēram, Sočos spēles notiks ziemas olimpiādei būvētajā stadionā Fišt, kuru šogad nācās steidzami uzpost un savest kārtībā - ikdienā tas netiek izmantots, jo Sočos nemaz nav profesionāla futbola kluba.
Īpaši labāka nav situācija Saranskā, kuras komanda Mordovia nu jau nolaidusies līdz Krievijas čempionāta pēc spēka trešajai līgai, kā arī Volgogradā, Kaļiņingradā, Samarā un Ņižņijnovgorodā, kuru klubi spēlē otrajā divīzijā. Tagad šajās pilsētās ir stadioni, kas spēj uzņemt vismaz 35 000 skatītāju, taču uz vietējo komandu spēlēm vidēji nāk labi ja pāris tūkstoši. Un ne velti Krievijas reģionu pārstāvji jau vērsušies pie V. Putina ar lūgumu piešķirt valsts budžeta līdzekļus stadionu uzturēšanai, neuzgrūžot šos izdevumus reģionālajiem budžetiem.