Redakcijas viedoklis

Rit jau trešā nedēļa kopš Latvijā ir sākta vakcinācija pret Covid-19. 28. decembrī pirmie mediķi saņēma pirmās vakcīnas, tomēr salīdzinot ar tuvākajiem kaimiņiem, mums šī procedūra nenoris tik strauji. Ko viņi dara labāk par mums?

Ar ko neprecīzs lēmums atšķiras no totālas nejēdzības? Ar pieļauto kļūdu labojumu! Proti, katram ir tiesības pieņemt nepilnīgus, neprecīzus lēmumus – pat valdībai. Un katrm ir tiesības kļūdīties. Taču, ja acīmredzami neveiksmīgs lēmums ilgstoši un spītīgi netiek labots, tad tas automātiski pārvēršas par nejēdzību.

Pēc tam, kad Ministru prezidents izteica neuzticību Veselības ministrei Ilzei Viņķelei, par šo tematu izteicās laikam katrs otrais Latvijas iedzīvotājs. Viedokļi, protams, paredzami - 1. jā, Kariņa lēmums bija pareizs, 2. man vienalga, 3. nē, premjers rīkojās nepareizi. Es parakstos zem viedokļa Nr.3.

Savā necilajā mūžā esmu bijusi lieciniece vairākiem vēsturiskiem notikumiem gan mikro, gan makro līmenī un pat "pārdzīvojusi" vairākus solītos "pasaules galus". Taču šis gads "sadeva" kārtīgi pa pēcpusi. Pat manai paaudzei, kas līdz šim bija pieradusi pie diezgan komfortablas dzīves, kur lielākās problēmas sagādāja dzīves jēgas atrašana un ideja par "dzīves svinēšanu". Strauji viss 2020. gadā aizgāja pa burbui!

Sestdien Rīgā notikošais iedragāja robu manā ticībā cilvēkiem kopumā. Dzīvojot savā "burbulī", kur cilvēki, šķiet, biežāk raduši lietās iedziļināties un analizēt apkārt notiekošo, pat nevarēju iedomāties, ka tik daudzi mūsu valstī dzīvo absolūti krasi atšķirīgā burbulī, kvadrātā vai vienalga kādā figūrā. 

Šonedēļ Lielbritānija sāka vakcinācijas programmu pret Covid-19. Arī pēc kāda laika pienāks Latvijas kārta, kad būs, iespējams, vakcinēties pret koronavīrusu.

Savulaik daži mani paziņas “labākai veiksmei” ieplānoja savu kāzu datumu zīmīgos datumos 07.07.07 vai 08.08.08. Laikam jau ticot, ka ciparu trīskāršošana palīdzēs iekustināt pareizās čakras un stiprinās laulību. Iespējams, kādam šī māņticība tik tiešām palīdzēja ilgāk un ciešāk turēties kopā, bet kāds - nav spējis saglabāt laulību pat ar visu numeroloģijas maģiju. Statistikas ietvaros, tā teikt.

Burtiski pēdējās pāris dienas internetā jo īpaši aktīvi klejo "pierādījumi" tam, ka Ministru prezidents Krišjānis Kariņš nofilmēts veikalā bez sejas maskas, bez sejas aizsega televīzijas studijā "pieķerta" veselības ministre Ilze Viņķele. Diez tā ir tikai sakritība, ka tauta sāk pieķert nedarbos ministrus tajā pašā laikā, kad viņi pieņem vēl stingrākus ierobežojumus Covid-19 apkarošanai un, tā teikt, apgrūtina mums dzīvi?

Kā jau mēs zinām, nu jau teju mēnesi valdība liegusi darbu skaistumkopšanas, tostarp manikīra, kā arī pīrsinga un tetovēšanas meistariem. Tomēr apkārtējo dāmu nagi joprojām spīd un laistās.

Pasaule ir vaļā! Šķiet, ka no šīs dogmas negrasāmies atteikties arī tad, kad tā tomēr drusku "aizvērusies". Zinu, ka ceļošana noteikti daudziem ir viena no nozīmīgākajām dzīves sastāvdaļām (esmu turpat līdzās), taču vai patiesi šobrīd ir īstais laiks ļauties piedzīvojumiem ārzemēs?

Ārkārtas situācijas ierobežojumi mūs ikkatru lielākā vai mazākā mērā ietekmē. Dažādu aktivitāšu, pasākumu, veikalu darbība tiek ierobežota vai pavisam nenotiek. Kādu tas tiešām maz ietekmē un ikdiena, iespējams, īpaši nav mainījusies, taču citiem nākas saskarties ar ļoti lielām grūtībām. Visskarbāk nākas ar noteikumiem sadzīvot tiem cilvēkiem, kuru profesionālā darbība un darbs tiek apturēts.

Orvela romānā "Dzīvnieku ferma" paustā zīmīgā frāze, kas jau pārcitēta miljoniem reižu, par to, ka daži no mums ir vienlīdzīgāki par citiem, vienmēr ir precīzi darbojusies ikvienā sabiedrībā. Galu galā - vienlīdzība taču ir kaut kas ko vēlamies, kad esam apbižoti, bet negribam pieļaut, kad mums pienākas vairāk, jo - tas taču pats par sevi saprotams...

Atšķirībā no Covid-19 pirmā viļņa nu jau katrs no mums pazīst vai vismaz zina kādu savu paziņu lokā, kurš inficējies ar koronavīrusu. Līdz ar to dzirdam arī vairāk reālo cilvēku stāstu. Arī manā paziņu lokā viena sieviete saņēma pozitīvu testa rezultātu. Tomēr brīdī, kad veselība jau sāka uzlaboties, liels bija mans (un arī viņas) pārsteigums, kad visas attiecīgās iestādes kā viena apgalvoja, ka konkrētajā datumā viņa var droši atsākt došanos uz darbu un visur citur, kur vajadzīgs. Bez atkārtotas pārbaudes, bez negatīva testa.

Šoreiz es labprāt gribētu padiskutēt ar tiem, kuri nemāk skaitīt. Tātad, ar “kovidskeptiķiem”. Šis stāsts vairāk tiem, kuri Covid 19 joprojām spītīgi pielīdzina sezonālajai gripai un taisās ar to cīnīties, iebāžot degunā ķiploka daiviņu.

Šodien Latvijā stājās spēkā ārkārtas situācija. Jaunie ierobežojumi ietekmēs daudzu cilvēku ikdienu, sākot no dažādu uzņēmumu īpašniekiem un darbiniekiem, līdz pat kultūras baudītājiem. Lai mazinātu koronavīrusa izplatību, mums nāksies samierināties ar šiem ierobežojumiem, kas pašlaik ir mūsu ikdiena.

Sejas aizsargmaskas Latvijā ir noteiktas par obligātu prasību teju visās publiskās vietās. Kamēr daļa jau saradusi ar sejas aizsegiem un labprāt vai nelabprāt tos tomēr nēsā, daļa cilvēku tomēr vēl izvēlas demonstrēt citiem, ko nozīmē veikalos un autobusos, tā teikt, elpot ar pilnu krūti un kliedz, ka uzpurni viņi nevilks. Bet vai sejas maska tiešām ir tikai uzpurnis?

Aizvadītajā nedēļā sabiedrības vidū varēja novērot lielu viedokļu dalīšanos par to, cik vajadzētu maksāt kultūrai Covid-19 laikā. Diskusiju aizsāka Jaunā Rīgas teātra paziņojums, ka viņu radīto seriālu varēs iegādāties par 50 eiro, proti, 10 sērijas 2 izrāžu cenā. Pats seriāls iegādājams tikai jrt.lv mājaslapā. Arī es jau no vasaras, kad to sāka filmēt, ar lielu nepacietību gaidīju šo veikumu, tiesa, nez kāpēc arī man aplami likās, ka šis būs televīzijā pieejams bezmaksas pakalpojums.

Pavasarī daudzi brīnījās, ka Covid-19 gadījumu skaits aug, taču savā paziņu lokā nepazīstot nevienu, kuram tas būtu. Jāatzīst, ka arī pati savā paziņu lokā nezināju nevienu, kuram būtu pozitīvs Covid-19 tests. Šķiet, šī iemesla dēļ šobrīd vairāki cilvēki, kuriem ir Covid-19, soctīklos dokumentē savu slimības gaitu.

Krīzes mēdz būt dažādas. Globālās. Tās, kas ekonomiskās un veļas pāri visai pasulei kā neapturams vilnis. Kad darbu zaudē tūkstošiem cilvēku un šķiet, ka patvēruma nav nekur un nevienam. Privātās krīzes. Tās, kas dzīves apnikums un apātija, kad vairs negribas neko, kad vairs nevari neko un, kad iešana uz konkrēto darbavietu ir apnikusi kā rūgta nāve. Arī tās, kas lokālās. Kādu dienu tu pamosties, bet tavs darba devejs pēkšņi nobankrotējis vai arī atradis spējīgāku aizvietotāju. Lai vai kā... jebkura krīze cilvēku nostāda izmisuma situācijā, kad ierastais dzīves ritms un stabilie ienākumi pazūd un nav zināms kad un vai vispār atgriezīsies.

Atklāšu kādu noslēpumu, kas, kā es domāju, ir labi zināms daudziem mediju darbiniekiem, kuri pieliek pirkstu ziņu veidošanā. Proti, teju viss, ko pasaka, iesaka, atklāj profesors, gastroenterologs Anatolijs Danilāns, kļūst ar dienas vai pat nedēļas lasītāko rakstu. Kāpēc tā?

Šķiet, ka sabiedrībā ieviest likumu bez soda par tā pārkāpšanu nav iespējams. Beigu beigās likumu ievērojam nevis, lai pašiem un apkārtējiem būtu labāk, bet lai sods nav jāmaksā.

Obligātais sejas aizsargu nēsāšanas vilnis pārņēmis Latviju. Divās dienās, kopš tās ar valdības lēmumu nu jānēsā publiskās vietās, viedokļu sadursmes par tām uzņēmušas jaunus apgriezienus.