"Šodien braucot mājās, pamanīju mazu skumju automobilīti ar izmisīgi mirgojošām avārijas gaismām. Pustumsā garām braucot, pamanīju arī, ka iekšā sēž meitene," savā stāstu vietnē "Facebook" iesāk Rita.
"Griezos riņķī. Izrādās, ka skumjajā automobīlītī sēž mamma ar diviem bērniem. Maziem bērniem. Automobīlītis saniķojies, negrib ceļu turpināt. Bet mamma ar bērniem pārsalusi saka, ka es esot pirmā, kas apstājusies... Nopietni? Pilsētā, kur pietiekami intensīva satiksme? Es saprotu, ka bail apstāties pie sveša un vēl pustumsā... Bet mūsdienās, kad var vienkārši atvērt logu un pajautāt kāda palīdzība būtu nepieciešama un atkal turpināt savu ceļu... Varbūt vajag tikai pazvanīt? Pieredze rāda, ka brīžos, kad nejūties droši piedāvājot palīdzību, strādā ļoti labi arī zvans Valsts policijai par nelaimē nonākušo uz ceļa. Lai ko arī teiktu par Tukuma Valsts policiju, neesmu vēl saņēmusi atteikumu vai citas rīcības vadlīnijas. Jūtos pateicīga baltā BMW džipa auto vadītājam, kurš pamanīja manu pacelto roku un mēģināja apstāties, bet pārdomāja.
Bet tomēr mēģināja! Paldies Viesturs Grikis, ka atradi 5min laika izrauties, lai pamēģinātu iedarbināt niķīgo automobīlīti. Paldies Uldis Dreimanis, ka atradi laiku 5min, lai pieslēgtos un padomātu kā var atrast laiku, lai Viesturs varētu pamēģināt, jo pats nevarēji. Forši, ka varējām vienkārši pastumt mazo niķīgo auto nostāk no ceļa braucamās daļas, lai visi mums tiek garām droši.
Jūtos tiešām labi, jo varēju sasildīt nosalušos līdz atbrauca burvis, kurš prata pierunāt niķīgo automobīlīti atkal braukt. Es saprotu, ka mēs visi neesam burvji,bet... Gribu ticēt, ka esam cilvēki...
Man nevajag te paldies teikt vai atkal stāstīt, ka gribu celt sev pašapziņu... Nevajag... Ar mammas paldies man pietiks visam mūžam!
Es gribu visiem novēlēt tikai vienu. Kaut jūs nenonāktu jebkāda veida situācijā, kur nepieciešama palīdzība, kuru neviens nav gatavs sniegt. Kaut jums viss vienmēr būtu labi," raksta Rita.
