Kamaniņu braucējam Rubenim piedāvāts darbs ārzemēs, tomēr viņš vēlas palikt Latvijā

Kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis ir saņēmis trenera darba piedāvājumus no divām ārzemju izlasēm, taču 2006. gada olimpisko spēļu bronzas medaļas ieguvējs vēlas palikt Latvijā un ar lēmuma pieņemšanu nesteidzas, piektdien vēsta laikraksts "Latvijas Avīze".

Rubenis intervijā atklāj, ka skaidru atbildi darba piedāvātājiem nav devis, jo vispirms grib pārliecināties, kādas iespējas turpmāk būs Latvijas komandā. "Ļoti ceru, ka varēšu turpināt darbu kopā ar Latvijas izlasi," bilst Rubenis, nevēloties izpaust, kuras valstis viņam izteikušas piedāvājumu.

"Tie ir konkrēti priekšlikumi strādāt vismaz līdz Soču olimpiskajām spēlēm. Āķis ir pietiekami sirsnīgs, un, ja tas man būtu vien naudas jautājums, piekristu, daudz nedomājot," laikrakstam atzīst sportists. Tomēr Latvijā viņš vēlas palikt, jo redz gana daudz perspektīvu jaunu braucēju, kuriem ar savām zināšanām varētu palīdzēt.

"Mana aiziešana aizvērtu daudzas no viņu iespējām. Pamest jaunos censoņus un pārējo komandu nav īstais laiks. Labprātāk strādātu zemē, kurā esmu dzimis un uzaudzis, nevis meklētu siltāku pavardu citā pasaules malā. Ticu, ka katram latvietim šeit labākā vieta, kur augt, pilnveidot sevi un kopt to, kas mums dots," piebilst Rubenis.

Titulētais kamaniņu braucējs, kuram ir ne tikai olimpiskā medaļa, bet arī trīs godalgas pasaules čempionātos (divas individuāli, viena komandu sacensībās), pēdējos gados ar augstiem sasniegumiem nav priecējis. Rubenis norāda, ka konkurenti savā attīstībā uz priekšu gājuši lielākiem soļiem nekā Latvijas izlase. Lai neatpaliktu no konkurentiem, Latvijā būtu jāizveido savs tehniskais centrs, kurā strādātu ar tehniku.

"Viens no maniem mīnusiem - nemāku prasīt naudu. Iespējams, ja sistu dūri galdā vai sāktu lūgties, būtu tikuši tālāk. Tehnoloģijas pasaulē strauji attīstās. Arī Latvijai būtu vajadzīgs zinātniski tehniskais centrs, kurā strādāt ar kamanām, bobsleju, skeletonu un citiem tehniskajiem sporta veidiem. Rēķinu, ka iesākumam vajadzētu aptuveni miljonu latu. Jo tagad ir tā - ja man vajag ko uztaisīt kamanām, braucu pie sava laba drauga Kaspara Irbes, kompānijas "Industry Partner" priekšnieka, un lūdzu, lai ļauj izmantot darbgaldu, ar kura tobrīd, iespējams, tiek pelnīta uzņēmuma maizīte. Paldies Kasparam un viņa kolēģiem, puiši pat brīvdienās gatavi pastrādāt. Šādi brīnumi dod iedvesmu iet uz priekšu ar apziņu, ka visu neizsaka tikai nauda. Taču savs tehniskais centrs noteikti ļautu strādāt ar pavisam citu atdevi un produktivitāti," uzskata Rubenis.

Šāda centra izveide nav nekas nereāls, jo pietiek, lai šī ideja uzrunātu vienu vai dažus cilvēkus. "Latvijā ir daudz gudru galvu, un vai tad trūkst arī turīgu uzņēmēju? Iespējams, neesam pietiekami konkrēti spējuši pateikt, ko gribam. Taču skaidrs, ka, balstoties līdzšinējā pieredzē, iekrāts labs idejisks pamats, kā varētu izskatīties, ja šāda iespēja parādītos," stāsta Rubenis, kurš labprāt palīdzētu un jau palīdz arī citiem Latvijas kamaniņu braucējiem ar padomu.

"Visu mūsu izlases sportistu kamanas neesmu būvējis, taču visām vairāk vai mazāk arī mana roka un galva ir pielikta. Arī ar savu redzējumu treniņu procesā nekad neesmu skopojies. Prieks, ka, salīdzinot ar to, kas bija pirms gadiem četriem, Latvijas izlase sāk izskatīties pēc komandas," prieku pauž Rubenis.

Svarīgākais