Es gan tam nepiekritīšu.1. Rīga ir vairākas zupas virtuves, kur var bezmaksas paēst. Badā nevar nomirt. 2. Pa nakti var nakšņot patversmē, ja nav kur.3.Ja ir abas rokas, kājas un dūša diedelēt, tad ar strādāt var.4.Tas, ka gribas parunāties. Nav vienīgais cilvēks,kurš ir vientuļš. Tādi mēs, pa lielam vai pa mazam, esam visi.5. Ja cilvēks ir izvēlējies dzīvot šādu dzīvesveidu- tā ir viņa izvēle.6.Un ziedot naudu vajag ar prātu, jo ziedojot, tu pats atbalsti šādu dzīvesveidu. 7. Skrienot garām, tā starp citu, ar nav varoņdarbs.
Nu, nu. Skaisti pateikts. Pēc uzrakstītā varu izveidot psiholoģisko Kristīnes portretu: Gados jauna sieviete, varētu būt ar augstāko izglītību. Taču tukšu dvēseli. Strādā veiksmīgā, plaukstošā uzņēmumā. Saņem algu krietni virs vidējā. Ar sabiedrisko transportu nepārvietojas un pa tuneļiem nestaigā, jo ir savs auto. Par badu neko nezin, tikai no nostāstiem. Ko lai dara, tāda ir mūsu sabiedrības daļa - aukstasinīgi, cietsirdīgi, bez empātijas. Skatās tikai uz sevi un var tikai nosodīt citus, da jebkuru...
+++++
Savukārt Iveta Bite ir persona, kura dzīvo pasaku pasaulē un tic rādiem kā raksta autors. Vecmeita bez kaķa. Slikti prot valsts valodu (nezin, da jebkuru). Patīk lietot svešvārdus, par kuru nozīmi par nenojauš. Pasaules lāpītāja bez noteikta mērķa.
Plusi bija domāti Kristīnei.
Gudrais lai pats paēd zupas virtuvē,pirms spriež.tomer labi,ka ir tāda zupas virtuve.un kas tikai tēlo nabagu? Tas tāds arī paliks. Bet esi bagāts un padalies.
Jam....interesants raksturojums un diemžēl nekas no uzrakstītā nav patiess, jo esmu pēc 5 min. jau nodzīvojusi pusi mūža, ar vidējo profesionālo pedagoģijā, un pēc iespējām pilnveidoju savas zināšanas daudzās jomās, strādāju savā uzņēmumā,papildus strādāju algotu darbu, jo ir jānodrošina ne tikai sava, bet arī sava bērna, pieņemtā bērna un arī savas mammas ikdiena. Staigāju tikai ar kājām, tālus gabalus nevaru noiet un ilgi uz kājām stāvēt nevaru, tāpēc miksēju un izmantoju sabiedrisko transportu, jo uzturēt mašīnu savam komfortam nav lietderīgi. Papildus vēl atliek vēl laiks brīvprātīgi darboties dažādos projektos.Ir bijis dzīvē visādi gan pieveikta alco atkarība, gan azartspēļu atkarība, gan zaudēti tuvi cilvēki, gan dzīvots trūcīgo statusā, kur ģimenei (4 cilvēki) vajadzēja iztikt ar 3 latiem dienā, gan zaudēta ticība cilvēkiem un sev, gan izmesta ar bērnu uz rokām uz ielas un tādu kā es ir gana daudz.....bet es NEKAD nesēdēju ar izstieptu roku un nežēlojos...tāpēc pirms Iveta Bite izveido par kādu psiholoģisku raksturojumu no komentāra, varbūt Jums derētu savest savu dzīvi kārtībā, tad noteikti Jūs domātu tieši tā pat....
Zimi,Kristīne,šis stāsts nav par Tevi. KĀ TU neubagoji un kā Tu varēji. Vai Tu zini kāpēc šis vecais vīrs tur sēž? Varbūt esi viņam pajautājusi? Un vai zupas virtuvē dod zupu arī suņiem? Un vai patversmē var pārnakšņot ar suni? Vai Tev daudzi palīdzēja,kad Tev bija grūti? Tas IR varoņdarbs,ja kādam palīdzam kaut vai ar sarunu,tāpēc,ka pārāk vienaldzīgi un paštaisni esam kļuvuši.Tu saki daudzi ir vientuļi,bet tad tieši tas ir tas,kas visvairāk nepieciešams-nepaiet garām.
Bet protams, ka ne par mani....ne jau es izveidoju psiholoģisko raksturojumu par sevi....to pašu var izdarīt gan par to jauno puisi, kas skrienot garām, tā starp citu, pajautāja, kā iet?...cilvēkam, kurš ir atteicies cīnīties....un sunis vienmēr izraisīs žēlumu.....tātad vai jaunā puiša rīcība ir varoņdarbs?....bet varbūt jautājums, kā varu palīdzēt izkļūt no šīs situācijas būtu īsta palīdzība un reāli palīdzēt dodot naktsmājas, palīdzot atrast darbu un padot roku ar reālu darbību.....un ko mēs kompensējam?Kādu sajūtu?....vītietis, kas uzbago ar suni...atteicies cīnīties un uzlabot savus dzīves apstākļus ne tikai sev, bet arī savam sunim....un izvēlas dzīvot no citu cilvēku žēluma....un žēlums nav no pozitīvām īpašībām....žēlums iedzen postā un padara par upuri abas puses....tā kā varoņdarbs, nav pajautāt kā iet? un iemest kastītē divus eiro, bet gan palīdzēt kļūt stipram, savas dzīves saimniekam, vai arī palīdzēt mainīt savu dzīves ritu, lai tā ir vērsta uz progresu nevis regresu...šobrīd ir ļoti daudz iespēju,lai iegūtu palīdzību....viss ir atkarīgs vai cilvēks pats to grib vai arī turpina dzīvot parazitējot uz citu cilvēku žēluma....tāpēc šo situāciju nevar nosaukt par varoņdarbu, bet gan mirkļa jūtu vājumu, kas balstīts uz cilvēka žēlumu un vai viņš pieietu, ja nebūtu suņa?....turpat tunelī stāv neredzīgs onka, kas piedāvā no koka paštaisītas lietas, lūk, nopērkot no viņa, Jūs paveiksiet ko labu, jo atbalstīsiet cilvēku, kas nepadodas, bet dara...
Varbūt tas bija pats Dievs tādā izskatā? Pāŗbaudījumi mums.