Ankipāns: Ābols man duncīti ribās netrieks
Ģirts Ankipāns vēl ir ļoti maz pieredzējis galvenais treneris – kā galvenais aizvadot tikai nule pārbaudes spēli ar “Toros”. Visu pagājušo sezonu, kad nomainīja Sandi Ozoliņu, viņš bija galvenā trenera pienākumu izpildītājs. Ļoti uzcītīgs, prasīgs, varbūt arī mazliet piesardzīgs, jo grib, lai visi “Dinamo” kaķi vienmēr nokrīt uz kājām. Taču – arī ļoti principiāls, pie viņa komandā draugu un radu būšanas nebūs! Mācījies no daudziem treneriem, bet sarunā ar Sportacentrs.com vairāk piemin pašu pirmo “Dinamo” stūrmani – kolorīto Jūliusu Šupleru, kurš ārēji viegli tika galā ar visām problēmām. To dod pieredze, kuru šogad pie “Dinamo” stūres turpinās krāt Ankipāns. Īsi pirms došanās uz pārbaudes turnīru Ņižņijnovgorodā viņš piesēda, lai atskatītos uz aizvadīto un iezīmētu gaidāmo sezonu.
Aizvadītā sezona tev laikam bija viena no skarbākajām. Cik daudz nervu šūnu pazaudēji un sirmu matu ieguvi?
Diezgan! Pagājušās sezonas atslēgas vārds ir pieredze. Tas ir galvenais, ko ieguvu no tās. Daudz darīju, domāju, mainīju, mācījos… Tā bija tāda kā rīcības sezona. Uz vietas sēdēt nevarēja, bija nepārtraukti jārīkojas.
Tu esi griezējs vai mērītājs?
Mēdz būt gan tā, gan tā. Hokejs ir ļoti ātra spēle, līdz ar to ātrus lēmumus jāmāk pieņemt gan spēlētājiem, gan treneriem, gan ģenerālmenedžeriem. Ja kaut kas nestrādā, tad ir jāveic izmaiņas un jāvirzās tālāk. Līdzīgi kā laukumā - kļūdas būs, bet jāmēģina tās samazināt līdz minimumam.
Kādi bija galvenie iemesli, kāpēc “Dinamo” Rietumos palika pēdējā vietā?
Bija daudz un dažādu lēmumu - viens pareizāks, cits mazāk pareizs. Nebūtu korekti tagad kādu vainot. Negribu!
Nemeklē vainīgos, nosauc pāris savu kļūdu, kuras pieļāvi.
Negribu visu novelt uz vārtsargu Džastinu Pītersu, taču komanda viņam īsti nenoticēja. Es tikai tagad vasarā apjautu, ka “Dinamo” klubs, kurā es atgriezos, nebija tas pats “Dinamo”, kas iepriekš. Čaļi bija pazaudējuši ticību uzvarām un veiksmei. Šobrīd cenšamies to atgūt. Mums viss ir, mēs varam, gadu gadiem esam bijusi hokeja lielvalsts. “Dinamo” ir ļoti daudz līdzjutēju, kuri mūs atbalsta. Latvijā nav otras tādas komandas. Galvenie iemesli nesekmīgajai sezonai bija saistīti ar psiholoģiju.
Nav tā, ka šo gadu laikā spēlētāji ir apauguši ar taukiem? Ne fiziski, bet mentāli.
Nedomāju. Ja tādi arī bija, tad viņu vairs nav komandā. Viena no lietām, ko es varu pateikt pilnīgi droši - paaudžu maiņa nav notikusi. Pagājušajā gadā mēs uzlikām strauju uzsvaru uz jaunajiem, un mēs turpināsim iesākto arī šogad. Lai “Dinamo” regulāri spēlētu izslēgšanas spēlēs, mums ir jādomā par nākotni. Kluba finansiālās iespējas ir ierobežotas, mēs nevaram atļauties paņemt pašus labākos latviešus, lai gan es ļoti gribētu.
Kāpēc tie jaunie, kuri atbrauca no Ziemeļamerikas, - Kulda, Lipsbergs, Jeļisejevs, daļēji arī Jevpalovs - nespēja te iejusties?
Viena izskaidrojuma man tam nav. Es to redzu tā, ka, aizbraucot pāri okeānam, viņi ne vienmēr progresē. Spēlē junioru līgās, kur ir trīs gadus vecāki par pārējiem, bet mēs jau redzam tikai ciparus, kuri ir labi. Lai izprastu sportisko līmeni, ir stipri jāiedziļinās. Nepiekrītu, ka Jevpalovs Rīgā spēra soli atpakaļ. Viņš te progresēja un šobrīd liek uzsvaru uz iekļūšanu NHL. Ja viņš pēc gadiem diviem vai trim tur spēlēs, es būtu ļoti priecīgs. Neslēpju, ka ļoti labprāt būtu redzējis viņu arī savā komandā.
Edgars Kulda tikmēr atgriezās kā ļoti cerīgs jaunais…
Jā, viņš Rīgā bija jau pirms manis. Es viņu īsti neredzu kā pirmo divu maiņu spēlētāju. Viņam savs darbs būtu jādara trešajā un ceturtajā maiņā. Viņam ir raksturs, viņš ir labs cīnītājs, iespējams, kaut kur nedaudz pietrūkst ātruma īpašību, bet esmu priecīgs, ka viņš sev atradis vietu, kur sevi apliecināt. Man ļoti patīk, ka tie spēlētāji, kuriem kaut kas neizdodas “Dinamo”, atrod iespējas un komandas, kur sevi apliecināt. Kāpēc, lai Kulda kaut kad neatgrieztos Rīgā? Ļoti spilgts ir Džeriņa piemērs. Es negribu būt pārsteidzīgs, taču treniņos viņš izskatās ļoti labi. Tas noteikti nav tas spēlētājs, ar kuru savulaik spēlējām kopā. Jūs jau pieminējāt apaugšanu ar taukiem un siltumnīcas efektu… Jā, Rīgā ir mierīgāk, tevi te tā nedušī, vari spēlēt savu skatītāju priekšā. Par dušīšanu gan varu teikt, ka mēs to šobrīd darām ļoti aktīvi. Vēlamies no katra dabūt ārā maksimumu. Leģionāra pieredze padara spēlētājus stiprākus.
Paturpinot vēl par pagājušo sezonu, kad tu saprati, ka varam spēlēt?
Pēc treneru nomaiņas mēs uzreiz devām iekšā. Spēli pret Maskavas CSKA aizvadījām ļoti labi, pretinieku treneris pienāca pēcāk klāt un prasīja, kas notiek. Pēcāk zaudējām “Vityaz”, uzvarējām “Slovan” un nedaudz atguvām pārliecību. Jums jāsaprot, ka komanda var spēlēt labi, bet šajā līmenī kļūdas netiek pieļautas. Pāris pazaudētu ripu izšķir ļoti daudz. Neviena komanda nevar nospēlēt stabilu sezonu, tas ir nereāli. Pēc Špenglera kausa un Tālo Austrumu izbraukuma viss atkal pajuka. Davosā man kā trenerim bija smagi, kāpām kalnā, un es sapratu, ka man nav spēka. Jā, spēlētāji ir trenēti, bet tomēr.
Ar kuru spēlētāju izvēli tu kļūdījies pirms pagājušās sezonas? Pītersu mēs tā kā jau pieminējām…
Nevar teikt, ka kļūdījos. Šogad es esmu izvēlējies spēlētājus, kuriem ir Eiropas pieredze. AHL mazie laukumi un hokejs kopumā no Eiropas tomēr atšķiras ievērojami. Šovasar, komplektējot komandu, es vairāk skatījos uz slidojumu. Mūsdienu hokejs prasa labu veselību, slidojumu, spēku un izturību. Bija labākas izvēles, bija sliktākas, bet kopumā ar ārzemnieku izvēli nekļūdījos. Salmela pie mums nokļuva interesantā veidā. Saņēmu zvanu no paziņas, kurš vaicāja, vai viens hokejists var ar mums patrenēties. Salmela brauca no Somijas uz Šveici un tā arī palika Rīgā. Nauda nebija galvenais, viņa atalgojums bija ļoti adekvāts. Skaidrs, ka viņš ir dārgs spēlētājs, mums noturēt viņu nebija variantu. Biju gatavs viņam šogad iedot solīdu atalgojumu, taču Šveicē viņš pelnīs krietni vairāk. Viņam apakšā ir vecā somu skola, to jūt it visā. Krievi šāda tipa spēlētājus raksturo ar vārdu “cepkij”. Plus viņš nenormāli nemīlēja zaudēt. Zaudējumus pārdzīvo visi, bet viņš bija ļoti dusmīgs.
Tu savu darbu kā galvenā trenera vietas izpildītājs sāki ar Jāni Kalniņu vārtos.
Jā, tas bija mans pirmais darbs - šķīrāmies no Pītersa. Man par viņu bija ļoti labas atsauksmes, taču īsti nesaprotu, kas notika. Varu tikai minēt, ka viens no iemesliem ir pāreja uz lielajiem laukumiem, kur metienu leņķi tomēr ir nedaudz citādāki. Iespējams, uz viņu iespaidu atstāja fakts, ka dzīvesbiedrei piedzima dvīņi, nezinu! Uz katru šādas lietas iedarbojas citādāk. Nevaru nokontrolēt viņu, bet, iespējams, caurām naktīm “sēdēja uz telefona”. Kamēr Ārmalis brauca šurp, Jānis dabūja spēlēt. Ārmalim vajadzēja sagādāt Eiropas izmēra formu, jo vecā nederēja, bet Kalniņš tikmēr ieskrējās un nebija apturams. Es viņiem abiem pateicu, ka spēlēs tas, kurš konkrētajā dienā būs labāks. Esmu pārliecināts, ka Jānis spēlēja tik labi tāpēc, ka Ārmalis viņu treniņos dzina uz priekšu. Viņiem bija ļoti labas attiecības.
Kāpēc Kalniņš tevi pameta?
Galvenais bija finansiālie nosacījumi.
Kalniņš, lai gan sezonu sāka kā otrais, bija aizvadītās sezonas KHL komandu lētākais pirmais vārtsargs, ne?
Negribu to apgalvot, bet tā varētu būt.
Tas ir ģenerālmenedžera triumfs!
Savā ziņā jā. Viņš strādāja ļoti cītīgi un apzinīgi. Iespējams, tieši tāpēc šobrīd ir tur, kur ir. Viņš visu ir nopelnījis ar smagu darbu. Man ar Jāni bija ļoti laba ķīmija, ātri atradām kopīgu valodu.
Pirms šīs sezonas tu esi nomainījis vārtsargu līniju, bet no aizsargiem tev palikuši tikai divi. Nav pārāk liels risks?
Jānis aizgāja uz ļoti labiem finansiālajiem nosacījumiem, bet Ārmalis uzreiz pēc sezonas pateica, ka nākamsezon spēlēs Zviedrijā. Līdz ar to man nācās meklēt vārtsargus. Biļalovu jau bijām ievērojuši, ļoti uzcītīgs puika, strādīgs, nemīl zaudēt ne laukumā, ne ārpus tā. Gudļevskis vēl ir gados ļoti jauns un perspektīvs. Es gribu redzēt viņu tādu pašu, kā savulaik viņš bija MHL - cīnītājs. Vairāk no viņa es neko neprasu.
Cik grūta bija izvēle starp Kalniņu un Gudļevski? Ļoti tuvu 50 pret 50, ne?
Tur ir ļoti daudz nianšu. KHL noteikumi ir pamainījušies diezgan ievērojami. Vārtsargi atsevišķos gadījumos nedrīkstēs piespiest ripas. To nedrīkstēs darīt, ja metiens būs bijis no vidus zonas vai zilās līnijas. Vārtsargiem būs daudz vairāk jāspēlē ar nūju, ko Gudis dara ļoti labi. Negribu likt nevienu augstāk par otru, jo nianšu ir tiešām daudz.
Tu ar lielāko daļu puikām esi spēlējis kopā. Cik viegli tev ir pateikt spēlētājam, ka viņi tev vairāk nav vajadzīgi?
Tās ir profesionālas attiecības. Skaidrs, ka nav patīkami, bet tāda ir dzīve. Tas, ka vienam vai otram pēc pagājušās sezonas es pateicu paldies, nenozīmē, ka viņi ir slikti cilvēki. Es ceru, ka visi to saprot. Esmu drošs, ka viņi atradīs sev darbavietas. Jūs man prasījāt par aizsardzības pārbūvi, atbildēšu: man gribas redzēt daudz kustīgāku, daudz slidojošāku aizsardzību. Gribu redzēt komandu, kuras aizsargi spēj ievadīt uzbrukumus. Kaut kādā ziņā ir taisnība viedoklim, ka manas prioritātes pirms šīs sezonas bija dabūt komandā Sotnieku, Džeriņu un Gudļevski - aizsargs, centrs un vārtsargs. Tā būs tāda kā ass, ap kuru visam vajadzētu griezties, bet nevajadzētu to pārspīlēt. Rezultāts būs jātaisa arī Gintam Meijam, Laurim Dārziņam, Miķelim Rēdliham, bariņam ārzemnieku.
Pilnu interviju ar Rīgas "Dinamo" treneri lasiet šeit.