Dzīvnieki nav spēlmantiņa. Diemžēl daļa vecāku to saviem bērniem neiemāca.
Ikdienas situācija daudzdzīvokļu mājas pagalmā - eju pastaigā ar savu suni, bērni metās skriešus virsū bļaujot no visām pusēm, grib glaudīt, aiztikt, bakstīt suni, bāzt rokas mutē, aiztikt ausis un acis.
Uz komentāriem, lai pajautā atļauju, noskaidro, vai suns ir draudzīgs un galu galā - elementāra cieņa pret dzīvnieka īpašnieku - vai es gribu, lai tu aiztiec manu suni, nereaģē. Reizēm ir atbilde: "es jau sen viņu glaudu". (kas, absolūti, nav patiesība).
Šodien nācās fiziski apstāties starp suni un mazu meitenīti, kas uz aizrādījumiem nereaģē, un bļaudama skrien virsū ar paceltu roku svešam, 40kg smagam sunim.
Mans suns ir pietiekoši miermīlīgs, lai paciestu šādu uzmanību, bet visi suņi tādi nav. Un arī mierīgākajam sunim ir pacietības mērs, kurš var beigties, ja to sāk raut aiz ausīm, līst mutē vai bakstīt acīs. Un kas tālāk? Suns tiek eitanizēts, saimnieks iesūdzēts tiesā, bērns sakropļots un vainīgais vienmēr ir tas, kurš ir pavadas galā.
Un stāsts nav par to, ka mans suns ir agresīvs, ienīst bērnus vai ir bīstams sabiedrībai. Stāsts ir par to, ka suns ir suns un lai cik paklausīgs un socializēts, ir tikai dzīvnieks. Un ja vecāki to savam bērnam neiemāca, tad to ar laiku var iemācīt dzīve un to es nevienam nenovēlu.
P. S. Visas bildes ar maziem bērniem, kas suņiem lien mutē, rauj aiz ausīm un kopā lien būdā nav piemīlīgas, bet ir bumba ar laika degli.." uzskata Gusts. I.
Daļa ieraksta komentētāju piekrīt paustajam viedoklim, tikmēr citi atgādina - ikvienam sunim, ejot pastaigā, jābūt uzpurnim. Tad arī nebūs tam iespēja iekost.
