Medmāsa Tallinā par Covid-19: Pēc četrām nāvēm dienā kļūst vienalga

© Aigars Eglīte/F64

Medmāsa Annika Talvis, kas strādā vienā no Tallinas slimnīcām, intensīvās terapijas nodaļā, sociālajos tīklos publicēja stāstu par vienu no savām ierastajām darba dienām Covid-19 apstākļos. Šis ieraksts kļuva populārs internetā, un daži joprojām netic, ka darbs ar koronavīrusa slimniekiem atšķiras no ierastā darba slimnīcā, raksta "Postimees".

Lūk, ko raksta Annika:

"Pamostos 6.50, ātri paēdu un dodos uz darbu. Darba diena sākas plkst. 8.00 un beidzas 24 stundas vēlāk. Es saģērbjos un dodos uz palātām. Šodien man ir četri pacienti, visi ar respiratoriem. Es knapi nostrādāju divas stundas, kad vienam no manējiem asinīs strauji samazinājās skābekļa līmenis, jo viņam bija vēl citas nopietnas slimības. Šoreiz ārstēšana ir sevi izsmēlusi, un mēs varam viņam piedāvāt tikai pēc iespējas nesāpīgāku nāvi.

Neskatoties uz morfiju, pacients mirst lēnām un sāpīgi, elpošana kļūst arvien grūtāka, līdz galu galā viņš nosmok. Man uz to vienkārši jānoskatās, jo nevaru palīdzēt.

Tagad, kad ir par vienu pacientu mazāk, es varu doties pie citiem pacientiem. Tikko kā paspēju no rīta izdalīt medikamentus, es dzirdēju, ka blakus palātā tika veikta reanimācija, bet, diemžēl, pacients nomira. Es uzzinu, ka tas bija tas pats pacients, ar kuru mēs sarunājāmies un smējāmies iepriekšējā dienā, un mēs kopā cerējām, ka viņš drīz pametīs slimnīcu. Viņš pameta, tikai šoreiz ar zārku.

Pa to laiku jau pulkstenis divi pēcpusdienā, un es saprotu, ka visu šo laiku darbā es neesmu izdzērusi nevienu malku ūdens - rīkle ir sausa. Par laimi, ja jūs nedzerat ūdeni, tad nevajag arī uz tualeti. Es varu uz īsu brīdi aiziet papusdienot, un tad man jāatgriežas nodaļā. Manā prombūtnē ieradās jauns pacients. Viņam ir smaga aknu mazspēja, un plaušas pārstājušas funkcionēt Covid-19 dēļ. Viņš jau pievienots mākslīgās elpināšanas aparātam, un tagad viņam veic asins pārliešanu un ievada medikamentus. Tomēr asins analīzes liecina, ka cerību ir maz. Mēs tikai ceram, ka viņš nemirs mūsu maiņas laikā.

Iestājoties vakaram, viens no maniem pacientiem sāka bezjēdzīgi runāt. Skābeklis krīt, elpas trūkums. Viņš jau ir saņēmis visu iespējamo ārstēšanu. Viņš paskatās uz mani un, šķiet, ar skatienu jautā, vai viņš ir sācis mirt. Es pamāju ar galvu un viņš sāk raudāt. Es arī gribētu raudāt, bet vairs nav asaru vai emociju. Kādu laiku turu viņa roku, bet ilgi nevaru, jo arī citi pacienti, kas vēl ir dzīvi, vēlas manu uzmanību.

Beigās pienāk ilgi gaidītā 2 stundu atpūta. Mēs sadalījām stundas ar pārējām medmāsām, lai visas varētu atpūsties. Es krītu uz dīvāna, un, tiklīdz aizveru acis, atskan modinātājs: pienāk mana kārta strādāt.

Pa to laiku jaunais pacients, kas ieradās pēcpusdienā, nomira. Vīrietis, kas aizved līķi, saka: "Drīz tiksimies."

Par laimi, agrais rīts rit gludi. Pulksten 8 pienāks jauna maiņa, un es beidzot varēšu atgriezties mājās. Es tieku līdz savai mājai, aizvelku aizkarus un guļu līdz pusdienlaikam. Vakarā es skatos ziņas par cilvēkiem, kuri bez maskām viens otru apskāvuši pilsētas laukumā, un zinu, ka vismaz divas nedēļas pēc tam dažus no viņiem redzēšu mūsu nodaļā ar elpošanas aparātu. Es vairs nedusmojos, es pat neskumstu. Kad jūs redzat četrus nāves gadījumus dienā, tas galu galā kļūst vienaldzīgi. Jūs skaitāt dienas līdz mēneša beigām un cerat, ka drīz pienāks nakts, kad jūs varat vienkārši gulēt mājās. Saka, ka mēs paši izvēlējāmies strādāt medicīnā. Tā tas ir, un šķiet, ka tā bija nepareiza izvēle. "

Svarīgākais