Kādai sievietei došanās uz ķīmijterapijas procedūru pārvēršas dramatiskā notikumā

Šonedēļ medijos un sociālajos tīklos dominē ziņas par zāļu nepieejamību onkoloģikajiem pacientiem. Galvenokārt tiek runāts par nepietiekamo finansējumu, tomēr izrādās, ka ir vēl sliktāk - arī tiem, kuriem zāles pienākas un tās ir akceptējusi gan valsts ar finansējumu, gan mediķi, zāļu vienkārši nav.

Par dramatisku situāciju vietnē "X" raksta Neila Krave: "Reizi nedēļā vedam draudzenes mammu uz ķīmijterapiju. Šodien aizbraucam, atstājam kundzi uz procedūru, pašām vairākas stundas brīvas. Pēc 10 min. mamma zvana - varot braukt mājās, neesot zāļu! Būšot tikai pēc 26.08. KĀ tieši mums cīnīties, Evika Siliņa?"

Autore papildina, ka zāļu neesamība ne tikai pasliktina pacienta stāvokli un ķīmijterapijas kursa pārtraukšana samazina izredzes atveseļoties, bet iekļauj arī sociālo un ētisko pusi: "Kā slimnīcā var nezināt, ka rīt atbraukušam pacientam nebūs šo zāļu?! Labi, mēs no Pierīgas, bet tikpat labi cilvēks varēja kulties arī no Preiļiem, Madonas vai Talsiem..." un piebilst: "Neceļas roka mest akmeni onkoloģijas mediķu dārziņā - vairums skrien uz deguna krisdami un pārstrādājušies. Akmeni metu sistēmai, t. sk. valdībai, kura šādu sistēmu pieļauj un uztur."

Komentāros cilvēki piesauc jau daudzkārt kritizēto rupjmaizes kampaņu, kurai atvēlēti 300 000 eiro. Šos līdzekļus cilvēki labprātāk novirzītu onkoloģijas pacientu ārstēšanai.