Latvijas un Šveices spēle notika Latvijas hokejam zīmīgā datumā – 30. aprīlī, kad 41 gadu vecs kļuva izlases otrais treneris Harijs Vītoliņš. Agri no rīta internetā parādījās ziņa, ka Harim labākā dāvana būtu savas komandas uzvara.
Loģiski, ka pirmsspēles saietā Harim pajautāju, vai komanda arī zina, kādu dāvanu viņš vēlas, jo klīda runas, ka puiši trenerim jau nopirkuši šlipsi... Vītoliņš uz plikā āķa neuzķērās un pēc 2:1 uzvaras bullīšos Šveices TV kanālā raiti slavēja dāvanas pasniedzējus. Bažas, ka trenerim būs jāsamierinās tikai ar šlipsi, bija visai pamatotas. Šveicieši, kas tāpat laukumā joņo kā mūžīgais dzinējs, pirms šā mača arī veselu dienu atpūtās. Ralfs Krīgers ar izlasi strādā kopš 1997. gada un šajā jomā ir pasaules rekordists. Savā komandā viņš ņem tikai tādus, kas skrien dotajā virzienā un daudz nevirina muti, tāpēc vairākus gadus izlasē neņem nedz Dženi, nedz arī fon Arksu, jo viņiem mēdz būt "savas domas".
Treneri ne tikai bija izanalizējuši šveiciešu spēli, bet komanda arī spēja perfekti izpildīt spēles plānu. Nu lai taču tie sierinieki šauj pa Masaļska vārtiem no stūriem un malām, radot iespaidu, ka Šveicei pārsvars ir kā Napoleonam pirms Maskavas. Jo mums taču ir Masaļskis, pacietība, disciplīna, pretuzbrukums un bullīšu mašīna Ņiživijs.
Aleksandrs Ņiživijs: "Edžum pienākas 80 procenti no uzvaras, taču arī pārējie darīja, ko varēja. Spēle bija smaga, bet, spēlējot trijās maiņās, beigas tomēr varējām izturēt. Grūtāk bija pirmajā trešdaļā līdz iemestajam golam, pēc tam šveicieši nometa ātrumu un mums kļuva vieglāk. Bija daudz noraidījumu, kas ēda nost mūsu spēkus. Sapratām, ka tādā tempā viņi visu spēli nespēs joņot: pacietība visas spēles garumā bija galvenais, kāpēc apspēlējām mājiniekus. Par nogurumu nevaru sūdzēties – no rīta neslidoju un spēlei biju sagatavojies. Vītoliņa dzimšanas dienu gan vēl par agru svinēt. Mums taču nekur nav jāskrien. (Smejas.)"
Visu rakstu lasiet 5. maija izdevumā